DŽEKS LONDONS: STĀSTI

DŽEKS LONDONS

STĀSTI

Kišs dzīvoja senos lai­kos polārās jūras piekrastē, ilgus un veiksmēm bagātus gadus viņš bija sava ciemata vecākais, nomira cienīts un godināts, un viņa vārdu daudzināja visu ciematnieku mutes. Viņš dzīvoja tik sen, ka vienīgi visvecākie Jaudis vēl atceras šo vārdu — Kiša vārdu un stāstu par viņu; šo stāstu tie savukārt dzirdējuši no vēl vecākiem ļau­dīm, bet nākamo paaudžu vecie ļaudis to atkal paudīs tālāk saviem bērniem un bērnubērniem, un tā līdz pat visu laiku galam. Un ziemas tumsībā, kad ziemeļu vēt­ras no tālienes brāžas pāri ledāju blāķiem, kad gaisu pilda balti virpuļi, kad neviens vīrs labprāt nedodas projām no mājām, — tad pienāk īstais brīdis stāstīt par to, kā Kišs, nācis no paša nabadzīgākā iglu visā cie­matā, pacēlās godā un varā augstu pār visiem citiem.

Viņš bija možs zēns, kā pauž nostāsti, spirgts un spē­cīgs, un laika tecējumā bija skatījis trīspadsmit sau­les. Jo ik katru ziemu saule taču pamet zemi tumsībā, bet nākamajā gadā atgriežas jauna saule, lai cilvēki atkal varētu sasildīties un paraudzīties cits citam vaigā. Kiša tēvs esot bijis varen drosmīgs vīrs, tomēr sastapies ar nāvi bada laikā, kad, gribēdams glābt savu ciematnieku dzīvības, lūkojis atņemt dzīvību lie­lam ledus lācim. Savā straujumā viņš saķēries ar lāci krūti pret krūti, un tā arī viņa kauliņi sabrīkšķināti; bet gaļas no lāča iznācis daudz, un ļaudis bijuši glābti. Kišs bija tā vienīgais dēls, un nu viņi palika dzīvot divi vien ar māti. Tomēr cilvēki labprāt mēdz visu ko aizmirst, un tā tie aizmirsa, ko paveicis Kiša tēvs; pats Kišs vēl bija tīrais puišelis, bet viņa māte — tikai sieviete, tālab arī viņus pasteidzās piemirst, un nepagāja necik ilgs laiks, kad abiem nācās iemitināties visnožēlojamākā no visiem iglu.

Tas notika kādu vakaru cilts sapulcē virsaiša Kloš- Kuana lielajā iglu, kad Kišs parādīja, kādas asinis rit viņa dzīslās un kāda vīrišķība dara viņu nelokāmu Viņš piecēlās cienīgi kā piedzīvojis vīrs un nogaidīja, līdz aprimst balsu murdoņa.

— Kas ir, tas ir, mēs ar māti aizvien saņemam savu tiesu gaļas, — viņš sacīja. — Tomēr bieži šī gaļa ir veca un sīksta, pie kam tajā mēdz būt neparasti daudz kaulu.

Visi mednieki — kā nosirmojuši veči, tā zaļokšņi jau­nekļi — izbrīnā sastinga. Kaut kas tāds vēl nebija pie­redzēts. Bērns runāja kā pieaugušais un teica skarbus vārdus visiem tieši acīs!

Tomēr Kišs nesamulsa un svinīgā nopietnībā runāja tālāk:

— Man ir zināms, ka mans tevs Boks bijis dižens mednieks, un tāpēc es saku šos vārdus. Stāsta taču, ka Boks nesis mājās vairāk gaļas nekā divi labākie med­nieki kopā, ka pats ar savām rokām viņš to sadalījis, ka pats savām acīm raudzījies, lai katra nespējīga sie­viete un katrs sirmgalvis saņemtu taisnīgu tiesu no me­dījuma.

— Oho! — Ehē! — vīri sāka klaigāt. — Dzeniet to puiku laukā! — Sūtiet viņu gulēt! — Kas šis jau par vīru, ka uzdrīkstas tā runāt ar vīriem un sirmgalvjiem!

Kišs rāmā garā nogaidīja, līdz satraukums pierimst.

— Tev ir sieva, Ug-Gluk, — viņš teica, — un tu runā viņas labā. Tāpat arī tev, Masuk, un bez tam vēl māte, un viņu labā tu runā. Manai mātei nav cita kā vien es; tālab jārunā man. Un, tā kā Boks pārdrošās medībās ir gājis bojā, tad jāsaka, ka pēc tiesas un taisnības man, kas esmu viņa dēls, un Aikigai, kas ir mana māte un bija viņa sieva, pienākas saņemt gaļu papilnam, kamēr vien visā ciltī tās ir papilnam. Es, Kišs Boka dēls, esmu runājis.

Viņš apsēdās, ar modru ausi ieklausīdamies nikno iebildumu brāzmā, ko bija sabangojuši viņa vārdi.

— Kā gan zeņķis iedrīkstas runāt sapulcē? — no­murmināja vecais Ug-Gluks.

— Vai zīdainis aizrādīs, kas mums, vīriem, da­rāms? — Masuks prasīja dārdošā balsī. — Vai es esmu tas vīrs, ko drīkstēs apsmiet katrs pēc gaļaaiibrēkājošs puišelis?

