Džeks Londons: STĀSTA BEIGAS

Lindejs paraustīja plecus.

— Vari iedomāties, kādu iekšēju cīņu viņa pārdzīvoja. Atguvis acu gaismu, viņš varētu uzgleznot savas piecas gleznas. Bet tad vīrietis pamestu viņu. Skaistums taču bija viņa reliģija. Viņš nespēs skatīties uz viņas pār­vērtušos seju. Piecas dienas viņa cīnījās ar sevi, tad iezieda viņam acis ar eliksīru.

Lindejs apklusa un vērīgi paskatījās uz Medžu, kuras tumši spožajās acu zīlītēs bija iedegušās kaut kādas uguntiņas.

— Jautājums, vai tu mīli Reksu Streņģu tikpat stipri.

— Un ja nu mīlu?

— Vai tiešām mīli? »

— Jā.

— Vai esi gatava uz upuri? Vai vari atteikties no viņa?

Viņa lēni, ar piepūli atbildēja:

— Jā.

— Un tu nāksi man līdzi?

— Jā. — Šoreiz tas bija čuksts. — Kad viņš būs izveseļojies- jā

saproti tam, kas notika pie Zenēvas ezera, ir jāat­kārtojas. Tu būsi mana sieva.

Viņa it kā saguma, bet piekrītoši pamāja ar galvu.

— Ļoti labi. — Viņš strauji piecēlās, piegāja pie savas somas un atraisīja siksnas. — Man būs vajadzīga palī­dzība. Pasauc iekšā viņa brāli! Sauc iekšā visus! Pagādā karstu ūdeni, pēc iespējas vairāk karsta ūdens! Saites man ir līdzi, bet parādi, kādi pārsienamie materiāli ir jums! Ei, Dov, iekuriniet uguni un sāciet vārīt ūdeni, cik ūdens vien jums ir! Bet jūs, — viņš uzrunāja Ha­riju, — iznesiet to galdu ārā un nolieciet tur pie loga! Tīriet, berziet un plaucējiet! Tīriet, tīriet, kā nekad neesat tīrījis nevienu lietu! Jūs, misis Strenga, palīdzēsiet man! Palagu droši vien nav. Labi, kaut kā iztiksim. Jūs esat viņa brālis, ser? Es iedošu viņam narkozi, bet dosiet to pēc vajadzības. Tagad klausieties, es jūs pamācīšu. Vis­pirms.,. Jā, vai jūs protat pārbaudīt pulsu?,

Lindejs bija pazīstams kā drosmīgs un spējīgs ķirurgs, bet turpmākajās dienās un nedēļās viņš pārspēja pats sevi. Viņš pirmo reizi redzēja tik smagu gadījumu — Strengs bija šausmīgi sakropļots un ilgi nogulējis bez ārstēšanas. Bet viņam nekad arī nebija iznākusi darīšana ar tik ve­selīgu cilvēku sugas eksemplāru. Viņš būtu cietis ne­veiksmi, ja slimniekam nepiemitis kaķa sīkstums un gan­drīz pārdabiska fiziskā un garīgā dzīvotspēja.

Bija augstas temperatūras un murgu dienas, sirds­darbības pavājināšanās dienas, kad Strenga pulsu tikko varēja sataustīt, dienas, kad viņš, būdams pie samaņas, gulēja ar nogurušām, iekritušām acīm un sāpēs nosvīdušu seju. Lindejs bija nenogurdināms, nežēlīgi darbīgs, drošs, un viņam viss arī šķīrās, viņš ikreiz riskēja un guva virs­roku. Viņam nepietika ar to, ka slimnieks paliks dzīvs. Viņš izvirzīja sev sarežģītu un bīstamu uzdevumu — pa­darīt šo cilvēku atkal veselu un stipru.

— Vai viņš paliks kroplis? — jautāja Medža.

— Viņš varēs ne tikai staigāt un runāt, būs ne tikai agrākā Strenga nožēlojama karikatūra, — atbildēja Lin­dejs. — Viņš skries un lēks, peldēs pāri krācēm, jās ar lāčiem, cīnīsies ar pumām un darīs visu, lai apmierinātu visneprātīgākās iegribas. Un, es brīdinu, valdzinās sie­vietes kā vecos laikos. Nu, vai tas tev ir pa prātam? Vai esi apmierināta? Neaizmirsti, ka tu nebūsi kopā ar viņu!

— Turpini, turpini, — viņa izdvesa. — Atdod viņam veselību! Padari viņu atkal tādu, kāds viņš bija!

Ne vienu reizi vien, kad slimnieka stāvoklis Jāva, Lin­dejs iemidzināja viņu un veica visbriesmīgākās operāci­jas — grieza un šuva, lika kopā un sasaistīja sagrautā or­ganisma daļas. Reiz pamanīja, ka slimniekam neklausa kreisā roka. Strengs varēja pacelt to līdz zināmam aug­stumam, ne tālāk. Lindejs sāka meklēt iemeslu. Šoreiz vainīgas bija vairākas sagrieztas un pārrautas saites. Viņš atkal grieza, lika kopā, stiepa un mudžināja vaļā. Un Streņģu glāba tikai viņa pārsteidzošā dzīvotspēja un veselīgais organisms.

