Džeks Londons: STĀSTA BEIGAS

— Jūs esat no dzelzs, Dov, — viņš izteica savu ap­brīnu.

— Kas? Es? Ejiet nu! Būtu jūs redzējis Rokiju! Viņš ir izliets no platīna, no tērauda, no tīra zelta un no diez kādiem stipriem materiāliem. Esmu kalnietis, bet viņš sit mani pušu. Tur, Kerijā t es dažreiz nodzinu puišus līdz nāvei, kad medījām lāci. Un, kad mēs ar Rokiju sasta­pāmies pirmajās medībās, es, nožēlojamais, gribēju pa­rādīt viņam, ko es varu. Palaižu suņus vaļā, kā jau nākas, pats turos tiem līdzi, bet man uz papēžiem min Rokijs. Es zināju, ka ilgi viņš neizturēs, un pieliku soli. Bet otrās stundas beigās viņš tikpat neatlaidīgi man min uz papēžiem. Es pat saerrojos. «Varbūt tu gribi naskot pa priekšu un parādīt man, kā iet?» es jautāju. «Nu, kā tad!» — tā viņš. Un parādīja arī! Es neatpaliku, bet, taisnību sakot, kad panācām lāci, man gars gāja pa muti laukā.

Šis cilvēks nav valdāms. Viņš nebaidās ne no paša velna. Pērnruden pirms pašas sala iestāšanās mēs kādā pievakarē gājām uz nometni. Es biju izšāvis visas pat­ronas baltajiem rubeņiem, bet viņam viena vēl bija pa­likusi. Suņi pēkšņi izdzina pelēko lāceni. Tādu mazu — mārciņas trīssimt, bet jūs zināt, kas ir pelēkais lācis. «Nedari to!» es saku, kad Rokijs ceļ šauteni pie pleca. «Tev ir viena vienīga patrona, un par tumšu, lai sare­dzētu, uz ko šauj.»

«Kāp kokā,» viņš saka. Es nekāpu, bet, kad lācene saniknota un tikai drusciņ ieskrambāta novēlās zemē suņu barā, es, taisnību sakot, nožēloju, ka nebiju uzrāpies kokā. Tas tik bija trādirīdis! Tālāk gāja pavisam šķidri. Lācene ielēca alā zem paprāva celma. Tas celms bija četras pēdas augsts. No vienas puses suņi netika lā­cenei klāt. No otras puses bija stāva smilšu nogāze, un suņi, vairāk nekā skaidrs, noslīdēja lejā tieši virsū lāce­nei. Par atpakaļizlēkšanu ir nav ko domāt, un lācis sa­kropļotu suņus ar vienu rāvienu. Brikšņi, elles tumsa — un patronas nevienas.

Ko dara Rokijs? Viņš noguļas uz celma, izstiepj uz teju roku ar nazi un ņemas durt. Taču tālāk par zvēra rumpi viņš netiek, bet visiem trim suņiem drīz vien būs gals klāt. Rokijs ir izmisis. Viņam negribas aizlaist bojā suņus. Viņš uzlec uz celma, sagrābj lāci aiz čupra un izceļ no alas. Viņi visi, lācis, suņi un Rokijs, slīdēdami, lādēdamies un skrāpēdamies vēlās lejā divdesmit pēdas un — plunkš! — upē iekšā desmit pēdu dziļi, līdz pašam dibenam. Visi izķepurojās, kā nu kurais mācēja. Nu, bet lāci Rokijs nedabūja, toties suņus izglāba. Tāds ir Rokijs. Kad viņš kaut ko ieņēmis galvā, neviens viņu ne­apturēs.

Nākamajā atpūtas vietā Lindejs uzzināja, kā Rokijs ievainots.

— Es biju aizgājis gar upi uz augšu kādu jūdzi no būdas sameklēt cirvja kātam piemērotu bērzu. Nākdams atpakaļ, dzirdu —r kāds »ņemas tai vietā, kur izlikti slazdi lācim. Kāds mednieks bija pametis tos kā nederīgus, bet Rokijs saveda kārtībā. Bet tur ņemas un ņemas. Tas bija Rokijs ar savu brāli Hariju. Te viens auro un smejas, te otrs, it kā tā būtu kāda rotaļa. Un ko jūs domājat, kas tā bija par muļķīgu rotaļu? Es biju redzējis Kerijā diezgan daudz dūšīgu puišu, bet šie abi sita pušu visus. Viņi bija noķēruši slazdos pumu un pēc kārtas ar koķeli sitaļāja tai pa purnu. Bet tas nebija tas galvenais. Izeju no krūmiem un redzu — Harijs sit pumai. Tad nolauž koķelim sešas collas garu galu un pasniedz to Rokijam. Tā nūjiņa kļuva arvien īsāka. Tas nav tik vienkārši, kā jūs domājat. Puma kāpās atpakaļ, meta kūkumu, slienājās un varen veikli izvairījās no nūjiņas. Un nevarēja zināt, kad zvērs lēks. Slazds bija saķēris pakaļējo kāju, bet tā, man jāsaka, bija jau kļuvusi brīvāka.

