DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Otrā dienā aprunājos ar kādu sargu. Gribēju aizsūti! pēc advokāta. Sargs tikai noņirdzās par mani. Pārējie sargi tāpat. Es tiešām biju atgriezts — vismaz no ārējās pasaules. Mēģināju izsūtīt vēstuli no cietuma, bet uz­zināju, ka cietuma priekšniecība visas vēstules pārlasot un cenzējot vai konfiscējot un ka «īslaicīgajiem» vispār neesot atļauts rakstīt vēstules. Mazliet vēlāk lūkoju «izdabūt» vēstules ārā no cietuma ar cilvēkiem, kurus atsvabināja, bet uzzināju, ka tie pārmeklēti un ka vēs­tules atrastas un iznīcinātas. Neko darīt. Tas viss tikai vēl palīdzēs vērst sūdzību negantāku, kad būšu ticis ārā.

Bet ar laiku es «šo to liku aiz auss». Dzirdēju no­stāstus par policiju, tiesām un advokātiem — neticamus un šausmīgus. Cietumnieki stāstīja man briesmu lietas par saviem personīgajiem piedzīvojumiem ar policiju lielajās pilsētās. Un vēl briesmīgākas lietas viņi teicās dzirdējuši par cilvēkiem, kas miruši policijas rokās un tālab vairs nevarot nodot liecību par sevi. Pēc daudziem gadiem Leksovas komitejas protokolos dabūju lasīt pa­tiesus notikumus — vēl drausmīgākus par tiem, ko man stāstīja šejienieši. Tomēr tajā laikā, savas cietumniecī- bas pirmajās dienās, es tikai pazobojos par dzirdēto.

Dienām ejot savu gaitu, manī pamazām tomēr modās, sapratne, jo te, šajā cietumā, pats savām acīm noskatī­jos neticamas un šausmīgas lietas. Un, jo dziļāku sa­prašanu guvu, jo dziļāks auga mans respekts pret likuma asinssuņiem un pret visu krimināltiesību iestādījumu.

Niknums noplaka, toties'uzplūda bailulības paisums. Pēdīgi ar skaidrām acīm ieskatīju, pret ko īsti biju gribējis sacelties. Es kļuvu mīksts un pazemīgs. Dienu no dienas atskārtu arvien skaidrāk, ka, brīvībā izkļuvis, nekodu dumpi neuzsākšu. Vienīgais, ko es kāroju, kad būšu ticis laukā, bija iespēja pazust no šās apkaimes jo drīzāk, jo labāk. Un tieši to es arī darīju, tikko biju ticis uZ brīvām kājām. Es turēju mēli aiz zobiem, stai­gāju uz pirkstgaliem un pa līčloču ceļiem lavījos uz Pensilvāniju, tagad būdams daudz gudrāks un pa­zemīgāks vīrs.

Līdzības nemelo, bet meļi bieži mēdz runāt līdzībās.

Lip-Kings

Vecais Garā Bārda ap­rāva stāstījumu, aplaizīja notaukotos pirkstus un no­slaucīja tos gar kailajiem sāniem, kur nesniedza pin­kainā lāčāda. Pieliekušies pie viņa, tupēja trīs jau­nekli — viņa mazdēli Brieža Skrējējs, Dzeltenā Galva 4m Tumsā Bailīgais. Paskatā tie bija viņam ļoti līdzīgi. Meža zvēru ādas tos sedza tikai daļēji. Ķermeņi tiem bija slaidi un kalsni, gurni šauri un kājas līkas, toties krūtis augsti velvētas, rokas muskuļotas un plaukstas milzī­gas. Plecus un krūtis klāja biezas spalvas, tāpat arī roku un kāju stilbu ārpuses. Uz galvas tiem kuploja necirptu matu klājiens, garās šķipsnās bieži slīgdams pār acīm, kas atgādināja melnās, mirguļojošās putnu acu pērlītes. Acstarpa tiem bija šaura, bet vaigu kauli plati un smagnējais apakšžoklis stipri izvirzīts uz priekšu.

Bija skaidra, zvaigžņota nakts, un dziļi zem viņiem, aizstiepdamies nebeidzamās tālēs, grēdu aiz grēdas zvilnēja mežiem klāti pakalni. Pie apvāršņa sarkanā kvēlē līpinājās tāla vulkāna atblāzma. Viņiem aiz mu­guras pletās melna alas rīkle, no kurienes laiku pa laikam izšalca spējas caurvēja brāzmas. Pašā priekšā karsti liesmoja ugunskurs. Līdzās gulēja nogalināts lā­cis, kam viens sāns jau bija pa pusei izēsts, bet ap zvēru cieņas pilnā atstatumā gulšņavāja vairāki lieli, pinkaini, vilkiem līdzīgi suņi. Katrs vīrs blakus bija nolicis savu loku ar bultām un varenu vāli. Alas ieejā pie sienas balstījās daži rupji darināti šķēpi.

— Tā nu tas, āre, iznāca, ka mēs no alas pārgājām dzīvot kokā, — vecais Garā Bārda atkal ierunājās.

