DŽEKS LONDONS: STĀSTI

Es, Ebitss, viņa tēvs, gribu tev to pateikt. Viņš aizved Bidaršiku uz Kembelas fortu un apsien tam virvi ap kaklu, rau, tā, un, kad Bidaršika kājas vairs nesniedz zemi, viņš ir beigts.

— Ai, ai! — Zilla gaudās. — Un nekad viņš ne­brauks pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, ne arī skatīs zemi zem saules, kur nav sniega.

— Tālab tad nu, — vecais Ebitss sacīja drūmā cie­nībā, — nav vairs neviena, kas man medītu gaļu ve­cuma dienās, un es izsalcis sēžu pie pavarda un stāstu šos notikumus baltajam cilvēkam, kas devis man ēdienu un stipru tēju, un tabaku manai pīpei.

— Tā ir melīgo un ļoti nožēlojamo balto cilvēku vaina, — Zilla griezīgā balsī paziņoja.

— Nē, — sirmgalvis atteica savā laipnīgajā stūrgal­vībā. — Tas viss tālab, ka baltā cilvēka ceļš nav izpro­tams un nekad nav divreiz viens un tas pats.

Sitka Čārlijs bija sa­sniedzis neiespējamo. Citi indiāņi sniega ceļa gudrību varbūt apguva ne sliktāk kā viņš; taču viņš vienīgais izprata baltā cilvēka gudrību, goda jūtas un likumus sniega ceļā. Tomēr šīs zināšanas viņš nebija ieguvis vienā dienā. Pirmatnējs saprāts tikai gausi darina vis­pārinājumus un tam vajag daudz faktu, kuriem jāat­kārtojas vairākkārt, lai pēdīgi rastos izpratne par tiem. Sitkam Cārlijam jau kopš bērnības bija pastāvīga sa­skare ar baltajiem, un, kļuvis par vīru, viņš izlēma sais­tīt savu likteni ar tiem, līdz ar to uz visiem laikiem

aiziedams no savas cilts ļaudīm. Pat tad vēl, bijīgi at­zīdams, gandrīz vai godinādams balto cilvēku varu un daudz prātodams par to, viņš spēja vienīgi noģist tās noslēpumaino būtību — goda jūtas un likumus. Un tikai pēc daudzu gadu gaitā papildus krātas pieredzes viņš pēdīgi bija ieguvis pilnīgu izpratni. Būdams sveši­nieks baltajiem, viņš, reiz ko uzzinājis, zināja to labāk nekā baltie paši; būdams indiānis, viņš bija sasniedzis neiespējamo.

No visa tā bija izaugusi zināma nicināšana pret sa­vas cilts ļaudīm — nicināšana, kuru gan viņš bija pa­radis slēpt, bet kura šoreiz tomēr daudzvalodu lamu vārdu viesulī izgāzās pār Kā-Čuktes un Gauhī galvām. Tie pieplakdami luncinājās viņa priekšā kā divi atņir- gušies vilku suņi, pārāk gļēvi, lai lēktu pie rīkles, bet pārāk radniecīgi vilkiem, lai spētu slēpt savus ilkņus. Tie nebija nekādi skaistie radījumi. Sitka Čārlijs gan arī ne. Visi trīs viņi izskatījās taisni atbaidoši. Miesas viņu sejās nemaz nebija: vaigu kaulus lielākoties sedza ne­jauks kraupis, kas negantajā salā bija te sasprēgājis, te sasalis, bet acīs zalgoja drūma kvēle, kādu iegruzdina izmisums un bads. Cilvēkiem, kas nonākuši tādā stā­voklī, aiz goda un likuma robežām, nedrīkst uzticēties. Sitka Cārlijs to zināja; un tāpēc arī viņš pirms desmit dienām bija tos piespiedis pamest šautenes kopā ar pā­rējiem nometnes piederumiem. Viņa un vēl kapteiņa Epingvela šautene bija vienīgās, kas palikušas.

— Nāciet iekurt ugunskuru, — viņš pavēlēja, iz­vilkdams dārgo sērkociņu kārbiņu līdz ar nepieciešama­jām sausas bērza tāss strēmelītēm.

Abi indiāņi īdzīgi ķērās pie darba, lasīdami nokaltu­šus žagarus un zarus. Viņi bija novārguši un bieži ap­stājās, lai atgūtu elpu, kas aizrāvās, kad viņi grīļoda­mies liecās lejup vai streipuļoja uz ugunskura vietu, ceļ­galiem sitoties kopā kā kastaņetēm. Pēc katra gājiena viņi mirklīti atpūtās, būdami vārgi un līdz nāvei pārgu­ruši. Brīžam viņu acīs iegula mēmu ciešanu panesīgā stoicisma izteiksme, bet tad atkal viņu es šķita lau­žamies uz āru ar savu mežonīgo saucienu: «Es, es, es gribu dzīvot!» — ar valdonīgo visas dzīvās radības saucienu.

