DŽEKS LONDONS - STĀSTI

No būtiskiem pierādījumiem esam smēluši neapšaubāmu infor­māciju, ka turpmāk iespiesto stāstījumu nav bijis atļauts uzrakstīt līdz pat divdesmit devītajam gadsimtam. Attiecīgajā periodā ne tikvien bija ar likumu noliegts rakstīt vai iespiest šāda satura sa­cerējumus, bet strādnieku šķira ari bija tik neizglītota, ka tikai retos gadījumos tās pārstāvji pārvaldīja prasmi lasīt un rakstīt. Tas bija drūms periods, kad vara piederēja pārcilvēkam, pēc kura

terminoloģijas lielā ļaužu masa tika raksturota ar vārdu «lopu, bars». Jebkuru izglītību uzlūkoja ar nepatiku un centās iznīdēt. Sā perioda noteikumu krājumos var uziet ziņas par melno likumu, - kas par ikviena jebkuras šķiras cilvēka vislielāko pārkāpumu iz­sludināja pat tikai mēģinājumu mācīt alfabētu kādam strādnieku šķiras loceklim. Tik stingri norobežot izglītību vienīgi par valdo­šās šķiras privilēģiju bija nepieciešdms, ja šī šķira gribēja palikt pie varas.

Visa iepriekš aprādītā rezultātā attīstījās profesionāli stāstu teicēji. Sos stāstu teicējus algoja oligarhija, un viņu teiktie stāsti bija leģendāri, mītiski, romantiski un pilnīgi nekaitīgi. Tomēr brī­vības gars nekad pilnībā neiznīka, un aģitatori, izlikdamies par stāstu teicējiem, sludināja vergu šķirai sacelšanos. Ka šeit ievie­toto stāstu oligarhi bija aizlieguši, to mēs esam pārbaudījuši Eš- berijas kriminālpolicijas tiesas sēžu protokolos, pēc kuriem 2734. gada 27. janvāri kāds Džons Tarnijs atzīts par vainīgu šā stāsta atstāstīšanā strādnieku dzertuvē un notiesāts uz pieciem gadiem spaidu darbos boraka raktuvēs Arizonas tuksnesī. — Izdevēja p iez i m e.

Dīvains starpgadījums

Uzklausiet, mani brāļi, nu es jums pastāstīju stāstu par kādu roku. Tā bija Toma Diksona roka, un Toms Diksons bija pirmklasīgs audējs sava kunga un saimnieka — elles suņa Ro- džera Vandervotera fabrikā. Šo fabriku dēvēja par «Pekles zaņķi» … protams, tā to sauca vergi, kas tajā strādāja, un, manuprāt, tie jau nu zināja vislabāk; tā atradās Kjngsberijā, pilsētas pretējā pusē, nevis tajā, kur stāvēja Vandervotera vasaras pils. Jūs nezināt, kur atrodas Kingsberija? Daudz ko jūs nezināt, mani brāļi, un tas ir ļoti bēdīgi. Tas ir tāpēc, ka jūs neapzināties esam vergi. Kad būšu pastāstījis jums šo stāstu, man gribētos nodibināt jūsu vidū pulciņu, kur jūs mācītos lasīt rakstītus un iespiestus vārdus. Mūsu kungi lasa un raksta, viņiem pieder daudz grāmatu, un tālab arī viņi ir mūsu kungi, dzīvo pilīs un neko nestrādā. Kad smagā darba strādnieki iemācīsies lasīt un rak­stīt — itin visi, — viņi kļūs stipri; šo spēku viņi izlietos, lai sarautu savas važas, un tad vairs nebūs ne kungu, ne vergu.

Kingsberija, mani brāļi, atrodas vecajā Alabāmas štatā. Jau trīssimt gadu Vandervoteriem pieder Kings­berija ar visiem vergu laidariem un fabrikām, kā arī vergu laidari un fabrikas daudzās citās vietās un štatos. Jūs jau esat dzirdējuši par Vandervoteriem — kurš gan -nebūtu dzirdējis? — bet nu es jums pastāstīšu par vi­ņiem šo to tādu, ko jūs vēl nezināt. Pats pirmais Van- dervoters bija vergs, tāpat kā jūs un es. Vai sapratāt? Viņš bija vergs, bet tas bija vairāk nekā pirms trīssimt gadiem. Viņa tēvs bija atslēdznieks Aleksandra Barela vergu laidarā, bet māte — veļas mazgātāja tajā pašā laidarā. Par to nevar būt nekādu šaubu. Stāstu jums tīru patiesību. Tā ir vēsture. Tas ir iespiests — līdz pē­dējam vārdam — mūsu kungu vēstures grāmatās, ku­ras jūs nevarat izlasīt, jo jūsu kungi negrib ļaut jums mācīties lasīt. Paši varat saprast, kālab viņi negrib ļaut jums mācīties lasīt, ja jau grāmatās rakstītas tādas lietas. Viņi to zina, un viņi ir ļoti gudri. Ja jūs lasīsiet šādas lietas, jums zudīs bijība pret jūsu kungiem, un tas taču būtu ļoti bīstami … jūsu kungiem. Bet es to zinu, jo protu lasīt, un es jums pastāstīšu, ko pats savām acīm esmu izlasījis mūsu kungu vēstures grā­matās.

