DŽEKS LONDONS: STĀSTI

Bet viņa bērniem bija cits liktenis. Tie nebija dzimuši vergu laidarā, un ar toreizējā galvenā oligarha Džona Morisona īpašu likumu tos paaugstināja par kungu šķi­ras piederīgajiem. Ar to tad arī Vendža vārds pazuda no vēstures lappusēm. Tas pārvērtās par Vandervoterū, un Džesons Vendžs, Asiņainā Vendža dēls, kļuva Dže­sons Vandervoters, Vandervoterū cilts dibinātājs. Bet 1as notika pirms trim gadu simteņiem, un šodienējie Vandervoteri aizmirsuši savu izcelšanos, iedomādamies, ka viņu miesas veidotas no pavisam citas vielas nekā jūsējās, manējās un visu pārējo vergu miesas. Bet es jums vaicāju: kā gan vergs var kļūt par cita verga kungu? Un kā gan verga dēls var kļūt par daudzu vergu kungu? Uz šiem jautājumiem nu jums jāatbild pašiem, tikai nepiemirstiet, ka iesākumā Vandervoteri bija vergi!

Un nu, mani brāļi, es atgriezīšos pie sava stāsta sā­kuma, lai paustu jums par Toma Diksona roku. Ro-

džera Vandervotera fabriku Kingsberijā pelnīti iesauca par «Pekles zaņķi», bet cilvēki, kas tajā mocījās, ka paši dzirdēsiet, bija tikai cilvēki. Tur mocījās arī sievie­tes un bērni, sīki, mazi bērniņi. Visiem, kas tur strā­dāja, pēc likuma pienācās parastās vergu tiesības, bet tikai pēc likuma, jo daudzas tiesības tiem atrāva abi Pekles zaņķa uzraugi Džozefs Klensijs un Ādolfs Mansters.

Tas ir garš stāsts, bet to visu es jums nestāstīšu. Pa­stāstīšu tikai par roku. Pamatojoties uz likumu, no vergu bada algas ik mēnesi atvilka daļu, kas krājās kādā fondā. Šis fonds bija paredzēts palīdzībai tiem nabaga darba biedriem, kas cietuši nelaimes gadījumā vai kam uzbrukusi slimība. Kā jūs paši no savas pie­redzes zināt, šie fondi atrodas uzraugu pārziņā. Tāds ir likums, un tāpat arī Pekles zaņķa fondu pārzināja abi uzraugi — lai lāsts viņu piemiņai!

Nu, bet Kļensijs un Mansters izlietoja šo fondu paši savām vajadzībām. Kad strādniekiem notika nelaimes gadījumi, viņu biedri, kā jau tas parasts, pieprasīja aizdevumu no fonda; tomēr uzraugi atteicās izmaksāt. Ko lai vergi darītu? Viņiem gan bija tiesības likuma priekšā, bet pie likuma piekļūt viņi nevarēja. Tie, kas žē­lojās par uzraugiem, tika sodīti. Jūs paši labi zināt, kādā veidā šādus sodus izpilda: gan atvelkot soda nau­das par sliktu darbu, kas nemaz nav slikts, gan rēķinot pārmērīgas cenas kompānijas veikalā, gan nekrietni ap­ejoties ar vainīgā sievu un bērniem, gan arī iedalot silktas mašīnas, pie kurām ikviens, lai strādā kā strā­dādams, spiests mirt badu.

Vienreiz Pekles zaņķa vergi iesniedza sūdzību Van- dervoteram. Bija tieši tas gadalaiks, kad viņš mēdza dažus mēnešus pavadīt Kingsberijā. Kāds vergs prata rakstīt; bija izgadījies, ka viņa māte pratusi šo mākslu un slepeni apmācījusi arī dēlu, tāpat kā pašas māte slepenībā bija iemācījusi to viņai. Tā nu šis vergs uz­rakstīja kopēju lūgumu, kas ietvēra visas viņu sūdzības, un vergi visi parakstīja savus ķeksīšus. Un ar pienācī­gajiem zīmogiem uz aploksnes kopējais lūgumraksts pa pastu tika nogādāts Rodžeram Vandervoteram. Bet Ro- džers Vandervoters nedarīja neko citu kā vien nosūtīja šo lūgumrakstu abiem uzraugiem. Klensijs un Mansters pārskaitās. Nakti viņi uzrīdīja sargus vergu laida­ram. Sargi bija bruņoti ar laužņiem. Stāsta, ka nā­kamajā dienā tikai puse vergu spējusi strādāt Pekles zaņķī. Tie visi bija pamatīgi sadauzīti. Vergs, kas prata rakstīt, bija tik briesmīgi sasists, ka nodzīvoja vairs tikai trīs mēnešus. Bet pirms nāves viņš vēl vienu reizi rakstīja, un tūlīt jūs dzirdēsiet, kālab tas notika.

Pēc četrām vai piecām nedējām vergam Tomam Dik- sonam siksna Pekles zaņķī norāva roku. Viņa darba biedri, kā jau parasti, pieprasīja viņam aizdevumu no fonda, bet Klensijs un Mansters, kā jau parasti, atteicās no fonda kaut ko izmaksāt. Vergs, kurš prata rakstīt un kuram jau tuvojās nāves stunda, no jauna uzrakstīja sūdzību par viņu ciešanām. So dokumentu nu iespieda Toma Diksona norautajā rokā.

