Džeks Londons: STĀSTA BEIGAS

— Es esmu viņa brālis, — iebilda otrs.

Sieviete lūdzoši paskatījās uz viņu. Vīrietis negribīgi pamāja ar galvu un pagriezās uz durvju pusi.

— Man arī iziet? — jautāja Dovs, sēdēdams uz sola, uz kura bija atkritis, tikko ienāca būdā.

— Jums arī.

Gaidīdams, kamēr būda būs tukša, Lindejs pavirši ap­skatīja slimnieku.

— Nu? — viņš ierunājās. — Tad tas ir tavs Rekss Strengs?

Sieviete palūkojās uz guļošo, it kā gribētu pārliecināties, ka tas tiešām ir viņš, tad klusēdama paskatījās acis Lindejam.

— Kāpēc tu nerunā?

Viņa paraustīja plecus.

— Kāda jēga runāt? Tu taču zini, ka tas ir Rekss Strengs.

— Paldies. Kaut gan es varētu atgādināt tev, ka redzu viņu pirmoreiz. Apsēdies! — Viņš norādīja sievietei uz ķeblīti, bet pats apsēdās uz sola. — Zini, esmu traki noguris. No Jukonas līdz šejienei nav šosejas.

Viņš izņēma no kabatas spalvu nazīti, lai izvilktu skabargu no īkšķa.

-— Ko tu domā darīt? — viņa pēc brīža jautāja.

— Paēst un atpūsties, iekams dodos atpakaļceļā.

— Ko tu domā darīt ar… — Viņa pameta ar galvu uz nesamaņā guļošā pusi.

— Neko.

Sieviete piegāja pie nārām un viegli pārlaida pirkstus pār sīkajām sprogām.

— Tu gribi teikt, ka nonāvēsi viņu, — lēni sacīja sie­viete. — Ļausi -cilvēkam nomirt, nepalīdzot viņam, jo tu vari viņu glābt, ja vien gribi.

— Vari saprast arī tā. — Lindejs brīdi domāja, tad, skarbi iesmējies, paskaidroja savu domu: — Kopš neat­minamiem laikiem šajā sagrabējušajā vecajā pasaulē pa­stāv tāds neparasts paņēmiens, kā tikt vaļā no sievu no­laupītājiem.

— Tu esi netaisns, Grant, — viņa klusi iebilda. — Tu aizmirsti, ka tā bija mana griba, manis pašas vēlē­šanās. Es biju brīvs cilvēks. Rekss nenolaupīja mani. Tu pats pazaudēji mani. Es no brīva prāta, ar prieku gāju viņam līdzi. Tikpat labi tu varētu apvainot mani, ka esmu nozagusi viņu. Mēs aizgājām kopā.

— Izdevīgs viedoklis, — atzina Lindejs. — Redzu, ka prāts tev tikpat ass kā agrāk, Medža. Tas droši vien ap­grūtināja viņu. —

— Domājošs cilvēks prot arī mīlēt…

— Un rīkoties prātīgi, — iestarpināja Lindejs.

<���— Tātad tu atzīsti, ka esmu rīkojusies prātīgi?

Viņš pacēla rokas gaisā.

— Velns parāvis, lūk, ko nozīmē runāt ar gudru sie­vieti! Vīrietis vienmēr aizmirst to un iekrīt lamatās. Es nebrīnītos, ja tu būtu pieveikusi viņu ar kādu siloģismu.

Atbilde bija smaida atblāzma viņas vērīgajās, zilajās acīs un sievietes lepnums, ko likās izstarojam visa viņas būtne.

— Nē, es ņemu atpakaļ šos vārdus, Medža. Ja tu būtu kaut vai zoss vai nezin kas, tu tik un tā būtu saval­dzinājusi viņu ar savu izskatu, augumu un stāju. To nu man vajadzēja zināt. Tajā skolā es esmu gājis, bet tomēr, velns lai mani parauj, neesmu izgājis to līdz galam.

Lindejs runāja ātri, nervozi, uzbudināti un, viņa to zi­nāja, kā vienmēr, no sirds. Viņa atbildēja tikai uz pēdē­jiem vārdiem:

— Vai atceries Zenēvas ezeru?

— Kā nu ne! Es biju bezjēdzīgi laimīgs.

Medža pamāja ar galvu, un viņas acis staroja,

— No bijušā nekur nevar aiziet. Lūdzu, atceries, Grant, tikai uz brīdi atceries… kas mēs bijām viens otram,,, un tad …

— Tagad tu izmanto izdevību, — Lindejs smaidīdams teica un atkal sāka darboties ar īkšķi. Viņš izvilka ska­bargu, uzmanīgi apskatīja to, tad sacīja: — Nē, paldies. Es nederu žēlsirdīgā samarieša lomai.

— Bet tu taču nogāji šo smago ceļu sveša cilvēka dēļ, — viņa iebilda.

Lindejs vairs nespēja valdīties.

— Vai tu domā, ka es būtu spēris kaut vienu soli, ja būtu zinājis, ka tas ir manas sievas mīļākais?

