Džeks Londons - STĀSTA BEIGAS

Galds bija no rupji ēvelētiem dēļiem, un vista spēlē­tājiem bieži bija grūti pievilkt klāt stiķus pa nelīdzeno virsu. Kaut gan vīri sēdēja, izmetušies kreklos, sviedri rupjām lāsēm ritēja viņiem pa seju, turpretī mokasīnos un vilnas zeķēs ieautās kājas knaibīja sals. Tik liela bija temperatūras atšķirība šajā būdiņā starp grīdu un jardu augstāk. Jukonas skārda krāsniņa rūca, nokaitēta līdz sarkankvēlei, bet astoņas pēdas tālāk uz plaukta, kas bija piesists zemu un tuvu pie durvīm, stāvēja akmenī sasaluši brieža un cūkas gaļas gabali. Trešā daļa durvju no apak­šas bija klāta ar biezu ledus kārtu. Spraugās starp baļ­ķiem aiz nārām vizuļoja sarma. Gaisma būdiņā iespīdēja caur vaskapapīru. Tā apakšējo malu no iekšpuses arī klāja collu biezs sarmas slānis — tas uzsala no cilvēku izel­potajiem garaiņiem.

Viņi spēlēja izšķirošo roberu: zaudētāju pārim vajadzēja izcirst āliņģi septiņas pēdas biezajā Iedus un sniega kārtā uz Jukonas.

— Tāds aukstuma vMnis martā ir retums, — piezīmēja viens no kāršu jaucējiem. — Kā jūs domājat, Bob, cik grādu varētu būt?

— Nu, piecdesmit pieci, ja ne visi sešdesmit zem nulles. Kā jūs domājat, dakter?

Ārsts pagrieza galvu un paskatījās uz durvīm, it kā mērīdams ledus kārtas biezumu.

— Ne vairāk par piecdesi t. Varbūt pat mazāk — teik­sim, četrdesmit deviņi. Paskatieties uz apsalušajām dur­vīm. Ledus ir mazlietiņ augstāk par atzīmi «piecdesmit», bet tā augšējā mala ir nelīdzena. Kad sals sasniedza septiņdesmit grādu, ledus uzkāpa veselas četras collas augstāk. — Viņš paņēma kārtis un, jaukdams tās, uzsauca par atbildi klauvējienam pie durvīm: — Iekšā!

Ienācējs bija gara auguma plecīgs zviedrs, kura tau­tību gan varēja noteikt tikai tad, kad viņš bija noņēmis

ausaini un ļāvis atkust bārdā un ūsās sasalušajam ledum, kas neļāva saskatīt seju. Pa to laiku viri pie galda paguva izspēlēt līdz beigām.

— Dzirdēju, ka šajā apmetnē esot apstājies ārsts, — jautājošā tonī sacīja zviedrs, satraukti ielūkodamies visās sejās pēc kārtas. Viņa paša seja bija smagu un ilgu cie­šanu pārvērsta. — Esmu braucis tālu ceļu. No Vaijo zie­meļu atzarojuma.

— Es esmu ārsts. Kas noticis?

Par atbildi cilvēks izstiepa kreiso roku ar briesmīgi uzpampušu rādītājpirkstu un sāka saraustīti, nesakarīgi stāstīt, kā viņu piemeklējusi šī nelaime.

— Ļaujiet man apskatīt, — ārsts nepacietīgi pārtrauca viņu. — Nolieciet roku uz galda! Te, lūk, tā!

Uzmanīgi, it kā uz pirksta būtu liels augonis, zviedrs darīja, kā viņam lika.

— Hm, — norūca ārsts. — Cīpslu sastiepums. Un tā dēļ jūs kūlāties simt jūdžu! Es iegriezīšu to vietā vienā acumirklī. Skatieties, kā es daru, un nākamreiz jūs pats tiksiet galā ar to.

Pacēlis stateniski delnu, ārsts bez kāda brīdinājuma iesita ar tās apakšējo malu pa uztūkušo, savilkto pirkstu. Cilvēks ieaurojās no pārsteiguma un sāpēm. Tas izklau­sījās pēc zvēra kliedziena, un arī seja zviedram bija kā zvēram, it kā viņš gribētu mesties virsū ārstam, kurš iz­strādājis ar viņu tādu joku.

— Viss kārtībā, — ārsts viņu asi un valdonīgi nomieri­nāja. —. Kā tagad? Kļuva labāk, vai ne? Nākamreiz jūs, protams, darīsiet to pats. Strozers, jums jādala! Mēs esam apspēlējuši jūs.

Zviedra nekustīgajā vērša sejā parādījās atvieglojums un apjausma. Asās sāpes bija pārgājušas, un viņš jutās labāk. Viņš ar ziņkāri un pārsteigumu aplūkoja pirkstu, lēni saliekdams un atliekdams to. Tad iebāza roku kabatā un izvilka maisiņu ar zeltu.

— Cik?

Ārsts nepacietīgi papurināja galvu.

— Neko. Es nestrādāju par ārstu. Jums gājiens, Bob!

Zviedrs smagi pamīņājās uz vietas, vēlreiz aplūkoja

pirkstu un sajūsmināts paskatījās uz ārstu.

— Jūs esat labs cilvēks. Kā jūs sauc?

— Lindejs, dakteris Lindejs, — atbildēja Strozerss, it kā bažītos, ka tikai ārsts nesadusmojas.