Un nu gadījās, ka Rodžers Vandervoters gulēja slims savā pilī Kingsberijas otrā galā — ne jau ar tādu grūtu slimību, kādas uzbrūk jums un man, brāļi; nu, varbūt mazliet nelāga dūša vai arī galvas sāpes no pārāk dū­šīgas ēšanas un pārāk pamatīgas dzeršanas. Tomēr vi­ņam ar to pietika, jo viņš bija vārīgs un mīkstčaulīgs no rūpīgās lutināšanās. Šādi cilvēki, kas visu mūžu no­dzīvo kā vatē ievīstīti, ir sevišķi vārgi un mīkstčaulīgi. Ticiet man, brāļi, Rodžers Vandervoters ar galvas sā­pēm mocījās tikpat grūti — vai vismaz viņš ticēja, ka mokās tikpat grūti, kā Toms Diksons tiešām mocījās, kad viņam norāva roku līdz plecam.

Nejauši izrādījās, ka Rodžers Vandervoters aizrāvies ar dārzkopību un ka viņam savā fermā trīs jūdzes ār­pus Kingsberijas izdevies izaudzēt jaunu zemeņu šķirni. Viņš ārkārtīgi lepojās ar savām jaunajām zemenēm un pats labprāt būtu aizbraucis apskatīt un noplūkt pir­mās gatavās ogas, ja vien šim nebūtu uzkritusi tā sli­mošana. Šās slimošanas pēc tad nu viņš bija pavēlējis vecajam fermas vergam, lai tas pats savām rokām at­nesot viņam pirmo kārbu ar gatavajām ogām. Visu to bija uzzinājuši no pils pļāpīgās traulai mazgātājas, kas pa naktīm nāca pārgulēt vergu laidarā. Plantācijas uz­raugam pašam bija jāatnes šīs ogas, bet tas guļot ar pārlauztu kāju, jo mēģinājis iejāt jaunu zirgu. Naktī trauku mazgātāja to pavēstīja, un nu bija zināms, ka nākamajā dienā ogas tikšot nogādātas pilī. Tad nu Pekles zaņķa vergu laidara vīri, kas tiešām bija vīri, nevis žaķapastalas, noturēja apspriedi.

Vergs, kurš prata rakstīt un kurš pēc tam, kad bija sadauzīts ar lauzni, gulēja slims- pie miršanas, teica, ka aiznesīšot Toma Diksona roku; tik un tā, viņš teica, šim nāve jau klāt, kas tur pavisam, ja jāmirst kādu dienu agrāk. Tā nu tonakt pieci vergi slepšus aizlavījās no vergu laidara, kad sardze bija beigusi pēdējo ap­gaitu. Viens no tiem bija vergs, kurš prata rakstīt. Viņi gulēja cejmalas krūmos līdz pat priekšpusdienai, kad beidzot vecais fermas vergs brauca uz pilsētu, vezdams kungam dārgās ogas. Tā kā fermas vergs bija vecs un reimatisma savilkts, bet vergs, kurš prata rakstīt, arī bija stīvs un sakropļots no dauzīšanas, tad staigājot viņu ķermeņi kustējās ļoti līdzīgi. Vergs, kurš prata rakstīt, uzvilka vecā drēbes, uzmauca platmalaino ce­puri dziļi pār acīm, uzrausās uz ratu sēdekļa un aiz­brauca uz pilsētu. Veco fermas vergu visu dienu turēja krūmos sasietu līdz pat vakaram, tad pārējie viņu at­raisīja un devīj,s atpakaļ už vergu laidaru, lai saņemtu savu sodu par to, ka atstājuši nometni.

Pa to laiku Rodžers Vandervoters, gaidīdams ogas, gulēja savā brīnišķīgajā guļamistabā — tur bija tādi brīnumi un tāda greznība, ka jūsu acis būtu apžilbušas un manējās tāpat, jo mēs tādu krāšņumu nekad neesam skatījuši. Vergs, kurš prata rakstīt, vēlāk esot stāstī­jis — šim licies, ka viņš ielūkojies paradīzē. Un kā gan ne? Desmittūkstoš vergu bija atdevuši savu darbu un mūžu šās guļamtelpas iekārtošanai, kamēr paši tie gu­lēja nejaukos midzeņos kā meža zvēri. Vergs, kurš prata rakstīt, ienesa ogas uz sudraba paplātes vai lezena šķīvja, — Rodžers Vandervoters, rau, pats gribēja ar viņu aprunāties par šīm ogām.

Vergs, kurš prata rakstīt, grīļodamies pārvilka savu pusmirušo ķermeni pār brīnumaino telpu un nokrita ceļos pie Vandervotera guļvietas, izstieptās rokās turē­dams tam priekšā paplāti. Ogu kaudzīti uz paplātes klāja lielas, zaļas lapas, un līdzās stāvošais sulainis norausa tās nost, lai Vandervoters varētu labāk redzēt. Un Rodžers Vandervoters, atbalstījies uz elkoņa, re­dzēja. Viņš redzēja svaigos, brīnišķīgos augļus guļam uz paplātes kā krāšņus dārgakmeņus, bet to vidū gulēja Toma Diksona roka — tāda, kā tā bija atrauta viņa ķer­menim, protams gan, pamatīgi nomazgāta, mani brāļi, un tālab ļoti balta pret asinssārtajām ogām. Un tāpat viņš redzēja stīvajos, nedzīvajos pirkstos iespiesto lūgumrakstu, ko bija rakstījuši vergi no Pekles zaņķa.