DŽEKS LONDONS: STĀSTI

— Ņemiet un lasiet! — teica vergs, kurš prata rak­stīt. Un tai mirklī, kad kungs paņēma sūdzības rakstu, sulainis, kas līdz tam bija stāvējis sastindzis aiz pār­steiguma, trieca savu dūri ceļos nokritušajam vergam tieši pa muti. Vergs jau tik un tā bija nāvei zobos un ļoti vārgs, viņam viss bija vienalga. Viņš neizdvesa ne skaņas un, nogāzies uz sāniem, gulēja pavisam rāmi, tikai asinis plūda no sadauzītajām lūpām. Ārsts, kas bija aizskrējis pēc pils sargiem, atgriezās kopā ar tiem, un tie vergu uzrāva kājās. Bet, kamēr tie stīvēja viņu uz kājām, viņa pirksti paguva satvert Toma Diksona roku, kas bija nokritusi uz grīdas.

— Viņš dzīvs jāizmet suņiem! — sulainis lielā nik­numā iebrēcās. — Viņš dzīvs jāizmet suņiem!

Bet Rodžers Vandervoters, aizmirsis savas galvas sā­pes, arvien vēl balstīdamies uz elkoņa, pavēlēja palikt klusu un turpināja lasīt lūgumrakstu. Un, kamēr viņš lasīja, valdīja pilnīgs klusums, visi stāvēja, taisni iz- stiepušies, gan saniknotais sulainis, gan ārsts, gan pils sargi, un viņu vidū vergs, kura mute asiņoja un kurš vēl arvien turēja Toma Diksona roku. Un, kad Ro­džers Vandervoters bija beidzis lasīt, viņš pagriezās pret vergu, sacīdams:

— Ja šinī rakstā būs viens vārdiņš samelots, tu no­žēlosi, ka esi nācis pasaulē.

Bet vergs atbildēja: — Es visu savu mūžu esmu no­žēlojis, ka mani laiduši pasaulē.

Rodžers Vandervoters cieši noskatījās viņā, bet vergs piebilda:

— Cik jau nu ļauna jūs spējāt darīt, tik esat man nodarījis. Tagad es mirstu. Pēc nedēļas es būšu pa­galam, tā ka nav pat nozīmes nogalināt mani tūlīt.

— Ko tu gribi iesākt ar to? — vaicaja kungs, norā­dīdams uz norauto roku; bet vergs atbildēja:

— Aiznesīšu atpakaļ uz vergu laidaru, lai varētu to apbedīt. Toms Diksons bija mans draugs. Pie stellēm mēs strādājām līdzās.

Nu jau vairs daudz nav atlicis ko stāstīt, brāļi. Vergu līdz ar norauto roku atpakaļ laidarā nogādāja ratos. Nevienu vergu arī nesodīja par to, ko viņi izdarījuši. Tik tiešām tiesa, Rodžers Vandervoters pārbaudīja visu un nosodīja abus uzraugus — Džozefu Klensiju un Ādolfu Mansteru. Tiem atņēma visus īpašumus. Uz pie­res tiem iededzināja zīmi, nocirta labo roku ūn palaida, lai klīst un ubago pa lielceļiem līdz mūža galam. Un fondu pēc tam pārvaldīja tīri kārtīgi kādu laiku — ti­kai kādu laiku, māni brāļi; jo pēc Rodžera Vandervotera nāca viņa dēls Alberts, kas bija nežēlīgs kungs un pa pusei jucis.

