DŽEKS LONDONS: STĀSTI

Tā sākās Kiša noslēpums — noslēpums, kas jo dienas jo kļuva neizprotamāks. Jau nākamajā reizē viņš nome­dīja jaunu, gandrīz pieaugušu lāci, bet aiznākamajā — lielu lāču tēviņu līdz ar mātīti. Parasti Kišs uzkavējās prom trīs četras dienas, bet nekāds retums nebija arī nedēļu ilgi klaiņojumi, ja ceļā gadījās lieli ledus blāķi. Allaž viņš noteikti atsacījās no pavadoņa savās gaitās, un ļaudis nevarēja vien beigt brīnīties.

— Kā viņš to dabū gatavu? — tie taujāja cits citam.

— Nekad neņem līdzi pat suni, bet suns taču medībās ir tāds liels palīgs:

— Kāpēc tu medī tikai lāčus? — reiz uzdrošinājās tam pajautāt Kloš-Kuans.

Kiša atbilde bija īsa un kodolīga. — Ir labi zināms, ka lācim visvairāk gaļas, — viņš atteica.

Tomēr ciematā paklīda valodas par burvestībām.

— Viņam medīt palīdz ļauni gari, — dažs labs centās iegalvot, — tālab jau šim medībās allaž paveicas. Kā gan citādi tas būtu iespējams, ja ne ar ļauno garu pa­līdzību?

— Bet varbūt tie ir labi gari, nevis ļauni, — citi iebilda. — Zināms jau, ka viņa tēvs bija varens med­nieks. Vai nevar būt tā, ka tēvs medī kopā ar viņu un piešķir viņam gan panākumus, gan izturību, gan prasmi? Ko var zināt?

Lai nu kā, Kišam sekmējās arī turpmāk, un mazāk veiksmīgie mednieki ne vienreiz vien bija spiesti pār­tikt no viņa medījuma. To Kišs sadalīja taisnīgi. Tāpat kā savā laikā Kiša tēvs, arī viņš tagad uzmanīja, lai ikviena veca sieviete, ikviens sirmgalvis dabūtu savu taisnīgu tiesu medījuma, bet pats sev paturēja vienīgi tik daudz, cik nepieciešams uzturam. Gan tālab, gan arī viņa mednieka nopelnu pēc viņu uzlūkoja ar cieņu, pat ar godbijību, un padzirdās pat baumas, ka viņu varētu ievēlēt par virsaiti pēc vecā Kloš-Kuana. Viņa sasniegumu pēc ciematnieki gaidīt gaidīja, lai viņš atkal ierastos sapulcē, tomēr viņš nenāca nekad, un aicināt tie kautrējās.

— Esmu nodomājis uzcelt sev jaunu iglu, — viņš kādu dienu teica Kloš-Kuanam un vairākiem mednie­kiem. — Tam jābūt lielam iglu, kur mēs ar Aikigu va­rētu ērti mitināties.

— Kā tad, kā tad. — Visi nopietni palocīja galvas.

— Bet man pašam nav laika. Mans darbs ir medības, un tās paņem visu manu laiku. Tā ka būtu taisnīgi un pareizi, ja ciemata vīri un sievietes, kuri ēd gaļu, ko es nomedīju, uzceltu man jaunu iglu.

Un tāds iglu arī tika uzcelts — liels un plašs, apmē­ros tas pārsniedza pat Kloš-Kuana mājokli. Kišs ar māti pārcēlās tajā uz dzīvi, un kopš Boka nāves šis Ai- kigai bija pirmais laimes mirklis. Taču ne jau dzīves apstākļi vien viņai vērtās laimīgāki — visu apbrīnotā dēla dēļ bija radies tāds stāvoklis, ka viņu pamazām sāka uzlūkot par pirmo sievieti visā ciematā; pārējās sievietes nāca viņu apciemot, prasīt padomu vai lūgt spriedumu, ja bija saķildojušās pašas savā starpā vai ar vīriem.

Tomēr Kiša brīnumaino medību noslēpums ļaudīm kā nedeva, tā nedeva mieru, tas vien visiem stāvēja prātā. Un kādu dienu Ug-Gluks viņam tieši acīs pār­meta nodošanos pesteļiem.

— Tevi apvaino sakaros ar ļauniem gariem, — viņš zīmīgi teica, — tikai tāpēc tev medībās aizvien tā lai­mējoties. v

— Vai tad gala nav laba? — Kišs attrauca. — Vai jel viens ciematā ir sasirdzis, to ēzdams? Un kā tu zini, ka te notiek burvestības? Jeb vai tu tikai klusībā tā prāto, tāpēc ka tevi gremž skaudība?