— Bet tu esi — te'… Un tur guļ viņš. Ko tu darīsi?

— Neko. Kālab lai es darītu? Nav mans pienākums palīdzēt šim cilvēkam. Viņš ir apzadzis mani.

Viņa gribēja kaut ko teikt, bet pie durvīm pieklauvēja.

— Ejiet prom! — uzkliedza Lindejs.

— Varbūt jums vajadzīga palīdzība,.,

— Prom! Atnesiet spaini ūdens! Atstājiet to ārpusē!

— Tu gribi… — viņa drebēdama iesāka.

— Nomazgāties.

Viņa novērsās, tādas necilvēcības pārsteigta, un saknieba lūpas.

— Paklausies, Grant, — viņa stingri sacīja. — Es izstāstīšu visu viņa brālim. Es pazīstu Strengus. Ja tu vari aizmirst bijušo, es arī varu. Ja tu neko nedarīsi, viņš nogalinās tevi. Ko nu! Pat Toms Dovs to izdarīs, ja es palūgšu.

— Tu slikti pazīsti mani, ja draudi, — viņš drūmi pār­meta Medžai, tad izsmējīgi piebilda: — Bez tam es ne­saprotu, kā mana nāve var palīdzēt tavam Reksam Strengam.

Viņa nopūtās un cieši saknieba lūpas, redzēdama, ka Lindeja vērīgais skatiens pamanījis viņas nodevīgās trīsas.

— Tā nav histērija, Grant! — viņa steigšus iesaucās, zobiem klabot. — Tu zini, ka es nekad nekrītu histērijā. Man nekad tā nav gadījies. Es nezinu, kas ar mani no­tiek, bet es tikšu galā ar to. Es tikai esmu uztraukta. Daļēji, tas ir, no dusmām uz tevi. Un no bailēm. Es negribu pazaudēt viņu. Es tik tiešām mīlu viņu, Grant. Viņš ir manas sirds pavēlnieks. Esmu nosēdējusi pie viņa gultas tik daudz šausmīgu dienu! Ak, Grant, lūdzu, lūdzu!

— Nekas vairāk kā nervi, — Lindejs dzedri piezīmēja. — Rimsties! Tu vari saņemt sevi grožos. Ja tu būtu vī­rietis, es ieteiktu tev uzsmēķēt.

Viņa grīļodamās aizgāja līdz ķeblītim un apsēdusies vēroja Lindeju, 'cenzdamās savaldīties. Aiz pavirši uz­mūrētās krāsns čirkstēja circenis. Aiz durvīm pluinījās divi vilku suņi. Varēja -redzēt, kā zem ādas segām ci­lājas slimnieka krūtis. Uz Lindeja lūpām parādījās smaids, kas nevēstīja neko labu.

— Cik stipri tu mīli viņu? — Lindejs jautāja.

Viņas krūtis strauji cilājās, acis dega neslēptā lep­numā. Lindejs pameta ar galvu par zīmi, ka sapratis atbildi.

— Kā būtu, ja mēs vēl mazliet parunātos? — Viņš apklusa, it kā apsvērtu, ar ko sākt. — Man ienāca prātā kādreiz lasīts stāsts. To laikam bija sarakstījis Herberts Šovs. Es gribu izstāstīt tev to. Reiz dzīvoja jauna, skaista sieviete un vīrietis, lielisks cilvēks, skaistuma un ceļojumu mīļotājs. Nezinu, cik daudz viņš līdzinājās tavam Reksam Strengam, bet kaut kāda līdzība, jādomā, bija. Šis cilvēks bija gleznotājs, bohēmas cienītājs, klaiņotājs. Viņš skūpstīja sievieti, skūpstīja bieži — vairākas nedēļas un tad aizgāja no viņas. Sieviete mīlēja viņu tāpat, kā tu, liekas, mīlēji mani… pie Zenēvas ezera. Desmit gadu ļaikā viņa izraudāja visu savu skaistumu. Dažas sievie­tes, redzi, kļūst dzeltenas no bēdām: bēdas traucē viel­maiņu.

Bet tad šis vīrietis zaudēja acu gaismu, un pēc desmit gadiem viņu kā bērnu pie rokas atveda atpakaļ pie sie­vietes. Viņam vairs nebija nekā. Viņš vairs nevarēja gleznot. Bet viņa bija ļoti laimīga un priecājās, ka viņš nevar redzēt viņas seju. Atceries, viņš dievināja skaistumu. Viņš atkal turēja sievieti savos apkampienos un ticēja, ka viņa ir skaista. Atmiņas par sievietes skais­tumu bija viņā dzīvas. Viņš bez mitas runāja par to un žēlojās, ka neredz viņu.

Kādu dienu viņš pastāstīja sievietei par piecām lielām gleznām, kuras viņš gribot uzgleznot. Ja vien viņš at­gūtu redzi, viņš varētu uzrakstīt — «Finis» un justies apmierināts. Un tad nezin kā sievietes rokās nonāca elik­sīrs. Vajadzēja tikai ieziest ar to acis, un viņš pilnīgi atgūtu redzi.