— Jūs nogalināsiet viņu! — gauda slimnieka brālis. — Atstājiet viņu mierā! Dieva dēļ, atstājiet viņu mierā! Labāk dzīvs kroplis nekā salāpīts līķis.

Lindejs aizsvilās.

— Vācieties ārā! Ārā no būdas un nenāciet atpakaļ, kamēr neatzīstat, ka es atdodu viņam dzīvību! Jums, mīļais cilvēk, vajadzētu drīzāk palīdzēt man, cik vien iespējams. Jūsu brāļa dzīvība karājas mata galā, sap­ratāt? Daudz nevajag, lai viņu pazudinātu. Tagad ejiet ārā un nāciet atpakaļ atguvies, mundrs un, par spīti vi­sam, pārliecināts, ka viņš dzīvos, būs tāds pats, kāds bija, kad jūs taisījāt muļķības. Ejiet ārā, kad es jums saku!

Harijs, draudīgi sažņaudzis dūres, paskatījās uz Me- džu, kā padomu prasīdams.

— Ej, ej, lūdzu! — viņa sacīja. — Viņam taisnība. Es zinu, ka viņam taisnība.

Citreiz, kad Strenga stāvoklis vairs nelikās tik bezce­rīgs, viņa brālis teica:

— Dakter, jūs esat brīnumdaris. Bet man visu laiku nav ienācis prātā pajautāt, kā jūs sauc.

— Nav jūsu darīšana. Netraucējiet mani, ejiet proml

Sakropļotā labā roka vairs nedzija, briesmīgā brūce at­nāca vaļā.

— Nekroze, — sacīja Lindejs.

— Tad viņam gals klāt, — novaidējās brālis.

— Turiet muti! — uzkliedza Lindejs. — Ejiet ārā kopā ar Dovu! Billu arī paņemiet līdzi un sadabūjiet man za­ķus… dzīvus un veselus. Noķeriet cilpās. Visur izlieciet cilpas,

— Cik daudz? — jautāja brālis.

— Četrdesmit… četrus tūkstošus … četrdesmit tūksto­šus … cik vien varat dabūt. Jūs, misis Strenga, palīdzēsiet man. Es pavandīšos pa to roku un paskatīšos, kur ir vaina. Bet jūs, puiši, ejiet pēc zaķiem!

Un viņš ātri, nekļūdīgi pārgrieza brūci, attīrīja to no sairušajiem kauliem un noteica, cik tālu izplatījusies pūšana.

— Tas nekad nebūtu noticis, — viņš paskaidroja Me- džai, — ja nebūtu bijis tik daudz citu bojājumu, kuri pir­mām kārtām prasīja viņa dzīvības spēkus. Pat tādam rt dzīvotspējīgam cilvēkam grūti tikt galā ar visu. Es re­dzēju to, bet man neatlika nekas cits kā gaidīt un riskēt. Šis kaula gabals būs jāizņem. Viņš iztiks bez tā, bet

es aizstāšu to ar zaķa kaulu, un roka būs tāda pati, kā bijusi.

No simt atnestajiem zaķiem Lindejs izmeklēja dažus, pētīja un pārbaudīja vēl un vēlreiz, līdz beidzot izvēlējās galīgi. Izlietodams hloroforma paliekas, viņš pārstādīja kaulu — transplantēja dzīvus kaulus, nesaraujami cieši savienojot dzīva cilvēka kaulu ar dzīva zaķa kaulu, lai to kopīgie procesi padarītu roku tādu, kāda tā bijusi.

Un visā šajā grūtajā laikā, it īpaši, kad Strengs sāka atlabt, Lindejs reižu reizēm pārmija pa vārdam ar Medžu. Viņš nebija kļuvis pielaidīgāks, viņa neizturējās izaici­noši.

— Tā ir ķēpa, — viņš teica. — Taču likums paliek li­kums, un tev būs jāšķiras, lai mēs varētu atkal appre­cēties. Ko tu saki par to? Vai mēs atkal brauksim uz Ze- nēvas ezeru?

1 — Kā vēlies, — viņa atteica.

Kādu citu reizi viņš sacīja:

— Ko tu, velns parāvis, esi atradusi viņā? Es zinu, viņam bija daudz naudas. Bet mēs ar tevi dzīvojām zināmā komfortā. Prakse deva man vidēji četrdesmit tūkstošus gadā, es vēlāk pārbaudīju pēc rēķinu grāma­tām. Tev netrūka vienīgi piļu un motorjahtu.

— Šķiet — tagad es visu saprotu, — sacīja Medža. — Šķiet — tu biji pārāk aizņemts ar savu praksi un maz domāji par mani.

— Ak tā gan! — izsmējīgi norūca Lindejs. — Betxvaiu$ tavs Rekss pārāk daudz nedomāja par pumām un sprun- gulīšiem?