STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

STAŅISLAVS LEMS

NEUZVARAMAIS

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970

Tulkojuši A. FELDHONE un C. SKĻEŅŅIKS Mākslinieks A. GALEVIUSS

Publicēts saskaņā ar akadēmijas Redakciju ' 1969. gada 30. janvāra

Latvijas PSR Zinātņu un izdevumu padomes lēmumu.

Otras klases kreiseris «Neuzvaramais, vis­labākais kuģis, kāds bija Liras zvaigznāja bāzes rīcībā, fotonu dzinēju darbināts, šķēr­soja zvaigznāja malējo kvadrantu. Astoņdes­mit trīs komandas locekļi gulēja centrālā klāja tuneļveida hibernatorā. Tā kā reiss ne­bija no garajiem, hibernācija bija aizstāta ar padziļinātu miegu, kurā ķermeņa tempera­tūra nenoslīd zemāk par desmit grādiem. Va­dības kabīnē strādāja tikai automāti. To re­dzeslokā, tēmēkļa centrā, atradās saule, kas nebija daudz karstāka par parastu sarkano punduri. Kad saules disks aizklāja pusi ek­rāna, anihilācijas reakcija tika apstādināta. Brīdi visā kuģī valdīja nāves klusums. Ne­dzirdami darbojās klimatizatori un skaitļoja­mās mašīnas. Bija rimusi maigā vibrācija, kas pavadīja gaismas stara emisiju, kurš pir­mīt izvirda no kuģa pakaļgala un kā tumsā iegremdēts bezgalīgi garš šķēps ar reaktīvo

spēku dzina kreiseri. «Neuzvaramais», inerts, mēms un šķietami tukšs, lidoja ar to pašu zemgaismas ātrumu.

Tad vidējā ekrānā, vizuļojošās tālās sau­les rožainās gaismas apspīdētajās pultis sāka j mirgot spuldzītes. Feromagnētiskās lentes sakustējās, programmas ieslīdēja arvien jau­nos aparātos, pārslēdzēji šķīla dzirkstis, un vados ar ausij nesaklausāmu dūkoņu ieplūda strāva. Pārvarēdami sen sasalušo ziežu pre­testību, sāka darboties elektromotori, un to dobjā duna pārauga spalgā vaidā. No palīg- reaktoriem izvirzījās matētie kadmija serdeņi, magnētiskie sūkņi dzesētāju spirālēs sūknēja šķidro nātriju, kuģa pakaļgala skārda grīdas nodrebēja, vienlaikus viegla šņirkstoņa sie­nās, it kā tur skraidelētu veseli bari sīku dzīvnieciņu, ar nadziņiem skrāpējot metālu, liecināja, ka pašgājēji remontkontrolieri jau devušies daudzus kilometrus garajā apgaitā, lai pārbaudītu katru metinājuma šuvi sijās, korpusa hermētiskumu un metāla sajūgu stip­rumu. Kuģī skanēja trokšņi, sākās rosme, tas modās, vienīgi komanda vēl gulēja.

Tad kārtējais automāts, uzsūcis savu pro­grammas lenti, nosūtīja signālu uz centrālo libernatoru. Aukstā gaisa strūklai piejaucās dāt modinātājgāze. Pa grīdas režģiem ejās jtarp kojām ieplūda silta vēsma. Taču cilvēki Īgi nespēja pamosties. Daži nevarīgi kustināja rokas, viņu stindzinošā miega tukšumu lildīja murgi un rēgi. Beidzot kāds atvēra acis. Kuģis jau bija tam sagatavojies. Kopš dažām minūtēm garo klāja gaiteņu, liftu, šahtu, kajīšu, vadības kabīnes, darba vietu, spiediena kameru tumsu kliedēja mākslīgās dienas baltais mirdzums. Un, kamēr niberna- tors pildījās ar cilvēku nopūtām un pusapzi- nātiem vaidiem, kuģis, it kā nepacietīgi gai­dīdams komandas pamošanos, uzsāka pirmo bremzēšanas manevru. Centrālajā ekrānā iezibējās priekšgala uguņu strēles. Zemgais­mas skrējiena stingumā ielauzās trieciens: va­renais spēks, ar kādu iedarbojās priekšgala sprauslas, pūlējās samalt putekļos «Neuzva­ramā» miera stāvokļa masas astoņpadsmit tūkstoš tonnas, kas tagad bija pareizinātas ar tā milzīgo ātrumu. Hermētiski iesaiņotie karšu ruļļi kartogrāfiskajās kabīnēs satraukti notrīsēja. Šur un tur, it kā atdzīvodamies, iekustējās nenoblīvētie priekšmeti, kambīzēs iešķindējās trauki, sazvalstījās tukšo putu­plasta krēslu atzveltnes, sašūpojās klāju jos­tas un sienu virves. Klaudzienu, stikla, skārda, plastmasu radīto skaņu jūklis kā vil­nis aiztrauca pāri visam kuģim no priekš 1 gala līdz pakaļgalam. Bet no hibernatora jau atskanēja balsu čalas; cilvēki no septiņus mēnešus ilgas nebūtības ar īsa miega starp­niecību atgriezās īstenībā.