Ug-Gluks sakaunējies aizvilkās projām, kamēr sie­vietes nosmējās tam nopakaļ. Bet kādu vakaru sapulcē pēc garu garās spriedelēšanas nolēma tā: kad Kišs at­kal ies medībās, jāsūta viņam pa pēdām okšķeri, lai tie izdibina viņa paņēmienus. Tā nu Bims un Bouns, divi jaunekļi un pie tam paši izveicīgākie mednieki, sekoja Kišam nākamajā medību gājienā, piesardzīgi slapstī­damies, lai netiktu pamanīti. Pēc piecām dienām viņi atgriezās; acis viņiem spiedās vai no pieres ārā, bet mē­les mežģīties mežģījās, stāstot, ko redzējuši. Kloš- Kuana miteklī steigšus sasauca sapulci, un Bims sāka stāstīt:

— Brāļi! Kā jau jūs likāt, mēs devāmies pa Kiša pē­dām, un viltīgi mēs gājām, lai viņš mūs neievērotu. Pit-mās dienas pēcpusdienā viņš izcēla lielu lāču tēviņu. Tas bija ļoti liels lācis.

— Neredzēti liels, — Bouns apstiprināja un pats tur­pināja stāstīšanu. — Tomēr lācis nekāroja uzsākt cīņu, viņš apgriezās un gausi aizslāja pa ledu. To visu mēs noskatījāmies no piekrastes klintīm; lācis nāca tieši uz mūsu pusi, bet viņam sekoja Kišs un itin ne drusciņas nebija nobijies. Viņš brēca uz lāci jo sirdīgi, vicināja pa gaisu stopu un šķēpu, vārdu sakot, ārdījās, cik spēja. Tad lācis apskaitās, paslējās pakaļkājās un ierūcās. To­mēr Kišs gāja lācim tieši virsū.

— Kā tad, —" Bims atkal pārņēma stāstījumu. — Tieši virsū lācim Kišs gāja. Lācis metās uz Kišu, bet viņš pabēga prom. Tomēr bēgdams viņš nosvieda uz ledus mazu, apaļu bumbiņu. Lācis apstājās, paoš­ņāja to un tad aprija vienā kampienā. Kišs tikai bēga tālāk un skriedams visu laiku meta uz ledus mazas bumbiņas, bet lācis tās rija citu pēc citas.

Sacēlās klaigas, skanēja neticīgi saucieni un Ug- Gluks atklāti izteica savas šaubas par dzirdēto.

— Paši savām acīm mēs to redzējām, — Bims ap­galvoja.

Un Bouns piemetināja: — Kā tad, paši savām acīm. Un tā tas vilkās tik ilgi, kamēr lācis uz vienu reizi sa­slējās stāvus un sāpēs skaļi ierēcās, neganti svaidīda­mies ar priekšķepām. Bet Kišs tikai drāza vien pa ledu projām, turēdamies drošā atstatumā. Tomēr lācis neli­kās par viņu ne zinis un tikai staipījās sāpēs, ko sacēla mazās, apaļās bumbiņas tam vēderā.

— Kā tad, tam vēderā, — Bims metās starpā. — Jo viņš sita ar ķepām pats ap sevi un lēkāja pa ledu kā kucēns, kas rotaļājas, tomēr viņa kaucieni un smilksti skaidri rādīja, ka viņš lēkā nevis aiz prieka, bet aiz sā­pēm. Tādu skatu vēl nebiju redzējis!

— Nē, tāds skats vēl nav pieredzēts, — Bouns atkal ņēma stāsta pavedienu savās rokās. — Un turklāt vēl tas bija tik milzonīgs lācis.

— Burvestības, — Ug-Gluks nosprieda.

— Es nezinu, — Bouns atbildēja. — Stāstu tikai to, ko manas acis skatījušas. Pēc kāda laiciņa lācis piekusa un kļuva gurdens, jo viņš tacu bija liels un smags un bija visu laiku lēkājis, cik tik spēka; tad viņš lēnām aiz­vilkās gar krastmalas ledus blāķiem, gausi šūpoja galvu šurpu turpu un reižu reizēm aptupās smilkstē­dams yn gaudodams. Kišs sekoja lācim, un mēs seko­jām Kišam, un visu to dienu un vēl trīs dienas pēc tam mēs tā sekojām cits citam. Lācis metās arvien vārgāks un ne mirkli nemitējās kaukt aiz sāpēm.

— Nu tak burvestības! — Ug-Gluks izsaucās. — Ne­kas cits kā burvestības!

— Viss var būt.

Bims atkal pārtrauca Bounu. — Lācis klaiņoja gan šurp, gan turp, vilkās uz priekšu un atpakaļ, gāja krustu šķērsu, līču loču pats pa savām pēdām, tā ka galu galā nonāca atkal netālu no tās vietas, kur Kišs to pirmoreiz satika. Tagad nu viņš, tas lācis, bija galīgi novārdzis, nespēja par lāgu vairs ne ķetnas pavilkt; tad Kišs piegāja tam klāt un ar šķēpu nobeidza pavi­sam.

— Un tad? — Kloš-Kuans taujāja.

— Tad mēs pametām Kišu lāci dīrājam un skriešus

vien drāzām mājup, lai varētu atnest ziņu par medī­jumu.

Tās pašas dienas pēcpusdienā sievietes dalīja un nesa mājās lāča gaļu, kamēr vīri, kā salasījušies, sēdēja sapulcē. Kad Kišs bija atgriezies, pie viņa tūdaļ raidīja ziņnesi ar lūgumu ierasties sapulcē. Tomēr viņš atsū­tīja atpakaļ atbildi, ka esot izsalcis un noguris; bez tam viņa iglu esot tik plašs un ērts, ka varot uzņemt daudz vīru.