No dienvidiem pūta lēns vējiņš, knaibīdams viņu ķermeņu atsegtās da]as un durstīdams sala ugunīgās adatiņas caur kažokiem un miesu līdz pat kauliem. Tā­lab, kad uguns, jautri sprēgādama, bija izkausējusi sniegā sev apkārt valguma loku, Sitka Cārlijs piespieda negribīgos biedrus ķerties pie vējtvera uzsliešanas. Tā bija gaužām vienkārša ierīce — vienīgi sega, kas ap­mēram četrdesmit piecu grādu slīpumā izstiepta vēja pusē gar ugunskuru. Sega aizturēja ledaino vēju un no mugurpuses un augšas atstaroja siltumu uz tiem, kuriem vajadzēja saspiesties šajā patvērumā. Tad no­klāja slāni zaļu egles zaru, lai ķermeņi neskartos pie sniega. Šo pienākumu izpildījuši, Kā-Cukte un Gauhī sāka apkopt savas kājas. Viņu apledojušie mokasīni bija pagalam nonēsāti garajā ceļā, un upes ledus blīvu asās šķautnes bija saplosījušas tos skrandās. Viņu si- vašu zeķes atradās tādā pašā stāvoklī, un, kad tās bija atkausētas un novilktas, mironīgi baltie kāju pirkstu gali dažādās gangrēnas pakāpēs pauda savu vienkāršo stāstu par šo ceļu. v

Pametis tos abus žāvējam apavus un zeķes, Sitka Cārlijs pagriezās uz to pusi, no kurienes atnācis. Ari viņam kāroties kārojās apsēsties pie ugunskura un ap­kopt savu smeldzošo miesu, bet goda jūtas un likums to neļāva. Sāpēs viebdamies, viņš steberēja pār sasalušo klaidumu, ik solim kāja pretojās, ik muskulis atteicās darboties. Vairākkārt vietās, kur vaļējās ūdens lāmas starp ledus blīvām tikai nesen bija pārvilkušās ar ledus garoziņu, viņam nācās nežēlīgi piespiesties, lai paātri­nātu kustības, jo trauslā pamatne zem kājām sašūpojās un draudēja ielūzt. Šādās vietās nāve varēja pienākt ātri un viegli; tomēr viņš nemaz nevēlējās izbeigt savas ciešanas.

Sitkas Cārlija arvien augošās bažas tomēr izgaisa, kad aiz upes līkuma viņš pamanīja gurdi velkamies di­vus indiāņus. Tie grīļojās un elsa kā cilvēki zem sma­gām nastām, kaut gan saiņi tiem uz muguras nesvēra vairāk kā dažas mārciņas. Viņš tiem aši ko pajautāja, un to atbildes šķita viņu atvieglojam. Viņš steidzās uz priekšu. Tālāk nāca divi baltie vīri, kas, no abām pusēm balstīdami, veda kādu sievieti. Arī tie kustējās kā pie­

dzēruši, un locekļi tiem drebēja aiz noguruma. Tomēr sieviete tikai viegli atspiedās pret tiem, cenzdamās tikt uz priekšu pati saviem spēkiem. Sievieti ieraugot, prieka sārtums uz mirkli pārlēja Sitkas Cārlija seju. Sirdī viņš loloja dziļu cieņu pret misis Epingvelu. Viņš bija redzējis daudzas baltās sievietes, bet šī bija pirmā, kas uzņēmās sniega ceļu kopā ar viņu. Kad kapteinis Epingvels bija ierosinājis šo pārgalvīgo pasākumu un lūdzis Sitkas Cārlija palīdzību, viņš tikai nopietni no­grozīja galvu, jo tas bija vēl nepazīts ceļojums caur drausmīgajiem Ziemeļzemes plašumiem, un viņš zi-. nāja, ka tā būs vīru dvēseles spēku visgalējā pārbaude. Bet, uzzinājis, ka kapteiņa sieva tos pavadīs, viņš bez kādiem aplinkiem bija atteicies no jebkuras turpmākās dalības šinī pasākumā. Bijusi tā viņa paša tautības sie­viete, iebildumi arī nebūtu radušies; bet sievietes no Dienvidzemes — nē, nē, tās bija pārāk maigas, pārāk vārīgas šādam pārdrošam pasākumam.

Sāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos ne­bija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo .smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un atklāti, nemēģinādama ne lūgties, ne pārliecināt, viņš uz vietas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lūkojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cār­lijs būtu palicis ciets kā tērauds; taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pil­nīgā vaļsirdība un rāmā pārliecība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze; tikai nedaudzas dienas viņi bija ceļabiedri, bet viņš jau zināja, kālab šādu sieviešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kālab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēja pastāvēt to priekšā. Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vēroja — piekusušu, pārgurušu, ne­salaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cārlijs zināja, ka viņas kājas dzi­mušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas „ tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas tās nav skūpstījušas, un viņš skatījās un brī­nījās, kā tās bez mitas spēja cilāties visu gurdo dienu cauri.