DŽEKS LONDONS: STĀSTI

— Kal-ī-forn-ī-jā, — viņš murmināja reizes divas vai trīs, vērīgi ieklausīdamies, kā skan viņa lūpu veido­tās zilbes. Tad apstiprinādams palocīja galvu. — Jā, tā ir tā pati zeme, par kuru runāja Jamikans.

Es atskārtu, ka Jamikana piedzīvojumi, acīm redzot, varējuši atgadīties senajās dienās, kad Aļaska tikko bija pārgājusi Savienoto Valstu īpašumā. Šādā gadījumā, ja slepkavība bija izdarīta laikā, pirms vēl stājušies spēkā teritoriālie likumi un apstiprināti vietējie ierēdņi, itin labi varēja notikt, ka noziedznieku nogādāja Savie­notajās Valstīs, lai prāvu iztiesātu Federālajā tiesā.

— Kad nu Jamikans nonācis tajā zemē, kur nav sniega, — vecais Ebitss turpināja, — viņu ieved lielā mājā, kur daudzi ciīvēki runā vienā runāšanā. Ilgu laiku viņi runā. Tāpat daudz viņi jautā Jamikanam. Vē­lāk viņi saka Jamikanam, ka nu šim vairs neesot ko bē­dāt. Jamikans nesaprot, jo nekādu bēdu viņam nav bi­jis. Visu šo laiku viņi tam devuši siltu vietu gulēšanai un daudz ēdamā.

Bet pēc tam viņi dod tam vēl labāku ēdienu, un viņi dod tam naudu un vadā pa dažādām vietām baltā cil­vēka zemē, un viņš redz daudz dīvainu lietu, līdz kurām Ebitsa saprašana nesniedz, jo viņš ir vecs vīrs un nav tālu ceļojis. Pēc diviem gadiem Jamikans pārrodas mā­jās savā ciematā, un te viņš ir virsaitis, pie tam ļoti gudrs virsaitis līdz pat savai miršanas stundiņai.

Bet, kamēr vēl dzīvo, viņš daudzas reizes nāk pasēdēt pie mana pavarda un stāsta par dīvainajām lietām, ko pieredzējis. Un Bidarsiks, kas ir mans dēls, arī sēž pie pavarda un klausās; un acis tam ieplešas lielas un pla­tas no visa dzirdētā. Kādu vakaru, kad Jamikans aiz­gājis mājās, Bidaršiks pieceļas kājās tāds garš un stalts, sit ar dūri pa krūtīm un saka: «Ja es esmu vīrs, man arī jāceļo uz tālām malām, līdz pat tai zemei, kur nav sniega, un pašam jāredz visi šie brīnumi.»

— Bidaršiks arvien mēdza ceļot uz tālām malām, — Zilla lepni pārtrauca.

— Tas tiesa, — Ebitss nopietni piebalsoja. — Un al­laž viņš atgriezās, lai sēdētu pie pavarda un salktu pēc citām tālām un neredzētām malām.

— Un arvien viņš pieminēja to sāļo ezeru, kas ir tik liels kā debesis, un zemi zem saules, kur nav sniega, — Zilla piebilda.

— Un allaž viņš sacīja: «Kad man būs pilns vīra spēks, es došos ceļā un paskatīšos pats, vai patiesu va­lodu runājis Jamikans,» — Ebitss atteica.

— Bet nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē, — Zilla sacīja.

— Vai tad viņš neaizbrauca lejup līdz pat sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis? — Ebitss atjautāja.

— Bet viņam tur nebija ceļa, pa kuru nokļūt pāri sā­ļajam ezeram, — Zilla attrauca.

— To var tikai baltā cilvēka ugunslaivā, kas taisīta no dzelzs un ir lielāka par divdesmit Jukonas tvaiko­ņiem, — Ebitss teica. Viņš nikni pablenza Zillā, kuras sažuvušās lūpas no jauna "grasījās vērties skarbiem vārdiem, tā piespiezdams viņu klusēt. — Bet baltais cil­vēks neļāva viņam braukt pāri sāļajam ezeram uguns­laivā, un viņš atkal atgriezās mājās sēdēt pie pavarda un salkt pēc zemes zem saules, kur nav sniega.

— Tomēr sāļajā ezerā viņš redzēja to dzelzs uguns- laivu, kura negrimst, — nenomierināmā Zilla izsaucās.

— Jā gan, — Ebitss piekrita, — un viņš redzēja, ka Jamikans stāstījis patiesību par to, ko skatījis. Bet Bi- daršikam nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē zem saules, un viņš nu kļuva pavisam slims un neva­rīgs kā sirmgalvis un nekustēja nost no pavarda. Viņš vairs nedevās projām, lai medītu zvērus …

— Un viņš vairs neēda gaļu, ko nolika tam priekšā, — Zilla atkal iejaucās. — Viņš tikai mēdza pa­kratīt galvu un teikt: «Man kārojas ēst vienīgi baltā cilvēka ēdienu un nobaroties gluži kā Jamika­nam.»