Pirmā Vandervotera vārds nebija Vandervoters; viņu sauca par Vendžu — Bilu Vendžu, un viņš bija atslēdz­nieka Jerdžisa Vendža un veļas mazgātājas Lores Kārn- lijas dēls. Jaunais Bils Vendžs bija spēcīgs. Viņš būtu varējis palikt pie vergiem un vest tos uz brīvību; tomēr to viņš nedarīja, viņš pakalpoja kungiem, un par to viņam labi samaksāja. Savu kalpošanu viņš sāka jau no mazotnes, kļūdams par spiegu dzimtajā vergu lai­darā. Ir zināms, ka viņš ziņojis pats par sava tēva dum­pīgajiem izteicieniem. Tas ir patiess notikums. Pats sa­vām acīm esmu to lasījis protokolos. Viņš bija pārāk noderīgs vergs, lai paliktu vergu laidarā. Aleksandrs Ba­rels viņu izņēma no turienes vēl puikas gados, un viņam tika iemācīts lasīt un rakstīt. Viņam iemācīja vēl daudz ko citu un tad ieskaitīja valdības slepenajā dienestā. Pro­tama lieta, ka viņš vairs nevalkāja verga drēbes, ja nu tikai tajās reizēs, kad pārģērbies lūkoja izdibināt vergu noslēpumus un sazvērestības. Tas bija viņš, toreiz tikai astoņpadsmit gadu vecs, kas noveda līdz tiesai un nāves sodam elektriskajā krēslā lielo varoni un labo biedru Ralfu Džeikobusu. Skaidrs, jūs visi esat dzirdējuši Ralfa Džeikobusa svēto vārdu, bet tas jums būs jaunums, ka nāvē viņu noveda pirmais Vandervoters, kura vārds tolaik bija Vendžs. Es to zinu. Par to esmu la­sījis grāmatās. Grāmatās lasāms vēl daudz kas tikpat interesants.

Pēc tam kad Ralfs Džeikobuss bija miris kauna pilnā nāvē, Bila Vendža vārds uzsāka savas dauzdkārtējās izmaiņas. Tālu un plaši viņš kļuv.a pazīstams ar iesauku «Blēdīgais Vendžs». Slepenajā dienestā viņš kāpa augstu, un viņam atlīdzināja bagātīgi, tomēr kungu šķi­ras loceklis viņš neskaitījās. Vīrieši jau bija ar mieru, ka viņš par tādu kļūtu, bet kungu šķiras sievietes attei­cās Blēdīgo Vendžu pieņemt par savējo. Blēdīgais Vendžs lieliski kalpoja saviem kungiem. Pats viņš bija cēlies no vergiem un labi pazina vergu paražas. Viņu nevarēja apmānīt. Tajās dienās vergi bija dūšīgāki nekā tagad, tie allaž vien centās iegūt brīvību. Un Blēdīgais Vendžs bija visur, uzokšķerēja visus viņu nodomus un sazvērestības, izjaukdams visus šos nodomus un sa­zvērestības un nogādādams vergu vadoņus uz elektriskā krēsla. 2255. gadā viņa vārdu apmainīja vēlreiz. Tas bija tajā gadā, kad izcēlās lielais dumpis. Novados, kas atrodas rietumos no Klinšu kalniem, septiņpadsmit mil­joni vergu drosmīgi centās pārvarēt savus kungus. Kas zina — varbūt, ja nedzīvojis Blēdīgais Vendžs, viņiem būtu laimējies? Bet Blēdīgais Vendžs dzīvoja — un pie tam ļoti rosīgi. Šo notikumu laikā kungi piešķīra viņam virspavēlnieka varu. Pēc astoņiem cīņas mēnešiem bija apkauti miljons trīsimt piecdesmit tūkstoši vergu. Vendžs, Bils Vendžs, Blēdīgais Vendžs, tos nokāva, viņš apspieda lielo dumpi. Viņu izšķērdīgi atalgoja, un viņa rokas bija tik sarkanas no vergu asinīm, ka pēc tam viņu sauca par Asiņaino Vendžu. Redziet nu, mani brāļi, cik daudz interesanta var atrast grāmatās, ja vien prot tās lasīt. Un varu jums apzvērēt — grāmatās ir arī daudz kas cits, pat vēl interesantāks. Un, ja vien jūs gribētu mācīties kopā ar mani, gada laikā jūs paši varētu lasīt šīs grāmatas — ko nu, jau pēc sešiem mē­nešiem dažs labs no jums spētu pats tās izlasīt.

Asiņainais Vendžs piedzīvoja sirmu vecumu, un visu laiku līdz pat pēdējām mūža dienām kungi viņu aicināja savās domēs; tomēr par kungu tie yiņu nepadarīja. Viņš taču, redziet, savas acis bija atvēris vergu laidarā. To­mēr atalgojums viņam bija, ak vai, cik lielisks! Viņam piederēja ducis piļu, kur dzīvot. Viņam, kas pats nebija kungs, piederēja tūkstošiem vergu. Jūrā viņam stāvēja milzīga izpriecu jahta, īsta peldoša pils, un arī vesela sala okeānā bija viņa īpašums — desmittūkstoš vergu tajā lēja sviedrus kafijas plantācijās. Tomēr vecuma dienās viņš bija vientuļš, jo dzīvoja atšķirti, brāļu vergu ienīsts, bet tie, kam viņš kalpoja, uzlūkoja viņu no augšas un atteicās kļūt par brāļiem. Kungi to nici­nāja, — tālab ka dzimis verdzībā. Viņš mira bezgalīgi bagāts, bet mira šausmīgā nāvē, sirdsapziņas spīdzi­nāts, nožēlodams'visu, ko darījis un nolādēdams savu asinīm aptraipīto vārdu.