Brāļi, tas vergs, kurš pienesa norauto roku pašam kungam klāt, bija mans tēvs. Viņš bija drosmīgs vīrs. Un, tāpat kā viņa māte slepus bija izmācījusi viņu lasīt, tā viņš izmācīja mani. Tā kā viņš drīz vien nomira, jo bija pārāk sadauzīts ar laužņiem, Rodžers Vandervo­ters izņēma mani no vergu laidara un lūkoja man kaut kā sagādāt labāku likteni. Es būtu varējis tikt par uz­raugu Pekles zaņķī, bet es labāk izvēlējos kļūt par stāstu teicēju, kas klaiņo pa visu zemi un visur var tuvu tikties ar saviem brāļiem vergiem. Tādus stāstus kā šo es paužu jums paslepus, zinādams, ka jūs mani ne­nodosiet; jo, ja jūs mani nodotu, paši zināt tikpat labi kā es — man izrautu mēli un es nekad vairs nevarētu teikt stāstus. Un man jums jāvēstī, ai brāļi, ka nāks reiz la­bāki laiki, kad pasaulē visiem klāsies labi un vairs ne­būs ne kungu, ne vergu. Bet vispirms jums jāsagatavo­jas šiem labajiem laikiem — jāmācās lasīt. Iespiestais vārds — tā ir vara. Un es te esmu tālab, lai mācītu jums lasīt, un tāpat ir arī citi, kas gādās, lai jūs dabūtu grā­matas, kad es jau būšu aizgājis savu ceļu, — tās vēs­turēs grāmatas, kurās jūs uzzināsiet visu par saviem kungiem un no kurām mācīsieties būt tikpat stipri kā viņi.

[Izdevēja piezime. No Vēsturiskiem fragmentiem un uzmetumiem», kuri pirmo reizi publicēti piecdesmit sējumos 4427. gadā un kurus tagad, pēc divsimt gadiem, to precizitātes un no­zīmības pēc pārdrukājusi un no jauna izdevusi Nacionālā Vēstu­risko pētījumu komiteja.]

Stāsts par Kišu

Baltā cilvēka cejš DŽEKS LONDONS STĀSTI

Sniega ceļa gudriba

Sievietes spēks

Baismīgās Zālamana salas

«Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs

Velni Fuatīno salā

Neliels rēķins Svizitiam Holam

Saules Spalvas

Lepnības nams

Kanaku bangotne

Uz makaloa pakiaja

Kahekili kauli

Kā Alise grēkus sūdzēja

Kad dievi smejas

Gabals gajas

«Kruķi

«Noknābts

Stipro spēks

Dīvains starpgadījums

DZEKS LONDONS S T A S T I

Tulkotāja R. Ezeriņa. Redaktore V. Lāce. Māksi, redaktora A. Jēgers. Mākslinieka M. Vītoliņa noformējums. Tehn, redaktore F. Joffe. Korektore l. Kopiņa.

Nodota salikšanai 1965. g. 25. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1965. g. 5. jūlijā. Papīra formāts 84X108/32. 12,28 fiz, iespiedi.; 20.1 uzsk. iespiedi.; 20,6 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbl. 18 kap. Izdevniecība N «Liesma» > Rigā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 19448/D2926. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīga, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 700. A(Amer)

1 Vēzīši, kas rāpo pa klintīm,

[1] «beche-de-mer» — trepangs jeb jūras gurķis, kāda holotūriju pasuga (no adatādaiņu klases), dažās vielās Klusā okeāna pie­krastēs iecienīta kā delikatese. Šajā vārdā apzīmē arī Dienvid- jūrās izplatīto anglisko žargonu.

[2] kvarta — angļu tilpuma mērs, apm. 1,13 litri; viena kvarta vienlīdzīga divām pintēm.

[3] Ūdens lilijas, kuru saknes ēdamas.

[4] koka miza, no kuras šķiedrām gatavo apģērbus un paklājus.

[5] zivju suga.

[6] senais anglijas nosaukums, ko tagad lieto dzejā.

[7] llabeas corpus — noteikums par arestetā stāšanos tiesas priekšā, lai varētu pārbaudīt, vai arests ir likumīgs. Ta dēvē ari 1679. g. Anglija pieņemto likumu, kas formāli garantē personas neaizskaramību un apcietinātā tiesības 24 stundu laikā pieprasīt, lai tiesa tam paziņo apcietināšanas iemeslu.

[7] Fra Filipo Lipi — 15. gs. itāliešu gleznotājs, kuru, pēc no­stāstiem, nolaupījuši pirāti.