Tā bija rotaļa ar nāvi. Koķelis k| uva arvien īssks un īsāks, bet puma arvien niknāka. Drīz no koķeja nekas vairs nebija palicis pāri — tikai tāds collas četras garš galiņš, un tagad bija Rokija kārta. «Labāk met mieru,» saka Harijs. «Kālab?» jautā Rokijs. «Ja tu iesitīsi vēl­reiz, man vairs nepaliks pāri nūjiņa,» atbild Harijs. «Tad tu izstāsies no spēles un es uzvarēšu,» smiedamies saka Rokijs un pieiet pie pumas.

Otrreiz kaut ko tādu es vairs negribētu redzēt. Kaķis pakāpās atpakaļ un savilkās čokurā, it kā ierautu sevī visu sešas pēdas garo ķermeni. Bet Rokija koķelis tikai četras collas garš. Kaķis saķēra viņu. Nevarēja saprast, kur viens, kur otrs. Saut nebija iespējams. Visbeidzot Harijs izmanījās iegrūst pumai rīklē nazi.

— Būtu es zinājis, kā viņš ievainots, es neparko ne­būtu braucis, — sacīja Lindejs.

Dovs piekrītoši pamāja ar galvu.

— To viņa arī teica. Viņa lūdza, lai es nebilstot ne vārda, kā tas noticis.

— Vai viņš ir traks? — pikti jautāja Lindejs.

— Viņi abi ir traki. Abi brāļi nepārtraukti kūda viens otru uz visādām ģeķībām. Es redzēju, kā pērnruden viņi pārpeldēja krāces: ūdens auksts, pa upi jau gāja vižņi,— bija saderējuši. Nav nekā tāda, kam viņi neķertos klāt. Un Rokija sieva ir tāda pati. Nebaidās ne no kā. Darīs visu, ja vien Rokijs ļaus. Bet viņš apietas ar sievu kā ar kavalieri. Smagam darbam viņa pirkstu neliks klāt. Tāpēc par labu algu esmu nolīgts es un vēl viens cilvēks. Naudas viņiem ir kā spaļu, un viņi mīl viens otru kā ķerti. «Rādās, ka te būs laba medīšana,» teica Rokijs, kad viņi pērnruden ieklīda šajā apvidū. «Tad apmetī- simies te,» saka Harijs. Es visu laiku domāju, ka viņi meklē zeltu, bet viņi pa visu ziemu neizskaloja nevienu pannu zelta, lai pārbaudītu»

Lindeja dusmas pieņēmās.

— Neciešu aplamniekus. Es laikam varētu griezties at­pakaļ.

— Nē, to jūs nedarīsiet, — Dovs pārliecināts iebilda. — Mums nepietiek ēdamā, lai grieztos atpakaļ, bet rīt mēs jau būsim galā. Atliek vienīgi tikt pāri tai pēdējai ūdensšķirtnei un nokāpt līdz būdai. Bet svarīgākais ir tas, ka jūs esat pārāk tālu no mājām un es jums gluži vienkārši neļaušu griezties atpakaļ.

Lai cik noguris bija Lindejs, uguns viņa tumšajās acīs brīdināja Dovu, ka viņš atļaujas pārāk daudz. Viņš sniedza roku.

— Esmu vainīgs, dakter. Aizmirstiet to! Esmu drusku saerrojies, ka aizgāja pazušanā suņi,

Nevis pēc vienas, bet pēc trim dienām abi ceļinieki pēc tam, kad virsotnē viņus bija ieputinājis pavasara sniegputenis, aizklunkuroja līdz būdai, kas stāvēja šņā­cošās Litlpeko krastā. No spožās saules gaismas iegājis tumšajā telpā, Lindejs lāgā nesaskatīja tās iemītniekus. Viņš tikai pamanīja, ka to ir trīs — divi vīrieši un viena sieviete. Bet šie cilvēki ārstu neinteresēja. Viņš gāja tieši pie nārām, kur atradās ievainotais. Viņš gulēja uz mu­guras, aizvēris acis, un Lindejs pamanīja, ka viņam ir skaisti izliektas uzacis un sprogaini brūni mati. Izdilusi un bālā seja likās pārāk maza salīdzinājumā ar musku­ļoto kaklu, taču smalkie vaibsti, lai cik izmocīti bija, šķita kā ar kaltu izcirsti.

— Ar ko jūs apmazgājāt? — Lindejs jautāja sievietei,

— Ar sublimātu, ar parasto šķīdumu, — viņa atbildēja.

Lindejs ātri uzmeta skatienu sievietei, tad vēl ātrāk

ievainotajam un izslējās taisni. Sieviete saraustīti elpoja, pūlēdamās ar gribasspēku apslēpt to. Lindejs pagriezās pret vīriešiem.

— Ejiet prom -no šejtenes — skaldiet malku vai dariet kaut ko citu, tikai prom no šejienes!

Viens no viņiem vilcinājās.

— Gadījums ir nopietns, — turpināja Lindejs. — Es gribu parunāt ar viņa sievu.