STAŅISLAVS LEMS: NEUZVARAMAIS

Juzdamies miegains un izsalcis, viņš brīdi domāja, vai nevajadzētu iedzert tonizējošu tableti, bet tād nolēma, ka iztiks ar vakari­ņām vien. Pieceldamies un sajuzdams mil­zīgu nogurumu, viņš nobrīnījās, un šī iz­brīna sajūta viņu mazliet atskurbināja.

Rohans nobrauca lejā uz kopkajīti. Tur jau bija priekšā viņa jaunie padotie — divi spil- ventransportieru vadītāji, to vidū Jargs, ko viņš mīlēja par nemainīgi labo omu; bija tur arī Ficpatriks ar diviem saviem kolē­ģiem — Brozu un Kehlinu. Viņi beidza vaka­riņot, kad Rohans tikai vēl pasūtīja karstu zupu, ņēma ārā no sienā ierīkotā izsniedzēja maizi un bezalkoholiskā alus pudeles. Nes­dams visu to, viņš tuvojās galdam, kad grīda viegli iedrebējās. «Neuzvaramais» izšāva nākošo pavadoni.

Komandieris neatļāva braukt naktī. Viņi izbrauca pulksten piecos pēc vietējā laika, pirms saules lēkta, ciešā ierindā, kuru ne­pieciešamības diktētās brauciena kārtības, kā arī apnicīgi lēnā tempa dēļ sauca par bēru gājienu. To ievadīja un noslēdza energoboti, kas ar elipsoidālu spēka lauku sargāja visas iekšējās mašīnas — universālos spilventrans- portierus, džipus ar raidstacijām un radiolo­katoriem, virtuvi; transportieri ar automā­tiski saliekamo dzīvojamo baraku un mazo tiešā tēmējuma lāzeru uz kāpurķēdēm, kuru mēdza saukt par īlenu.

Rohans kopā ar trim zinātniekiem sēdēja priekšējā energobotā. Bija diezgan neērti, jo viņi tik tikko varēja iespiesties cits citam līdzās, toties te vismaz bija iespējams gūt zināmu ceļojuma iespaidu. Ātrumu nācās pie­skaņot vislēnākajām mašīnām, tas ir, tieši energobotiem. Brauciens vis nebija diez- : kāda smalkā izprieca. Kāpurķēdes smiltīs rēca un zviedza, turbīndzinēji kauca kā ziloņu lieluma odi, aiz sēdētāju mugurām no režģotiem aizsegiem rāvās laukā dzesētāja gaisa strūklas, bet viss energobots 'līgojās kā smaga laiva viļņos. Drīz vien melnai adatai līdzīgais «Neuzvaramais» palika aiz ap­vāršņa. Kādu laiku viņi virzījās saltas, asins- sarkanas saules staros pāri vienmuļam tuk­snesim; pamazām smilšu kļuva arvien mazāk, no tām rēgojās laukā ieslīpas klinšu plāk­snes, kurām vajadzēja braukt apkārt. Skābekļa maskas, kā arī dzinēju gaudoņa jebkuras sarunas padarīja netīkamas. Viņi cītīgi vē­roja apvārsni, taču aina joprojām palika ne­mainīga — klinšu krāvumi, lieli, sadēdējuši bluķi. Kādā vietā līdzenums pārgāja lēzenā nogāzē, un ļoti seklas ieplakas dibenā pa-' rādījās šaurs, pa pusei izžuvis strauts, kura ūdenī zaigoja sarkanas blāzmas atspulgs. Oļi, kas platā joslā stiepās gar abām strauta malām, liecināja, ka reizēm strauts pārplūst. Viņi uz brīdi apstājās, lai izpētītu ūdeni. Tas bija pavisam tīrs, diezgan ciets, ar dzelzs oksīdu piejaukumu un sulfātu pazīmēm. Tā­lāk viņi jau devās mazliet ātrāk, jo kāpur-

