Džeks Londons - STĀSTA BEIGAS

Toms Dovs nolaida cepures ausis, uzvilka dūraiņus un izgāja.

— Kaut velns viņu rāvis! — iekliedzās Lindejs, dus­mīgi skatīdamies uz aizvērtajām durvīm*

Tajā naktī, kad bija nobrauktas divdesmit piecas jū­dzes un sen jau satumsis, Lindejs un Toms Dovs apstā­jās, lai ierīkotu nometni. Tas bija vienkāršs, bet pazīs­tams darbs: sniegā jāsakur uguns, blakām uz egļu zariem jāsaklāj ādas kopīgai gultai, bet aiz tās jāizstiepj bre­zents, lai aizturētu siltumu. Dovs pabaroja suņus, sacirta ledu un žagarus. Lindejs, kuram vaigi dega kā ugunī, gatavoja vakariņas. Viņi krietni paēda, izsmēķēja pa pī­pei, parunāja, kamēr pie ugunskura žuva mokasīni, tad ļāvās nāves miegam, kā jau noguruši un veseli cilvēki.

No rīta nepieredzētais sals mazinājās. Lindejs lēsa, ka temperatūra ir ap piecpadsmit grādiem zem nulles un jau kāpj augstāk. Dovs bija noraizējies. Viņš paskaidroja, ka kanjons, pa kuru viņiem šodien pat jābrauc, būs pilns ar ūdeni, ja sāksies pavasara atkusnis. Kanjona nogāzes bija simtiem, vietām pat tūkstošiem pēdu augstāk. Viņi var rāpties pa nogāzēm, bet tas prasīs daudz laika.

Ērti apmetušies uz naktsguļu tumšā, drūmā aizā un smēķēdami pīpes, viņi jau žēlojās par karstumu un abi bija vienis prātis, ka temperatūrai jābūt virs nulles — pirmo reizi pusgada laikā.

— Te, tālajos ziemeļos, neviens nav dzirdējis par pu­mām, — teica Dovs. — Rokijs sauc to par kuguāru. Bet es esmu daudzas nošāvis Kerijas apgabalā, savā dzim­tajā Oregonas štatā, un tur tās sauc par pumām. Bet sauc, kā gribi, otru tik» lielu kaķi m.an vēl nebijā gadī­jies redzēt. Tas bija īsts briesmonis. Un es nekādi netieku gudrs, kā tas varēja atmaldīties tik tālu.

Lindejs nebilda ne vārda. Viņš jau snauda. No viņa mokasīniem, kuri bija uzmaukti uz nūjām, cēlās garaiņi, bet ārsts nemanīja to un nepagrieza mokasīnus. Suņi, saritinājušies pūkainās bumbās, gulēja sniegā. Dziestošo ogļu sprakšķi it kā uzsvēra, cik dziļš klusums valda. Lin­dejs pēkšņi pamodās un paskatījās uz Dovu, kas savu­kārt paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. Abi ieklau­sījos. Tālumā varēja sadzirdēt neskaidru dunu, kas ātri pārgāja ļaunu vēstošā dārdoņā. Kad tā tuvojās, pieņem­damās spēkā, brāzdamās pāri kalnu virsotnēm un iele­jām, noliekdama savā priekšā mežu un locīdama tievās priedītes, kas ar saknēm bija ieķērušās klinšaino piekaļņu šķautnēs, viņi saprata, kas tas par troksni. Stiprs, bet silts un smaržu piesātināts vējš aiztraucās garām, izrau­dams no ugunskura dzirksteļu spietu. Iztraucētie suņi aptupās, grūtsirdīgi izslēja gaisā purnus un gari iekaucās kā vilki.

— Tas ir Cinuks, — teica Dovs.

— Tātad brauksim pa upi?

— Saprotams. Noiet desmit jūdzes pa upi ir vieglāk nekā vienu pa kalniem. — Dovs ilgi un uzmanīgi vēroja Lindeju. — Mēs esam ceļā jau piecpadsmit stundas, — viņš, it kā pārbaudīdams Lindeju, uzsauca cauri vējam un atkal apklusa. — Dakter, — viņš beidzot ierunājās, — vai jums pietiek drosmes?

Lindejs par atbildi izdauzīja pīpi un sāka vilkt kājās mitros mokasīnus. Dažās minūtēs, cīnoties ar vēju, arī suņi bija iejūgti, nometne nojaukta, trauki un ādas se­gas, kuras bija palikušas nelietotas, saliktas kamanās. Tad viņi tumsā devās pa pēdām, kuras Dovs bija ieminis gandrīz pirms nedēļas. Cinuks trakoja visu nakti, bet viņi gāja, mudinādami nogurušos suņus un sasprindzi­nādami savus novārdzinātos muskuļus. Viņi gāja div­padsmit stundas un apstājās, lai ieturētu brokastis pēc divdesmit septiņu stundu gara ceļa.

— Kādu stundu jāpaguļ, — teica Dovs, kad viņi kā vilki bija aprijuši vairākas mārciņas šķēlēs sagrieztas un ar speķi saceptas brieža gaļas.

