Institūtā runāja, ka pašreizējo špikeru vietā drīz parādīšoties elektronu briki, tas ir, mikrosmadzenes ķiršu kauliņa lielumā, šos brikus varēšot nēsāt ausī vai zem mēles, un tie vienmēr un visur pateikšot priekšā visu nepieciešamo. Bet Pirkss tam neticēja, uzskatīdams — un tam bija savs pamats — ka, parādoties šādam aparātam, varēs iztikt bez kursantiem. Bet pagaidām viņam vajadzēja pašam atkārtot uzdevuma saturu, un viņš izdarīja to, kļūdīdamies tikai vienreiz, toties pamatīgi: viņš sajauca laika minūtes un sekundes ar garuma un platuma minūtēm un sekundēm. Pēc tam, slapjš kā žurka pretsviedru veļā zem kombinezona biezā apvalka, Pirkss gaidīja, kas būs tālāk. Uzdevumu viņš gan atkārtoja, bet tā jēga vēl nebija nonākusi līdz viņa apziņai. Smadzenes urdīja viena vienīga doma: «Sadeva gan viņi man sutu!»
Kreisajā rokā sažņaudzis špikeri, ar labo Pirkss pasniedza kuģa žurnālu. Uzdevuma mutiskais atstāstījums bija visparastākā piesiešanās — tik un tā tika saņemts rakstisks uzdevums ar sākotnējā kursa shēmu. Šefs ielika aploksni ar uzdevumu kabatiņā zem žurnāla vāka, atdeva žurnālu Pirksam atpakaļ un pajautāja:
— Pilot Pirks, vai esat gatavs startam?
— Gatavs! — pilots Pirkss atbildēja.
Šai brīdī viņš vēlējās tikai vienu — atrasties vadības kabīnē. Viņš sapņoja par to, ka varēs atlaist vaļīgāk kombinezonu, kaut vai apkakli.
Šefs soli atkāpās.
— Pa-a raķetēm! — viņš nokliedzās lieliskā, metāliskā balsī, kura kā zvans pārskanēja dobjo, nerimtīgo troksni milzīgajā angārā.
Pirkss apgriezās apkārt, paķēra sarkano karodziņu, paklupa uz troses, bet pēdējā brīdī noturēja līdzsvaru un kā Golems aiz- soļoja pa šauro tiltiņu. Kad viņš bija ticis līdz vidum, Bersts (no mugurpuses viņš tomēr atgādināja futbola bumbu) jau kāpa savā raķetē.
Pirkss nolaida kājas iekšpusē, pieķērās pie masīvajiem lūkas nostiprinājumiem, nobrauca pa elastīgu iedobīti lejā, nepie- skardamies šķērsstieņiem («Stieņi — tikai mirstošiem pilotiem,» mēdza teikt Ēzeļu Pļaviņa), un sāka aizvērt lūku. Simtiem un tūkstošiem reižu viņš bija vingrinājies ar maketiem un īstu vāku, kas bija izņemts no raķetes un nostiprināts mācību zāles vidū. No visa tā jau sāka mesties nelabi: kreisais rokturis, labais rokturis līdz pusapgriezie- nam, pārbaudīt hermetizāciju, abu rokturu otrais pusapgrieziens, nospiest līdz galam, pārbaudīt hermetizāciju ar spiedienu, blīvi noslēgt lūku ar iekšējo vāku, aizbīdīt pret- meteorītu aizliktni, iziet no lūkas šahtas, aizvērt kabīnes durtiņas, nospiest līdz galam, rokturis, otrais rokturis, aizbīdnis. — viss!
Pirkss nodomāja, ka Bersts droši vien jau sen sēž savā stikla lodē, bet viņš vēl tikai aizgriež ciet hermētisko aizvaru, un viņam ienāca prātā, ka viņi taču tik un tā nestartē reizē, bet ar sešu minūšu intervālu, tātad nav ko steigties. Tomēr labāk būtu sēdēt savā vietā ar ieslēgtu radiofonu — vismaz dzirdētu komandas, kuras tiek dotas Berstam. Interesanti, kādu uzdevumu viņš saņēmis?
Tiklīdz Pirkss aizvēra ārējo lūku, automātiski iedegās spuldzītes. Noslēdzis visu savu saimniecību, Pirkss pa lēzeniem kāpieniem, kas bija noklāti ar ļoti cietu un tai pašā laikā elastīgu plastmasu, aizgāja uz pilota vietu.