ķēdes viegli rāpoja pa akmeņaino pamatu. Rietumos pacēlās ne visai augstas kraujas. Mašīna, kas noslēdza ierindu, uzturēja pa­stāvīgus sakarus ar «Neuzvaramo», radiolo­katoru antenas rotēja, operatori, atkal un at­kal pieturēdami austiņas, tupēja pie saviem ekrāniem, košļādami koncentrāta šķēlītes, rei­zēm no kāda spilventransportiera apakšas, kā viesuļa pūsts, izšāvās akmens un, pēkšņi atdzīvojies, aizlēca pa nogruvumu uz augšu. Pēc tam ceļu šķērsoja lēzeni, tukši, kaili pa­kalni. Neapstādamies viņi paņēma dažus pa­raugus, un Ficpatriks nokliedza Rohanam, ka silikāti ir organiskas cilmes. Beidzot, kad priekšā kā melnzila līnija iemirdzējās ūdens spogulis, viņi atrada arī kaļķakmeni.

Uz krastu nobrauca, dārdinot pa maziem, plakaniem akmentiņiem. Mašīnu karstā elpa, kāpurķēžu žvadzoņa, turbīnu kaukšana — tas viss pēkšņi apklusa, kad līdz okeānam, kas tuvumā bija zaļgans un pilnīgi atgādināja Zemes jūras, atlika simt metru. Tad sākās sarežģīta manevrēšana, jo, lai darba grupu aizsargātu ar spēka lauku, priekšējais ener- gobots bija jāievada diezgan dziļi ūdenī. Vis­pirms mašīnu hermetizēja, un tad, otrā ener­gobotā vadīta, tā ieslīdēja viļņos, šķeļot un saputojot tos, līdz kļuva par tikko saredzamu tumšu plankumu dziļumā; tikai tad, pēc centrālā posteņa signāla, iegremdētais mil­zis izvirzīja virs ūdens Diraka emitoru. Kad lauks nostabilizējās un it kā ar nere­dzamu kupolu pārklāja daļu pludmales un piekrastes Ūdeņu, viņi pa īstam ķērās pie darba.

Okeāns nebija tik sāļš kā Zemes okeāni, taču analīzes nedeva diezkādus negaidītus rezultātus. Pēc divām stundām viņi bija ap­mēram tikpat gudri kā sākumā. Tāpēc at­klātā jūrā tika izsūtītas divas tālvadības televīzijas zondes. No centrālā posteņa ek­rānos vēroja to ceļu. Bet, tikai tām pazūdot aiz horizonta, signāli atnesa pirmo būtisko ziņu. Okeānā mita organismi, kas pēc apvei­diem atgādināja zivis ar kaulu skeletu. Pa­manījuši zondi, tie zibenīgi izklīda, meklē­dami patvērumu dzelmē. Eholoti okeāna dzi­ļumu šajā dzīvo būtņu pirmās sastapšanas vietā novērtēja uz pusotra simta metriem. Broza ietiepās, ka viņam esot jādabū rokā vismaz viena šāda zivs. Tāpēc viņi uzsāka medības. Zondes, raidīdamas elektriskos lādi­ņus, vajāja zaļajā krēslā ņirbošās ēnas, ta­ču šķietamās zivis manevrēja neiedomājami veikli. Tikai pēc vairākiem šāvieniem izde­vās vienai trāpīt. Zondi, kas to satvēra savās spīlēs, viņi tūlīt virzīja- uz krastu, kamēr Kehlins un Ficpatriks manipulēja ar otru, vācot viļņos peldošo šķiedriņu paraugus, kas, pēc viņu domām, bija vietējo aļģu vai ūdens­augu paveids. Beidzot zondi nosūtīja pašā dibenā, ceturtdaļkilometra dziļumā. Spēcīga straume stipri apgrūtināja zondes vadīšanu, un tā visu laiku sliecās uz lieliem zemūdens klinšu krāvumiem. Beidzot tomēr izdevās dažus no tiem pavelt sāņus, un zem šī aiz­sega, kā pareizi bija nojautis Kehlins, tika atrasta vesela kolonija ilokanu, otām līdzīgu būtņu.