— Diena iet uz beigām, — teica Lindejs zviedram, no jauna jaukdams kārtis. — Labāk palieciet pa naktil Pā­rāk auksts, lai dotos ceļā. Te ir brīvas nāras.

Ārsts Lindejs bija slaids, pēc izskata stiprs brūnēts, ar iekritušiem vaigiem un plānām lūpām. Gludi skūtā seja bija veselīgi bāla. Visas viņa kustības bija ātras un pre­cīzas. Tumšās acis raudzījās taisni un vērīgi, šķita, ka tās redz visam cauri. Slaidās, gleznās un nervozās rokas likās piemērotas smalkam darbam, un no pirmā acu uz­metiena tajās varēja nojaust spēku.

— Atkal mums! — viņš paziņoja, pievākdams pēdējo stiķi. — Tagad jāpabeidz robers, un tad redzēs, kuram būs jācērt āliņģis.

Pie durvīm pieklauvēja, un ārsts aicināja, lai nāk iekšā.

— Tā rādās, ka mums neizdosies pabeigt šo roberu, — viņš neapmierināts norūca, kad durvis atvērās., — Kas noticis ar jums? — Tas attiecās uz ienākušo.

Nepazīstamais velti pūlējās pakustināt ledus sastindzi­nātās lūpas un žokļus. Varēja redzēt, ka viņš bijis ceļā daudz dienu. Āda uz vaigu kauliem bija apsaldēta melna. No deguna līdz zodam nokarājās vienlaidu ledus ar elpas izkausētu caurumu. Pa to viņš bija spļāvis arī tabakas sulu, kas notekot bija sasalusi dzintara krāsas lāstekā, kura uz leju kļuva smaila kā van Deika bārda.

Svešais klusēdams papurināja galvu, pasmaidīja ar acīm un piegāja-pie krāsniņas, lai ledus izkustu un viņš varētu parunāt. Viņš ar pirkstiem lauza ledu, kura ga­bali, nokrituši uz krāsniņas, sprakšķēja un čūkstēja.

— Ar mani viss ir kārtībā, — viņš beidzot sacīja. — Bet, ja šajā kompānijā ir ārsts, tad viņš ir vajadzīgs kā nezin kas. Litlpeko kāds cilvēks saplēsies ar pumu, un tā viņu pamatīgi sakropļojusi.

— Cik tālu tas ir? — jautāja ārsts Lindejs,

— Kādas simt jūdzes būs.

— Vai sen jau tas notika?

— Es braucu līdz šejienei trīs cienās,

— Viņam ir slikti?

— Plecs izmežģīts. Vairākas ribas droši vien pārlauz­tas. Labā roka arī lauzta. Viss ķermenis, izņemot seju, saplosīts līdz kauliem. Mēs pagaidām aizšuvām divas trīs lielākās brūces, bet artērijas nosējām ar auklu,

— Tas nu līdzēs gani — pavīpsnāja Lindejs. — Kur viņš ievainots?

— Vēderā.

— Tad jau viņam tagad beigas,

— Nemaz ne. Mēs vispirms izmazgājām ar kukaiņu indi un tikai tad aizšuvām. Pagaidām, protams. Nebija nekā cita kā tikai linu diegi, bet tos mēs arī izmazgājām.

— Viņš ir tikpat kā beigts, — secināja ārsts, pikti jaukdams kārtis.

— Lika pagaidīt! Tas vīrs nemirs. Viņš zina, ka es aizbraucu pēc ārsta, un noturēsies līdz jūsu atbraukšanai. Viņš nepadosies nāvei. Es.viņu pazīstu.

— Kristietības mācība un gangrēna, vai ne? — izsmē­jīgi sacīja ārsts. — Un vispār es nestrādāju par ārstu. Man arī ne prātā nenāk braukt simt jūdžu piecdesmit grādu salā miruša cilvēka dēļ.

— Bet es zinu, ka brauksiet, un šis cilvēks ir nedomā mirt.

Lindejs papurināja galvu.

— Zēl, ka esat braucis velti. Labāk palieciet tepat pa nakti!

— Nedrīkst! Pēc desmit minūtēm izbrauksim.

— Kāpēc jūs esat tik pašpārliecināts? — īgni nopra­sīja Lindejs.

Tad Toms Dovs teica visgarāko runu savā mūžā:

— Tāpēc, ka viņš noteikti dzīvos līdz jūsu atbraukša­nai, kaut jums būtu vajadzīga vesela nedēja pārdomām. Bez tam pie viņa ir sieva, kura nenobirdināja ne asaru un palīdzēs viņam izturēt līdz jūsu atbraukšanai. Viņi ne­prātīgi mīl viens otru, un viņai ir tikpat stipra griba kā vīram. Ja viņš sāks pagurt, sieva atdos viņam savu dvē­seli un piespiedīs viņu dzīvot. Bet viņš nepadosies, lieku galvu ķīlā. Lieku trīs unces pret vienu, ka jūs viņu ierau­dzīsiet dzīvu. Krastā man stāv suņu pajūgs. Dodiet tikai piekrišanu pēc desmit minūtēm izbraukt, un mēs tiksim līdz turienei ātrāk nekā trijās dienās, tāpēc ka ceļš ir iebraukts. Tagad es eju pie suņiem un gaidu jūs pēc des­mit minūtēm.