— Viņš neēda gaļu, — Ebitss trauca tālāk. — Un Bidaršika slimība auga augumā, līdz pēdīgi es jau do­māju, ka viņš mirs. Sī slimība mita nevis ķermenī, bet galvā. Sī slimība cēlās no ilgošanās. Es, Ebitss, kas esmu viņa tēvs, domāju ilgi un daudz. Vairāk dēlu man nav, un es negribu, ka Bidaršiks mirst. Viņa slimība at­rodas galvā, un ir tikai viens ceļš, kā to dziedēt. Bidar- šikam jādodas ceļojumā pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, uz to zemi, kur nav sniega, citādi viņš mirs. Es domāju ļoti ilgi un ļoti daudz, un tad es saskatīju ceļu, pa kuru Bidaršikam jāiet.

Tā nu kādu vakaru, kad viņš sēž pie uguns gluži vārgs, galvu nokāris, es saku: «Mans dēls, esmu izdo­mājis ceļu, pa kuru tev jāiet, lai nokļūtu baltā cilvēka zemē.» Viņš paskatās manī, un seja viņam top laimīga. «Ej,» es saku, «tieši tāpat, kā gāja Jamikans!» Bet Bi­daršiks ir slims, viņš mani nesaprot. «Ej ārā,» es saku, «un sameklē kādu balto cilvēku, un, tāpat kā Jamikans, tu nokausi šo balto cilvēku. Tad atnāks balto cilvēku za ldātf un saņems tevi ciet un aizvedīs pari saļajam ezeram uz baltā cilvēka zemi, tāpat kā viņi aizveda Ja­mikanu. Pēc tam tu tāpat kā Jamikans atgriezīsies ļoti nobarojies, un tavas acis būs pilnas ar brīnumiem, ko tās skatījušas, bet tava galva pilna ar gudrību.»

Bidaršiks trūkstas kājās veikli jo veikli, un roka tam jau sniedzas pēc šautenes. «Kurp tu dodies?» es vaicāju. «Nonāvēt balto cilvēku,» viņš atbild. Es redzu, ka mani vārdi darījuši labu Bidaršika ausīm un ka viņš atkal kļūs vesels. Tāpēc arī zinu, ka mani vārdi bijuši gudri.

Mūsu ciematā ir apmeties kāds baltais cilvēks. Viņš nemeklējas pēc zelta smiltīs, ne arī pēc zvērādām me­žos. Visu laiku viņš meklē tikai vaboles un mušas. Viņš taču neēd ne vaboles, ne mušas, kālab tad viņš tās meklē? Es nezinu. Zinu tikai to, ka viņš ir jocīgs baltais cilvēks. Tāpat viņš meklē arī putnu olas. Viņš neēd šīs olas. Visu, kas tur iekšā, viņš iztecina ārā un glabā vie­nīgi čaumalas. Olu čaumalas nav derīgas ēšanai. Viņš jau arī neēd šīs čaumalas, bet saliek mīkstās kastēs, lai nesaplīstu. Viņš ķer daudz sīku putniņu. Bet viņš neēd šos putniņus. Viņš tikai novelk tiem ādiņas un noglabā kastēs. Tāpat viņam patīk kauli. Kauli nav derīgi ēšanai. Un šim jocīgajam baltajam cilvēkam vislabāk patīk kauli no senseniem laikiem — tādi, kurus viņš iz­rok no zemes.

Bet viņš nav sirdīgs baltais, un es zinu, ka viņš mirs viegli, tālab es saku Bidaršikam: «Mans dēls, šis, āre, ir tas baltais cilvēks, ko tev nonāvēt.» Un Bidaršiks at­zīst, ka mani vārdi ir gudri. Tā viņš dodas uz kādu vietu, kur zina daudz kaulu zemē. Viņš sarok pulka šādu kaulu un aiznes tos uz dīvainā baltā vīra apmetni. Baltais vīrs ļoti priecājas. Seja viņam staro kā saule, un, kaulus ap­lūkodams, viņš smaida vienā priekā. Viņš noliec galvu lejup, rau, tā, lai labāk apskatītu kaulus, un tad Bidar­šiks dod viņam pamatīgu belzienu pa galvu — ar cirvi, vienu reizi, tā, un dīvainais baltais cilvēks apveļas un ir beigts.

«Tagad,» es saku Bidaršikam, «atnāks baltie zaldāti un aizvedīs tevi uz zemi zem saules, kur tu daudz ēdīsi un kļūsi resns.» Bidaršiks ir laimīgs. Viņa slimība jau beigusies, un viņš sēž pie pavarda un gaida, kad ieradī­sies balto cilvēku zaldāti.

Bet kā es varēju zināt, ka baltā cilvēka ceļš nekad nav divreiz viens un tas pats? — vecais vīrs noprasīja, strauji pasviezdamies pret mani. — Kā es varēju zināt, ka to, ko baltais cilvēks darījis vakar, viņš vairs nedara šodien un to, ko baltais cilvēks dara šodien, viņš vairs nedarīs rīt? — Ebitss skumīgi papurināja galvu. — Balto cilvēku nav iespējams saprast. Vakardien viņš aizveda Jamikanu uz zemi zem saules un nobaroja to resnu ar bagātīgu ēdienu. Šodien viņš aizved Bidar- šiku, un … ko gan viņš dara ar Bidaršiku? Ļauj, lai tev pastāstu, ko viņš izdarīja ar Bidaršiku!