Kad abas zondes atgriezās spēka lauka ro­bežās un biologi ķērās pie darba pa tam uz­celtajā barakā, kur jau varēja noņemt apni­kušās maskas, Rohans, Jargs un pārējie pieci ekspedīcijas dalībnieki ieturēja šai dienā pirmo silto maltīti.

Līdz pašam vakaram viņi vāca minerālu paraugus, pētīja ūdens radioaktivitāti okeāna dibenā, mērīja saules gaismas intensitāti un veica simt citu tikpat nogurdinošu darbu, kas tomēr bija jāizpilda rūpīgi, pat pedan­tiski, ja gribēja gūt tiešām drošus rezultā­tus. Vakaram krēslojot, viss bija paveikts, un Rohans, kad no «Neuzvaramā» viņu izsauca Horpahs, varēja ar tīru sirdsapziņu doties pie mikrofona.

Okeānā mudžēt mudžēja dzīvas formas, kas tomēr visas kā viena vairījās piekrastes joslas. Uzšķērstās zivs organismā nebija kon­statēts nekas sevišķs. Dzīvības evolūcija, pēc aptuveniem aprēķiniem, uz šīs planētas ilga jau daudzus miljonus gadu. Tika atklāts ievē­rojams daudzums zaļaļģu, kas izskaidroja skābekja klātieni atmosfērā. Dzīvo organismu dalījums augu un dzīvnieku valstī bija tipisks, tipiski bija arī mugurkaulnieku skeleti. Vienī­gais notvertās zivs orgāns, kuram biologi ne­zināja analogu uz Zemes, bija īpašs maņu or­gāns, kas reaģēja uz ļoti niecīgām magnētiskā lauka sprieguma izmaiņām. Horpahs pavēlēja visai komandai atgriezties visdrīzākajā laikā un, jau beigdams sarunu, sacīja, ka esot sa­ņemtas jaunas ziņas: liekas, izdevies atrast pazudušā «Kondora» nolaišanās vietu.

Tāpēc, kaut arī biologi iebilda, apgalvo­dami, ka tālākiem pētījumiem viņiem pat vai­rāku nedēļu būtu par maz, baraku nojauca, iedarbināja motorus un kolona devās uz zie­meļrietumiem. Rohans nevarēja biedriem pa­stāstīt nekā sīkāka par «Kondoru», jo arī pats to nezināja. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk no­kļūt uz kuģa, jo cerēja, ka komandieris dos jaunu uzdevumu, kas varbūt būs atklājumiem bagātāks. Protams, tagad vispirms vajadzēs izpētīt «Kondora» iespējamo nolaišanās vietu. Tāpēc Rohans dzina mašīnas pilnā jaudā, un, viņiem atgriežoties, kāpurķēdes, kulstīdamas akmeņus, žvadzēja vēl negantāk. Iestājoties tumsai, iedegās mašīnu lielās ugunis; tas bija neparasts un pat draudošs skats — ik brīdi kustīgi gaismas kūļi izrāva no tumsas bezvei­dīgas milžu kontūras, kas šķita kustamies, kaut gan bija tikai klintis — pagātnes lieci­nieces, sadēdējušas kalnu grēdas pēdējās pa­liekas. Vairākkārt nācās apstāties pie dziļām plaisām, kas atvērās bazaltā. Taču galu galā jau krietni pēc pusnakts viņi ieraudzīja it kā parādē no visām pusēm apgaismoto un iztā­lēm mirdzošo metāla tornim līdzīgo «Neuzva­ramā» korpusu. Spēka lauka robežās uz visām pusēm rindās braukāja mašīnas: tika izkrau­tas rezerves, degviela, cilvēki grupās drūzmē­jās uz brauktuves jupiteru žilbinošajā gaismā.