Kuģis sāka zaudēt ātrumu. Iesarkanās mā­koņu dūnās tītā planēta aizsedza zvaigtnes. Okeāna izliektais spogulis ar saules atspulgu slīdēja garām arvien lēnāk. Redzeslaukā pa­rādījās brūnpelēks, krāteriem izraibināts kon­tinents. Cilvēki klāju posteņos nekā neredzēja.

Dziļi zem viņiem dzinēju titāniskajās iekšās pieauga apslāpēta rēkoņa, milzu spēks grūda nost pirkstus no kloķiem. Reaktīvajā strāvā nokļuvušais mākonis iemirdzējās līdzīgi dzīvsudrabam, sašķēlās un izplēnēja. Dzinēju rēkoņa uz brīdi pastiprinājās. Iesarka­nais disks saplaka: planēta pārvērtās par kontinentu. Jau varēja saskatīt vēja dzītas sirpjveida kāpas, sastingušas lavas strau­mes, kas līdzīgi riteņa spieķiem stiepās no tuvākā krātera, sprauslu uguņu atblāzmā iezaigojās raķetes, spilgtumā pārspējot sau­les spožumu.

— Visu jaudu ass virzienā. Statisko vil­kmi.

Šautras laiski ieslīdēja skalas nākošajā sektorā. Manevrs tika izpildīts nekļūdīgi. Kuģis kā otrādi apgriezts ugunsvēmējs kalns apstājās pusjūdzi virs bakurētaina klajuma ar smiltīs grimstošām klinšu grēdām.

— Visu jaudu ass virzienā. Samazināt sta­tisko vilkmi.

Jau bija redzama vieta, kur vertikāli lejup vērstais reaktīvais vilnis sitas pret zemi. Tur sacēlās iesarkans smilšu virpulis. No kuģa pakaļgala izšāvās mēļi zibeņi, kuru grāvieni nebija dzirdami, jo 1os apslāpēja vēl spēcī­gāka gāzu rēkoņa. Potenciālu starpība izlī­dzinājās, zibeņi pazuda. Kāda šķērssiena ievaidējās, komandieris ar galvas mājienu norādīja uz to inženierim: rezonanse. Jālik­vidē. Bet neviens neatsaucās, dzinēji kauca, kuģis kā neredzamās trosēs iekarināts tē­rauda kalns laidās lejup, tagad jau vairs ne­drebot.

Pusi jaudas ass virzienā. Mazo statisko vilkmi.

Vālu vāliem kā īstas jūras bangas uz visām pusēm traucās tuksneša smilšu kūpošie viļņi. Fpicentrs, ko no neliela attāluma apsvilināja sprauslu cerainās liesmas, vairs nekūpēja. Smiltis pārvērtās par izkausēta silikāta ezeru ar sarkanu burbuļojošu virsmu, tad par zvanīgu sprādzienu stabu, līdz beidzot izgaroja. Planētas vecais bazalts, atkailināts kā kauls, kļuva mīksts.

Reaktorus tukšgaitā. Auksto vilkmi.

Gaišzilā atomu liesma nodzisa. Sprauslas izšļāca ieslīpus borūdeņraža starus, un vienā mirklī tuksnesis, klinšainās krāteru sienas un mākoņi virs tām iezaigojās spokainā zaļganā gaismā. Bazalta pamatam, uz kura vajadzēja nosēsties «Neuzvaramā» platajam pakaļga­lam, vairs nedraudēja izkušana.

— Reaktori — nulle. Nolaisties ar auksto vilkmi.

Visu sirdis iepukstējās straujāk, acis pie­vērsās instrumentiem, sažņaugti pirkstos no- svīda kloķi. Pavēles vārdi nozīmēja, ka atpa­kaļceļa vairs nebūs, ka kājas nostāsies uz stingra pamata, lai arī uz tuksnešainas pla­nētas smiltīm, tomēr tur būs saules lēkti un rieti, apvārsnis un mākoņi, un vējš.

— Nolaišanās precīzi nadīrā.

Kuģī stiepti vaidēja turbīnas, sūknējot lejup degvielu. Zaļš konveida ugunsstabs savienoja kuģi ar kūpošu klinti. No visām pu­sēm pacēlās smilšu mākoņi, aizsedzot cen­trālo klāju periskopu. Vienīgi vadības kabīnē uz radiolokatoru ekrāniem, joprojām sekojot vadošajam staram, parādījās un dzisa aina­vas apveidi, grimstot taifūna haosā.

— Saduroties stāt!

Uguns zem kuģa pakaļgala dumpīgi mutu­ļoja. Raķetes milzu ķermenis, guldamies virsū ugunij, apslāpēja to milimetru pēc mili­metra, zaļā elle izvirda trīsošajos smilšu mākoņos garus šļācienus. Attālums starp kuģa pakaļgalu un apsvilušo bazaltu pārvēr­tās par šauru spraudziņu, par zaļas kvēles līniju.