Velns viņu sazin, kādēļ šajās mazajās vienvietīgajās raķetēs pilotam jāsēž apaļā, trīs- metru diametra stikla burkā. Šī burka, kaut
ari pilnīgi caurspīdīga, protams, nebija no stikla — un turklāt bija elastīga kā bieza, ļoti cieta gumija. Šī lode ar izbīdāmu pilota krēslu centrā bija iemontēta konusveidīgas vadības kabīnes vidū; tādējādi pilots, sēdēdams savā «zobārsta krēslā» — tā tas bija iesaukts — un varēdams griezties ap tā vertikālo asi, redzēja cauri stikla apvalkam, * kurā viņš bija ieslodzīts, visas pulksteņu ciparnīcas, indikatorus, ekrānus — priekšējos, aizmugures, sānu, — abu skaitļojamo mašīnu un astrogrāfa diskus, kā arī vislielāko svētumu — trajektometru, kas ar biezu, spīdošu līniju uz matēta izliekta diska atzīmē raķetes kursu attiecībā pret nekustīgajām zvaigznēm Harelsbergera projekcijā.
Šīs projekcijas elementus vajadzēja zināt no galvas un nolasīt no aparāta jebkurā stāvoklī, pat atrodoties ar kājām gaisā. Kad pilots jau bija iekārtojies krēslā, viņam abās pusēs atradās četri galvenie reaktora un stūres vadības sprauslu rokturi, trīs avārijas rokturi, sešas mazās pilotāžas sviras, starta un tukšgaitas poga, kā arī vilkmes jaudas un sprauslas izplūdes regulators un virs pašas grīdas — liels klimatizācijas un skābekļa iekārtas aparatūras ritenis, ugunsdrošības iekārtas rokturis, reaktora katapultas (gadījumam, ja tajā sāktos nevadāma ķēdes reakcija), tieva trose ar cilpu, kas piestiprināta pie skapīša, kur atrodas termosi un ēdiens, bet zem kājām — mīksti bremžu pedāļi, kas atgādina seglu kāpšļus, un katapultas droši- hātajs: ja to nospiež (vispirms ar kāju ja- pārsit un jāpabīda uz priekšu vāciņš), tas izsviež stikla lodi kopā ar krēslu un pilotu, kam seko gredzenlenšu izpletņa stropes.
Līdztekus šim galvenajam mērķim — pilota glābšanai nenovēršamas avārijas gadījumā — bija vēl astoņi citi ārkārtīgi svarīgi iemesli, kuru dēļ bija konstruēta stikla lode, un labvēlīgākos apstākļos Pirkss varētu tos visus noskaitīt, taču viņam (tāpat kā citiem kursantiem) neviens no tiem nelikās pietiekami svarīgs.
Iekārtojies kā nākas, ar milzīgām grūtībām saliecies viduklī, lai ieskrūvētu krēslā iestiprinātajos uzgaļos visas caurules, kabeļus un vadus, kas spraucās laukā un nokarājās no viņa tērpa (turklāt ikreiz, kad viņš noliecās uz priekšu, kombinezons mīksti piegrūdās vēderam), Pirkss, pats par sevi saprotams, sajauca radiofona kabeli ar apsildīšanas kabeli, — par laimi, tiem bija dažādas uzmavas, taču kļūdu viņš pamanīja tikai pēc tam, kad bija nostrādājies vaiga sviedros, un, švīkstot saspiestajam gaisam, kas zibens ātrumā piepildīja kombinezonu, Pirkss, smagi nopūzdamies, atlaidās krēslā, uzliekot ar kreiso un labo roku abas gurnu un plecu siksnas.
Labā aizsprādzēj ās uzreiz, bet kreisā nez kāpēc niķojās. Apkakle, kas bija piepūsta kā automobiļa riepa, traucēja atskatīties, un Pirkss mocījās, uz labu laimi raustīdams plato siksnas aizdari. Pēkšņi radioaustiņās atskanēja apslāpētas balsis:
— Pilot Berst no AMU-18! Starts pēc ra- diokomandas nulle! Uzmanību — gatavs?
— Pilots Bersts no AMU-18 gatavs startam pēc radiokomandas nulle! — kā šāviens sekoja atbilde.
Pirkss nolamājās — aizdare noklikšķēja. Viņš iekrita mīkstajā, dziļajā krēslā tik ļoti noguris, it kā nupat būtu atgriezies no ilgstoša starpzvaigžņu lidojuma.
— Līdz startam divdesmit trīs … Līdz startam divdesmit divas … Div … — murmināja balss radioaustiņās.
Reiz it kā esot gadījies, ka, izdzirduši pēr- kondimdošo nulle, vienlaicīgi startējuši divi kursanti — tas, kuram bijis jāstartē, un tas, kurš tikai gaidījis savu kārtu. Viņi lidojuši pa vertikāli divsimt metru attālumā viens no otra un kuru katru mirkli varējuši sadurties; tā vismaz runāja Institūtā. Kā stāsta, kopš tā laika detonācijas kabeli ieslēdza pēdējā brīdī, to darīja pats kosmodroma komandants no savas stiklotās vadības kabīnes — un visa šī sekunžu skaitīšana bija tīrā niekošanās. Tomēr neviens nezināja, kā tas īsti notiek.
Читать дальше