Visi skani iesmējās kā lieli bērni, atcerēdamies nupat dzirdēto stāstu, ko vecā vārdi no jauna atgādināja. Smējās arī Garā Bārda, kamēr piecas collas garais kaula iesmiņš, izdurts caur deguna šķērssieniņu, lēkāja un svaidījās, vērzdams viņa izskatu vēl mežonīgāku. Tikko teiktos vārdus viņš pat īsti neizrunāja, mute vei­doja tikai skaņas, kas atgādināja dzīvnieku balsis, un šīs skaņas tad arī bija viņa valoda.

— Un tas arī ir spilgtākais, kas man palicis atmiņā par Jūras ieleju, — Garā Bārda turpināja. — Mēs bijām īsts muļķu bars. Mēs nezinājām spēka noslēpumu. Jo, redziet, katra ģimene dzīvoja pati par sevi un arī gā­dāja pati par sevi. Pavisam bija trīsdesmit ģimeņu, bet mēs neguvām nekādu spēku cita no citas. Mēs visu laiku baidījāmies cita no citas. Neviens nekad negāja ciemos. Katrs sava koka galotnē mēs uzcēlām stiebru būdiņu, un uz lievenīša tās priekšā gulēja kaudze ak­meņu, ar ko sviest pa galvām cilvēkiem, kas iedomātos mūs apciemot. Vēl mums bija šķēpi un bultas. Mēs arī nekad nestaigājām zem citu ģimeņu kokiem. Mans brā­lis, tas gan reiz pagājās zem vecā Bubuļa koka, bet viņam sadragāja galvu, un pagalam viņš bija.

Vecais Bubulis bija ļoti stiprs. Stāstīja, ka viņš spējot ar vienu sitienu notriekt cilvēkam galvu no pleciem. Netika gan dzirdēts, ka viņš kādreiz tiešām būtu to iz­darījis, jo neviens jau negribēja dot viņam šādu izde­vību. Mans tēvs arī negribēja. Kādu dienu, kamēr tēvs bija lejā, krastmalā, Bubulis sāka trenkāt manu māti. Viņa nespēja ātri paskriet, jo iepriekšējā dienā, kad māte kalnos lasīja ogas, lācis bija saplosījis viņai kāju. Tā Bubulis viņu noķēra un uzstiepa savā kokā. Tēvs viņu nekad nedabūja atpakaļ. Tēvam bija bail. Vecais Bubulis draudoši vaigstījās, līdzko viņu pamanīja.

Taču tēvs neko daudz vis nebēdāja. Spēcīgs vīrs bija arī Stiprā Roka — viens no labākajiem zvejniekiem. Bet kādu dienu, rapdamies pēc kaiju olām, nokrita no klints. Nekad viņš pēc tam vairs nekļuva stiprs. Viņš briesmīgi, klepoja, un pleci viņam saruka gluži kopā. Tad nu tēvs paņēma Stiprās Rokas sievu. Kad tas klepodams at­vilkās zem mūsu koka, tēvs tikai ņirgājās un svieda tam ar akmeņiem. Tā mēs mēdzām rīkoties tajā dienās. Mēs nezinājām, kā salikt spēkus kopā un tapt stipriem.

— Vai brālis būtu atņēmis sievu arī savam brālim? — Brieža Skrējējs iejautājās.

— Kā tad, ja viņš būtu pārgājis uz dzīvi atsevišķi pats savā kokā.

— Bet tagad gan mēs vairs tā nedarām, — Tumsā Bailīgais aizrādīja.

— Tāpēc, ka jūsu tēvus es mācīju, kā dzīvot labāk. — Garā Bārda iebāza spalvaino ķetnu lāča iekšās, izrāva no turienes pilnu sauju nieru tauku un domīgā izskatā sāka tos zelēt. Pirms tālākās runāšanas viņš atkal noslaucīja rokas gar kailajiem sāniem. — Tas, ko jums stāstu, notika sen jo sen, un toreiz mēs vēl nemaz ne­zinājām, ka var dzīvot labāk.

— Bijāt' gan jūs, jādomā, stulbi, ka nepazināt nekā labāka, — Brieža Skrējējs nosprieda, un Dzeltenā Galva ņurdēdams piekrita.

— Tādi mēs bijām, bet vēlāk kļuvām vēl lielāki muļķi, kā jūs 1 paši dzirdēsiet. Tomēr mēs mācījāmies, kā dzīvot labāk, un šāda, rau, bija mūsu mācība. Mēs, zivju ēdāji, vēl nebijām iemācījušies salikt spēkus kopā, lai mūsu spēks kļūtu visu kopīgs spēks. Bet gaļas ēdāji, kas dzīvoja aiz kalnu grēdas Lielajā ielejā, turējās kopā, medīja kopā, zvejoja kopā un cīnījās kopa. Kādu dienu viņi ieradās mūsu ielejā. Visas mūsējo ģimenes paslēpās savās alās vai kokos. Bija tikai desmit gaļas ēdāju, bet viņi cīnījās kopīgi, kamēr mūsu ģimenes cīnījās katra par sevi.