DŽEKS LONDONS: STĀSTI

Jaunieši ļoti baidās no negantajiem ūdeņiem pie Kembelas forta. Bet Moklans nebaidās. Viņš skaļi no­smejas — ha, ha! — un brauc iekšā negantajos ūdeņos. Bet tur, kur straumes saplūst kopā, laiviņa apgāžas. Atvara virulis sagrābj Moklanu aiz kājām, un tā viņš virpuļo apkārt un apkārt, grimst arvien dziļāk un dzi­ļāk, un nekad viņš vairs nav redzēts.

— Ai, ai! — Zilla sāka vaimanāt. — Spēcīgs un gudrs viņš bija — un pie tam mans pirmdzimtais.

— Es esmu Moklana tēvs, — Ebitss teica, pacietīgi ļāvis sievai brītiņu paklaigāt. — Es kāpju laivā un ce­ļoju lejup uz Kembelas fortu iekasēt parādu.

— Parādu! — es izsaucos. — Kādu parādu?

— Parādu no Džounsa, kas ir galvenais tirgotājs, — skanēja atbilde. — Tāds ir likums par ceļojumiem svešā novadā.

Es pakratīju galvu, rādīdams, ka nekā nesaprotu, un Ebitss ar līdzjūtīgu nožēlu paskatījās manī, kamēr Zilla nosprauslājās ierastajā nicībā.

— Redzi, baltais cilvēk, — viņš teica. — Tavā no­metnē ir suns, kas kož. Kad šis suns sakož cilvēku, tu dod tam cilvēkam dāvanu, tāpēc ka tev vajag atvaino­ties un tāpēc ka suns ir tavs. Tu viņam atlīdzini. Vai tad tā nav? Tāpat tev jāatlīdzina, ja tavā novadā ir bīs­tamas medības vai neganti ūdeņi. Tas ir taisnīgi. Tāds ir likums. Vai mana tēva brālis neaizgāja uz Tananas novadu, kur viņu saplosīja lācis? Un vai Tananas cilts nesamaksāja manam tēvam ar daudzām segām un labām zvērādām? Tas bija taisnīgi. Medības tur bija bīstamas, un Tananas ļaudis atlīdzināja par šīm bīsta­majām medībām.

Tā nu es, Ebitss, ceļoju lejup uz Kembelas fortu ieka­sēt parādu. Džounss, kas tur ir galvenais tirgotājs, pa­skatījās manī un sāka smieties. Viņš smējās pilnā kaklā un ne domāt nedomāja dot man atlīdzību. Es gāju pie zintnieka, ko jūs saucat par misionāru, un ilgi stāstīju par negantajiem ūdeņiem un par atlīdzību, kas man pie­nākas. Bet misionārs runāja pavisam par ko citu. Viņš runā par to, kur nonācis Moklans, kad viņš nu ir miris. Tajā vietā esot lieli ugunskuri, un, ja vien misionārs teica patiesību, es zinu, ka Moklanam nekad vairs ne­būs auksti. Tāpat misionārs skaidro, kurp iešot es, kad būšot miris. Un viņš stāsta daudz ko sliktu. Viņš saka, ka es esot akls. Tie nu ir meli. Viņš saka, es mītot lielā tumsībā. Tie nu ir meli. Un es atbildu, ka diena un nakts nāk visiem vienādi un ka manā ciematā nav ne­maz tumšāks kā Kembelas fortā. Vēl es saku, ka tumsa un gaisma, tāpat arī vieta, kur nonāksim, kad būsim miruši, ir pavisam kas cits un tam nav nekāda sakara ar taisnīgo atlīdzinājumu par negantajiem ūdeņiem. Tad misionārs lielās dusmās'lamājas par manu tum­sību un liek man iet projām. Tā es atgriežos no Kembe­las forta, nesaņēmis nekādu atlīdzību, un Moklans ir miris, un savās vecuma dienās esmu bez zivīm un ga­ļas.

— Balta cilvēka dēļ, — Zilla piemetinaja.

— Baltā cilvēka dēļ, — Ebitss pievienojās. — Un vēl daudz kas noticis baltā cilvēka dēļ. Dzīvoja Bidaršiks. Kā baltais cilvēks apgājās ar viņu, tas bija viens; bet pavisam cits bija tas, kā baltais cilvēks apgājās ar Ja- mikanu, kas izdarījis to pašu. Tā nu vispirms man jā­pastāsta tev par Jamikanu, kas bija jauns vīrs no ša paša ciemata un kam gadījās nonāvēt balto cilvēku. Nav labi nogalināt cilvēku no citas cilts. Tad arvien ir lielas nepatikšanas. Tā nebija Jamikana vaina, ka viņš nonāvēja balto cilvēku. Jamikans allaž runā mīlīgus vār­dus un bēg no niknajiem kā suns no rungas. Bet šis baltais, sadzēries par daudz viskija, nakts laikā ierodas pie Jamikana mājas un dikti plosās. Jamikans nevar aiz­bēgt, un baltais cilvēks grasās to nosist. Jamikans ne­grib mirt, tālab viņš nosit balto cilvēku.

