DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Tauku āderes?

— Jāe. Tā izpūš cilvēku resnumā. Ne jau lielākie vīri ir tie stiprākie, ja tiek runāts par sniega ceļu.

— Nekad neesmu ko tādu dzirdējis.

— Nekad neesi dzirdējis, ko? Nu, tas tak ir pats par sevi saprotams un visiem sen zināms, tāpēc par to vairs i mutes nedzesē. Tie resnvēderi ir labi gan, kad dar­biņš darāms aši un dūšīgi, tomēr izturības viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga; izturība un resnums nemēdz biedros turēties. Bet, āre, tie sīkie, sīkstie vīreļi, tie gan tev, ja ķērušies pie lietas, neatlaidīsies kā izkāmējis suns no kaula. Nu nē, lai tad velns par stenderi paliek, bet lielajiem resnajiem tādas dukas iekšā nav.

— Pē vella! — iemaisījās Luijs Savojs. — Tas ir tā, kā tu saki, nudēn! Es pazin vīru, kas bīj lēls kā bifēls. Ar vinu pā Sēra strauta krastu gāja mazs vīrs, Lons Makfeins. Jūs zināt to Lonu Makfeinu, to mazo īru ar sarkanēm mātēm un kurs vēnmēr smīn. Un vini gāja un gāja, un gāja visu cauru dēnu un visu cauru nakti. Un lēlais vīrs drīz pēķusā loti, vins apgūla snēgā un palika. Un mazais vīrs vilka lēlo vīru, un tas brēca tāpat kā … nu, kā jūs sakāt… ah, jūs sakāt — kā bērns. Un mazais vīrs velk un velk, un velk, un atpū­šas, garu laiku, garu ceļu, velk lēlo vīru ēkšā manā būdā. Trīs dēnas, tad tik vins līda ārā no manām se­gām. Nekad es nav tik lēļu tēvīnu redzējis. Nē, nekad. Vinā bīj tas, kā tu saki — tauku ādere. Goda vārds.

— Bet kā tad Aksels Gundersons, — ierunājās Prinss. Lielais skandināvietis, kura bojā eju aizēnoja tik traģiski apstākļibija atstājis dziļu ietekmi uz rak­tuvju inženieri. — Viņš guļ kaut kur tur, tajā pusē. — Prinss nenoteiktā virzienā pavēcināja roku pret noslē­pumainajiem austrumiem.

— Garākais vīrs, kāds vien jel kad nācis no Sāļa­jiem ūdeņiem, viņš varēja noskriet briedi, ja tik labi sa­ņēmās, — Betizs papildināja. — Bet viņš ir tas slavenais izņēmums, kas apstiprina likumu. Āre, viņa sievišķis Unga — tā nesvēra vairāk par simt un desmit mārciņām, tīrie muskuļi, nevienas liekas unces. Lai cik šis bija dūšīgs, viņai iekšēja spēka bija kudī vairāk, viņa par to rūpējās un vēl palīdzēja šim, kad tik vien varēja. Nav gan nekā virs zemes, ne zemē iekšā, ne ze­mes apakšā, ko viņa nebūtu bijusi ar mieru izdarīt.

1 Sk. stāstu «Ziemeļu Odiseja». Džeks Londons, Stāsti, LVI, 1948. g.

— Bet viņa to mīlēja, — inženieris iebilda.

— Tas nav tas. Tas ir …

— Redziet, brāļi, — iejaucās Sitka Cārlijs, kas sēdēja uz pārtikas kastes. — Jūs te runājāt par tauku āderi, kas pilda lielu vīru muskuļus, par sieviešu spēku un mīlestību, un jūs runājāt pareizi; bet man prātā lietas, kas notika, kad zeme vēl bija jauna un cilvēku pavardi tālu cits no cita kā zvaigznes debesīs. Toreiz man nā­cās sastapties ar garu vīru, ar tauku āderi un ar sie­vieti. Sieviete bija sīciņa; bet sirds tai bija lielāka nekā tā vīra vērša sirds, un viņai bija spēks. Mēs nogā­jām smagu ceļu, līdz pat Sāļajiem ūdeņiem, aukstums bija spalgs, sniegs dziļš un bads liels. Bet sievietes mī­lestība bija dižena mīlestība — vairāk par to cilvēks nekā nevar pateikt.

Viņš apklusa, ar cirvīti robīdams ledus gabaliņus no lielā bluķa, kas stāvēja līdzās. Tos viņš iemeta zelta skalojamā pannā uz krāsniņas, kur kusa dzeramais ūdens. Vīrieši saspiedās tuvāk, un krampju mocītais velti meklēja ērtāku stāvokli savam stīvajam ķerme­nim.