Viņš ļāva savam ceļabiedram gulēt divas stundas, bet pats baidījās aizvērt acis. Viņš vilka visādas zīmes mīk­stajā, plokošajā sniegā. Divās stundās sniega līmenis pazeminājās par trim collām. Visās malās cauri pavasara vēju šņākām bija dzirdama neredzamu ūdeņu urdzēšana. Litlpeko, uzņēmusi sevī neskaitāmus strautiņus, rāvās laukā no ziemas važām, ar dārdiem un brākšķiem lauz­dama ledu.

Dovs piegrūda Lindejam pie pleca, piegrūda vēlreiz, tad sparīgi sapurināja gulētāju.

— Dakter, — viņš sajūsmināts murmināja, — jūs lai­kam varētu gulēt vēl!

Nogurušās, tumšās acis zem smagajiem plakstiem pauda pateicību par šo komplimentu.

— Bet par to nevar būt ne runas. Rokijs ir briesmīgi sakropļots. Kā jau teicu, es palīdzēju aizšūt viņam iekšas. Dakter… — Viņš atkal sapurināja ārstu, kuram acis atkal bija aizgājušas ciet. — Paklausieties, dakter! Es jautāju — vai jūs varat iet tālāk? Vai dzirdat? Es saku — vai jūs varat vēl mazliet paiet?

Nogurušie_ suņi koda un smilkstēja, kad tos ar spērie­niem modināja. Viņi gāja lēni, ne ātrāk kā divas jūdzes stundā, un dzīvnieki izmantoja katru izdevību, lai apgul­tos slapjajā sniegā.

— Vēl divdesmit jūdzes, un mēs būsim ārā no aizas, — Dovs uzmundrināja Lindeju. — Bet pēc tam ledus manis pēc var kaut ielūzt, jo mēs iesim gar upes malu un līdz nometnei ir vairs tikai desmit jūdzes. Re­dziet nu, dakter, mēs esam tikpat kā klāt! Bet, kad bū­siet salāpījis Rokiju, ar kanoe jūs būsiet atpakaļ vienā dienā.

Bet ledus zem viņiem kļuva aizvien nedrošāks, tas at­lūza no krasta un collu pa collai spiedās augstāk. Vietās, kur ledus vēl turējās pie krasta, viņi brida pa ūdeni, ka šļakstēja vien. Litlpeko dusmīgi šņāca. Viņiem laužoties uz priekšu, pieveicot jūdzi pēc jūdzes, no kurām katra bija desmit kalnos noietu jūdžu vērta, ik uz soļa parādī­jās jauni lūzumi un plaisas.

— Kāpiet kamanās, dakter, un pasnaudiet, —- ierosi­nāja Dovs.

Tumšās acis paskatījās uz viņu tik bargi, ka Dovs neiedrošinājās atkārtot savu priekšlikumu.

Dienasvidū bija skaidrs, ka tālāk iet nav iespējams. Ledus gabali, kurus ātrā straume rāva uz leju, jau sitās pret ledu, uz kura viņi stāvēja. Suņi nemierīgi smilkstēja un rāvās uz malu. ,

— Tas nozīmē, ka augstāk upe ir vaļā, — paskaidroja Dovs. — Drīz kaut kur izveidosies sastrēgums, un simt minūtēs ūdens pacelsies par simt pēdām. Mums būs jā­iet pa augšu, ja vien izdosies tikt ārā. Ejam! Trieciet su­ņus! Un, kad tā padomā, — Jukonā ledus turēsies vēl nedēļām!

Sajā vietā neparasti šaurā kanjona sienas bija pārāk stāvas, lai tiktu augšā pa tām. Dovam un Lindejam neat­lika nekas cits kā iet uz priekšu, un viņi arī gāja, kamēr notika nelaime. Ledus ar lielu brīkšķi ielūza tieši zem pajūga. Divi vidējie suņi iegāzās ūdenī un, straumes sa­grābti, aizrāva līdzi arī vedējsuni. Šie trīs dzīvnieki, kurus straume dimīja zem ledus, vilka uz malu ari divus pārējos smilkstošos suņus. Cilvēki izmisīgi mēģi­nāja noturēt kamanas, bet tās lēni vilka viņus līdzi.

Dažās sekundēs viss bija galā. Dovs ar mednieku nazi pārgrieza vedējsuņa streņģes, un dzīvnieks, ievēlies ūdenī, tūlīt pazuda. Ledus gabals, uz kura viņi stāvēja, šūpojās un, sizdamies pret piekrastes ledu un akmeņiem, plai­sāja. Viņi tikko paguva izvilkt kamanas malā, kad ledus gabals apgāzās un nogrima.

Gaļu un zvērādu segas viņi sasaiņoja, bet kamanas pameta. Lindejs bija sašutis, ka Dovs ņem smagāko saini, bet Dovs palika pie sava.

— Jums pietiks ko darīt, kad būsim galā. Ejami

Pulkstenis jau bija viens, kad viņi sāka kāpienu pa

nogāzi. Astoņos vakarā viņi tika pāri kanjona augšējai krantij un kādu pusstundu nogulēja turpat, kur bija no­krituši. Tad viņi sakūra uguni, uzvārīja katliņā kafiju un uzcepa milzīgu porciju brieža gaļas. Bet vispirms Lindejs pasvārstīja rokās abus saiņus un pārliecinājās, ka viņa nesamais ir uz pusi vieglāks.