DŽEKS LONDONS: STĀSTI

Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neatrāva pat viszemākajam nastu nesējam. Kad ceļš kļuva tumšāks, viņa šķita nocietinā­mies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Čukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pa­zīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ādas nodalījumus, atzinās, ka viņi vairs nezinot, kur atrodo­ties, viņa bija tā, kuras balss cēlās teikt piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. Tovakar viņa tiem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogurums atslābst, un jaunu cerību pilni tie bija gatavi stāties pretī nākotnei. Un, v kad sāka trūkt pārtikas un ikvienam viņa skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām; viņa pie­prasīja un arī saņēma savu daļu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.

Sitka Cārlijs jutās lepns, ka pazīst šādu sievieti. Vi­ņas klātbūtne bija ienesusi tā dzīvē jaunu bagātību un plašāku vērienu. Līdz šim viņš pats bija sev padomde­vējs, neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc sa­viem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelik­damies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabākā, kas snauž viņa būtībā. Tikai atzinīgs skatiens no dzidri vērīga­jām acīm, tikai pateicības vārds, kas teikts dzidri ska­nīgajā balsī, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumai­najā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudrību; un abi kopā viņi arvien spēja uzmundri­nāt savu biedru sirdis, kad tās sāka zaudēt možumu.

Abu vīriešu un arī sievietes seja ieblāzmojās gaišāk, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš jau bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs,

pēc paraduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, tā prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes, tikai apjautājās, kā klājoties pārējiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz uguns­kuram, un turpināja soļot atpakaļvirzienā. Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; tas, lūpas sakniebis, gāja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kuras dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārgajiem un neveik­smīgajiem jāiet bojā, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs nevarēja būt il­gais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, tiem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kulties uz priekšu Džo, trešajam baltajam viņu grupā. Tie viņu bija pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cārlijs ievē­roja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un saprata, ka pēdīgi tie taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš arī nebija pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos no jauna uzņemties pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko tie izrāva no makstīm. Nožēlojama aina — redzēt trīs novārgušus vīrus sasprindzinām sa­vus niecīgos spēkus šā varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Divas stundas vēlāk, vezdami zem rokām strei­puļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs sOļoja aizmugurē, viņi nonāca pie ugunskura, kur pārējie ekspedīcijas dalīb­nieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.

— Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gu­lēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko neraudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiā­ņus mātes valodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums vēl laimētos palikt pie dzīvības. Es jums došu likumu; kas to lauzīs, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pārgājuši Klusuma pakalnus un tagad ceļojam pa Stjuartas upes augšējiem apgabaliem. Var­būt būs viena naktsguļa, varbūt vairākas, varbūt dau­dzas naktsguļas, bet ar laiku mēs nonāksim starp Ju- konas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Būtu derīgi, ja

mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, ku­riem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aiz­muka kā sabiedēti bērni. Tiesa, viņi piemirsa; tālab aiz­mirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem būs jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi negribēs … — Viņš nevē­rīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi ne­sīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek gu­ļam ceļmalā. Mēs saskaitījām, cik krūzīšu miltu vēl ir palicis; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces… Vai sapratāt? Šodien bija arī vēl citi aiz­māršas. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cil­vēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst! Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms laužat to!

Sitka Cārlijs saprata, ka nav viņa spēkos noturēt cil­vēkus ciešā rindā. No Aļņa Galvas un Trim Lašiem, kuri priekšgalā iemina taku, līdz Kā-Cuktem, Gauhī un Džo tā bija izstiepusies vairāk nekā jūdzi garumā. Katrs smagi steberēja, gulēja paklupis vai atpūtās, kā nu ku­ram izdevīgāk. Viss gājiens vilkās kā ķēde ar nevie­nādām pieturu atstarpēm. Ikviens, sakopojis pēdējās spēku atliekas, grīļodamies kumurojās uz priekšu, līdz spēki bija galā, bet nezin kādā brīnumainā veidā arvien vēl atradās pati pēdējā izturības lāsīte. Katru reizi cil­vēks krizdams bija cieši pārliecināts, ka vairs necelsies, tomēr viņš cēlās, atkal krita un atkal cēlās. Miesa pa­devās, griba uzvarēja; bet katra uzvara bija reizē arī traģēdija. Indiānis ar nosaldētajām kājām, nespēdams vairs turēties stāvus, rāpoja uz rokām un ceļgaliem. Viņš atpūtās reti, jo zināja, kādu bargu sodu spriež sals. Pat misis Epingvelas lūpas pēdīgi bija sastingu­šas akmeņainā smaidā un acis, kaut skatījās, nekā neredzēja. Viņa bieži apstājās, spiezdama dūrainī ģērbto roku pie sirds, un kā apreibusi tvēra pēc elpas.

Džo, baltais cilvēks, bija jau pārgājis ciešanu robežu. Viņš vairs nekaulējās, lai viņu pamet vienu, vairs ne­lūdza pēc nāves; sāpes remdinošais prāta aptumsums bija darījis viņu rāmu un apmierinātu. Kā-Cukte un Gauhī vilka viņu nežēlodami, reizi pa reizei apveltī­dami ar niknu skatienu vai belzienu. Tas nu viņiem šķita netaisnības kalngals. Viņu sirdīs sīvi rūga naids, tās smagi spieda bailes. Kālab gan viņiem apgrūtināt savu spēku ar šā cilvēka vājumu? To darīt nozīmēja mirt; to nedarīt;.. un abi indiāņi atcerējās Sitkas Cār­lija likumu un viņa šauteni.

Kad dienas gaisma sāka dzist, Džo-klupa arvien bie­žāk, un tik smagi bija celt to augšā, ka viņi palika ar­vien tālāk un tālāk iepakaļ. Dažreiz visi trīs sagāzās sniegā vienā čupā, tik vārgi bija kļuvuši arī indiāņi. Tomēr uz savām mugurām viņi nesa dzīvību, spēku un siltumu. Miltu maisos taču atradās viss, kas dod ie­spēju dzīvot. Viņi nevarēja domāt ne par ko citu kā vien par to, un tālab nav ko brīnīties, ka pēdīgi viņi pa­devās vājumam. Vīri bija pakrituši līdzās milzīgai baļķu grēdai, kur tūkstošiem asu malkas gaidīt gaidīja sēr­kociņu. Turpat netālu ledū bija pavērusies sprauga. Kā-Cukte paskatījās uz kurināmo un uz ūdeni, Gauhī tāpat; tad viņi paraudzījās viens otrā. Ne vārds ne­tika izrunāts. Gauhī iekurināja ugunskuru; Kā-Cukte piepildīja skārda krūzīti ar ūdeni un uzsildīja to; Džo nesaprotamā valodā murmināja par viņiem nepazīsta» mas zemes brīnumiem. Viņi maisīja miltus siltajā ūdenī, līdz izveidojās šķidra tume, un viņi izdzēra dau­dzas krūzītes šādas tumes. Nevienu pašu tie nepiedā­vāja Džo; bet viņš pat neapjauta to. Viņš vairs neap­jauta neko, pat ne savus mokasīnus, kas gruzdēja un kūpēja starp oglēm.