— Brāļi, manas asinis ir sarkanas kā sivašiem, bet sirds man ir balta. No sava tēva grēkiem esmu manto­jis asinis, bet no savu draugu tikumiem — sirdi. Liela patiesība nāca pār mani, kad biju vēl mazs zēns. Es mācījos saprast, ka jūsu ciltij un jums ir atdota zeme, ka sivaši nevar stāties jums pretī, ka tiem jāiznīkst auk­stumā tāpat kā karibu un lācim. Tāpēc atnācu siltumā un sēdos jūsu vidū, pie jūsu pavardiem, un ņemiet vērā, es kļuvu viens no jūsējiem. Es savā laikā esmu redzējis daudz. Esmu uzzinājis dīvainas lietas un tālos ceļos bieži ticies ar dažādu cilšu ļaudīm. Un tālab es tagad ar jūsu mērauklu mēroju darbus, pēc jūsu uzskatiem spriežu par cilvēkiem un domāju jūsu domas. Tāpēc, ja arī runāšu skarbi par kādu no jūsu tautas, es zinu, ka jūs to nesapratīsiet aplam, un, ja runāšu cildeni par kādu no sava tēva cilts ļaudīm, jūs vis nesacīsiet: «Sitka Cārlijs ir sivašs, viņa acis skata greizi, un uz viņa mēles nav godīguma.» Vai tas nav tā?

Dobji nogrudzinādamies, apkārtējie vēlīgi apstipri­nāja.

— Sievieti sauca par Pasuku. Es viņu godīgā ceļā nopirku no viņas cilts, kas bija piekrastes ļaudis, viņu Cilketas totēms atradās jūrmalā kādas sālsūdens at­tekas galā. Mana sirds netiecās pēc šās sievietes, mani nepievilka arī viņas izskats. Jo viņa, acu nepaceldama, raudzījās zemē un bija bikla un bailīga, kādas mēdz būt meitenes, kad tās iemestas rokās svešiniekam, kuru nekad agrāk nav redzējušas. Kā jau teicu, manā sirdī nebija stūrīša, kur viņai iespraukties, jo manu prātu aiz­ņēma liels ceļojums; man vajadzēja kāda, kas barotu manus suņus un man līdzās cilātu airi garajās upju brauciena dienās. Ar vienu segu pietiek ko apsegties diviem; tāpēc es izvēlējos Pasuku.

Vai es vēl netiku teicis, ka biju valdības dienestā? Ja arī ne, ir tomēr labāk, ka jūs to zināt. Tālab mani uz­ņēma uz kara kuģa kopā ar ragavām, suņiem un sažā­vētu pārtiku, un man līdzi nāca Pasuka. Mēs braucām uz ziemeļiem, uz Bēringa jūras ziemas ledāja robežu, kur mūs izcēla malā — mani, Pasuku un suņus. Es sa­ņēmu arī naudu no valdības, jo biju tās dienestā, kartes par zemēm, kuras cilvēka acs nekad nav skatījusi, un vēl ziņojumus. Šie ziņojumi bija aizzīmogoti un pras­mīgi nodrošināti pret vēju un sniegu, un man vajadzēja tos iznēsāt pa Arktikas vaļu mednieku kuģiem, kas, ledū ieslēgti, gulēja pie lielās Makenzijas. Nav vairs otras tik lielas upes, ja vien nemin mūsu pašu Jukonu, kas ir visu upju māte.

Tas viss īstenībā nav vajadzīgs ne šim, ne tam, jo mans stāsts nebūs ne par vaļu mednieku kuģiem, ne arī par ziemu, kādu pārlaidu ledus kalnos pie Maken­zijas. Pēc tam pavasara pusē, kad dienas sāka stiepties garumā un virs sniega uzradās sērsna, mēs devā-mies uz dienvidiem, Pasuka un es, uz Jukonas novadiem. Smags bija ceļojums, bet saule rādīja ceļu mūsu kā­jām. Toreiz tā bija tukša zeme, kā jau es teicu, un mēs cīnījāmies augšup pret straumi gan ar kārtīm, gan ai­riem, līdz nonācām pie Četrdesmitās Jūdzes. Būtu bijis patīkami atkal skatīt baltas sejas, tāpēc mēs izkāpām krastā. Bet tā ziema bija grūta ziema. Tumsa un sals gula pār mums, un tiem līdzi nāca bads. Katram cil­vēkam kompānijas aģents bija izsniedzis četrdesmit mārciņu miltu un divdesmit mārciņu žāvētas cūk­gaļas. Pupu nebija. Suņi gaudoja bez mitas, visur bija redzami ierāvušies vēderi un iekritušās sejas, un stiprie vīri kļuva vārgi, bet vārgie nomira. Daudzi sli­moja ar skorbutu.

Tad mēs kādu vakaru sapulcējāmies veikalā, bet tukšie plaukti lika mūsu vēderiem justies vēl tukšākiem. Mēs klusu runājāmieg pavarda gaismā, jo sveces bija noglabātas priekš tiem, kas pavasarī vēl spētu dvašot. Noturējām apspriedi un norunājām, ka vienam cilvēkam jādodas ceļā uz Sāļajiem ūdeņiem un jāpa­stāsta pasaulei par mūsu nelaimi. Visu acis pievērsās man, jo bija taču zināms, ka esmu liels ceļotājs. «Sep­tiņsimt jūdžu,» es teicu, «ir līdz Heinza misijai pie jū­ras, un katra colla jānostaigā ar sniegkurpēm. Dodiet man stiprākos no saviem suņiem un labāko no savas pārtikas, tad es iešu. Un Pasuka nāks man līdzi.»