Dusmas kūsāja baltiem mutuļiem. Kišu raidīja migā sust, draudēja nedot tam vairs ne cīpsliņas gaļas, solīja piekaut zili melnu par viņa pārdrošību. Kiša acis sāka dzirkstīt, dzīslas zem ādas pietūka tumšas un smagi pulsēja. Zaimu un paļu viesulī viņš pietrūkās kājās.

— Klausieties mani, jūs vīri! — viņš sauca. — Nekad es vairs nerunāšu sapulcē, it nekad, — līdz vīri nāks pie manis un teiks: «Ir pareizi, Kiš, ka tev jārunā, tas ir pa­reizi, un mēs to vēlamies.» Tas, jūs vīri, lai būtu mans pēdējais vārds. Boks, mans tēvs, bija dižens mednieks. Arī es, viņa dēls, pats iešu medīt gaļu, ko man ēst. Un lai visiem turpmāk būtu zināms, ka savu tiesu no mana medījuma var saņemt ikviens. Un lai neviena atraitne, neviens vārgulis nakts klusībā neraudātu tā­pēc, ka trūkst gaļas, kamēr stiprie vīri kunkst lielās vē­dergraizēs, jo saēdušies par daudz. Tais dienās, kuras vēl nāks, kauns guls pār stiprajiem vīriem, kas mēdz saēsties par daudz. Es, Kišs, esmu to sacījisL

Naidīgs izsmiekls un zaimi izvadīja Kišu no iglu, bet viņa lūpas palika sakniebtas, un viņš aizgāja savu ceļu, nepavērdamies ne pa labi, ne pa kreisi.

Nākamajā dienā viņš devās projām pa krastmalu gar robežu, kur ledus ar zemi satiekas. Tie, kas pama­nīja zēnu aizejam, ievēroja, ka viņš paņēmis līdz stopu un krietnu krājumu no kaula izdrāztu bultu, bet pār plecu viņam pārmests tēva lielais medību šķēps. Par šo gadījumu daudz tika smiets, daudz tērgāts. Kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Nekad tik jauni zēni negāja medībās, pie tam vēl medīt vienatnē. Tāpēc ciematnieki kratīja galvas un čukstēja dažādus pareģojumus, bet sievietes žēli noskatījās uz Aikigu, kuras seja bija sa­mākusies un drūma.

— Gan jau drīz vien būs atkal klāt, — tās mierinā­damas teica.

— Lai skrien vien, tā nāks pie prāta, — runāja med­nieki. — Necik ildziņ, pārvilksies mājās kā likts, tad būs kjuvis mīksts un turpmāk runās mīlīgāk.

Tomēr pagāja viena diena, tad otra, un trešajā sa­griezās neganta auka, bet no Kiša vēl nebija ne vēsts. Aikiga plffca sev matus un par sēru zīmi aptriepa seju ar roņa tauku lampiņas sodrējiem, bet sievietes ar bar­giem vārdiem uzbruka vīriem par to, ka tie ļauni izturē­jušies pret zēnu un iedzinuši viņu nāvē; vīri pat neat­bildēja viņām, gatavodamies iet meklēt līķi, tiklīdz vētra pieklusīs.

Galu galā nākamā rīta agrumā Kišs ieradās ciematā. Bet viņš nenāca ar kaunīgu vaigu. Uz muguras tas nesa nastu ar svaiga medījuma gaļu. Soļi viņam bija cienīgi un valoda pašapzinīga.

— Ņemiet, jūs vīri, suņus un nartas, — viņš teica, — un ejiet pa manām pēdām vairāk nekā pusi vienas dienas gājuma. Tur uz ledus palika daudz ga­ļas — lācene ar diviem pusauga lācēniem.

Aikiga nezināja, ko apsākt aiz priekiem, bet Kišs uz­ņēma viņas sajūsmību gluži kā pieaudzis vīrs, sacī­dams: — Nāc, Aikiga, tagad mēs ēdīsim. Bet pēc tam es likšos gulēt, jo esmu ļoti piekusis.

Kišs iegāja iglu un paēda pamatīgi, bet pēc tam no­gulēja divdesmit stundu no vietas.

Sākumā bija lielas šaubas, daudz tika gudrots un spriedelēts. Nogalināt ledus lāci ir ļoti bīstami, bet trīs­kārt — nē, pat trīsreiz trīskārt bīstamāk ir medīt lāceni ar lācēniem. Vīri nekādi nespēja noticēt, ka šis puika Kišs pats savām rokām būtu paveicis tādu brīnumainu darbu. Tomēr sievas aizrādīja uz svaigo gaļu, ko viņš pārnesis uz savas muguras, un tas neapgāžami atspē­koja vīru neticību. Tā viņi beigu beigās savīkšījās braukt pēc medījuma, gan īgni ņurdēdami, ka droši vien, ja arī viss izrādītos tīra patiesība, puika noteikti būšot aizmirsis sacirst lāčus gabalos. Ziemeļos, rau, ir ārkārtīgi nepieciešams izdarīt to tūdaļ uz vietas, kamēr medījums vēl svaigs. Citādi gaļa sasalst tik pamatīgi, ka var nolauzt visasāko nazi, bet ievelt nartās trīssimt mārciņu smagu, ragā sasalušu lāci un vilkt to pa gram­bainu ledu nav nekāda nieka lieta. Tomēr, sasnieguši norādīto vietu, vīri ne vien atrada medījumu, ko vispār bija apšaubījuši, bet arī ieraudzīja, ka Kišs ar īstu med­nieka maņu sadalījis lāčus četros gabalos un izņēmis tiem iekšas.