Visā ciematā nu ir lielas bēdas. Mēs ļoti baidāmies, ka mums būs jādod milzīga atlīdzība baltā cilvēka cil­tij, un paslēpjam savas segas un zvērādas, un visas sa­vas bagātības, lai izskatītos, ka esam nabaga ļautiņi un varam dot tikai nelielu atlīdzību. Pēc ilga laika iero­das baltie cilvēki. Tie ir balto cilvēku zaldāti, un tie aizved Jamikanu sev līdzi. Viņa māte gauži vaimanā un kaisa pelnus matos, jo zina, ka nu Jamikans ir pa­galam. Un visi ciematā zina, ka Jamikans pagalam, un ir laimīgi, ka nav prasīta nekāda atlīdzība.

Tas notiek pavasarī, kad ledus upē izgājis. Paiet viens gads, paiet divi gadi. Atkal ir pavasaris un ledus upē izgājis. Un tad Jamikans, kas taču ir pagalam, at­griežas pie mums; un viņš nemaz nav pagalam, bet gan nobarojies resns, un nu mēs zinām, ka viņš gulējis sil­tumā un viņam bijis diezgan ko ēst. Viņam daudz skaistu drēbju, un viņš ir gluži kā baltais cilvēks, un viņš savācis lielu gudrību, tā ka drīz vien kļūst par ciemata virsaiti.

Un dīvainas lietas viņš zina stāstīt par baltā cilvēka ceļu, jo daudz ko redzējis no baltā cilvēka dzīves un tālu ceļojis pa baltā cilvēka zemi. Vispirms balto cil­vēku zaldāti aizveduši viņu tālu tālu lejup pa upi. Visu upes ceļu viņi to veduši līdz pat galam, kur tā ietek ezerā, kas ir lielāks par visu zemi un tik liels kā debe­sis. Es nemaz nezināju, ka Jukona ir tik liela upe, bet Jamikans to skatījis pats savām acīm. Man ne prātā nenāca, ka ir tāds ezers, kas lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis, bet Jamikans ir to redzējis. Un vēl viņš man stāstīja, ka šā ezera ūdeņi esot sāļi, tas ir ļoti dīvaini un nekādi nav izprotams.

Bet baltais cilvēks jau pats zina visus šos brīnumus, tādēļ nemocīšu viņu, stāstot par tiem. Es gribu tam tikai pastāstīt, kas notika ar Jamikanu. Baltais cilvēks dod Jamikanam daudz garda ēdiena. Visu laiku Jami­kans ēd vienā ēšanā, un visu laiku ēdamā ir daudz vai­rāk, nekā var apēst. Baltais cilvēks dzīvo zem pašas saules, tā teica Jamikans, tur ir daudz siltuma, un dzīv­nieki klāti vienīgi ar spalvu, bet kažokādu tiem nav, un visi zaļie augi izaug lieli un vareni un top par miltiem, par pupām, par kartupeļiem. Un tur, zem saules, nekad nav bada. Tur allaž ēdamā papilnam. Es nezinu. Jami­kans tā teica.

Un nu nāk pats dīvainākais no visa, kas noticis ar Jamikanu. It nekad baltais cilvēks nav viņu sitis. Tie tikai dod viņam siltu gultu naktī un daudz garda ēdiena. Tie viņu aizved pāri sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis. Viņš brauc baltā cilvēka ugunslaivā, ko jūs saucat par tvaikoni, tikai viņš brauc ar tādu laivu, kura ir varbūt reizes divdesmit lielāka nekā Ju- konas tvaikoņi. Pie tam tā taisīta no dzelzs, šī laiva, un tomēr negrimst. To nu es nespēju saprast, bet Jami­kans teica: «Es esmu braucis tālu ceļu ar šo dzelzs laivu, un ievēro — es vēl arvien esmu dzīvs.» Tā ir balto cilvēku zaldātu laiva, un uz tās ir daudz zaldātu.

Pēc daudzām naktsguļām, pēc ilga ilga laika Jami­kans nonāk zemē, kur nemaz nav sniega. Es tam ne­spēju ticēt. Tas nemaz nav lietu dabā, ka, ziemai at­nākot, nebūtu sniega. Bet Jamikans ir to redzējis. Es arī esmu jautājis baltajiem cilvēkiem, un tie man at­bildēja — jā, tanī zemē neesot nemaz sniega. Bet es to­mēr nevaru ticēt, un tagad es vaicāju tev: vai tajā zemē tiešām nekad nesnieg sniegs? Tāpat es gribētu dzirdēt tās zemes vārdu. Šo vārdu esmu gan dzirdējis agrāk, bet gribētu dzirdēt vēlreiz, vai tas būs tas pats, — tā es uzzināšu, vai esmu dzirdējis melus vai patiesu va­lodu.

Vecais Ebitss uzmanīgi vērās manī ar saspringtu seju. Viņš vēlējās dzirdēt patiesību, lai kāda tā būtu, kaut gan ļoti kāroja paturēt ticību brīnumiem, kādus nekad nebija redzējis.

— Jā, — es atbildēju. — Patiesa ir valoda, ko tu esi dzirdējis. Tajā zemē sniega nav, un tās vārds ir Kali- fornija.