DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Tie nu gan ir nabaga notrulināti lopiņi, es pie sevis nodomāju. Bet pagaidiet tik, kad nāks mana kārta; es viņa cienībai to lietu «apgaismošu». Kādu laiku snie­dzis savus priekšnesumus, viņa cienība, nez kāda un­tuma urdīts, vienam no mums deva iespēju pacelt balsi. Sagadījās tā, ka šis cilvēks nebija īsts klaidonis. Viņam nepiemita neviena no profesionāla «staiguļa» pazīmēm. Būtu viņš piebiedrojies mums pārējiem pie kādas loko­motīvju ūdens cisternas, kur mēs mēdzām gaidīt preču' vilcienu, mēs nekavējoties būtu noturējuši viņu par «zaļknābi». «Zaļknābis» klaidoņu pasaulē ir sinonīms mīkstpēdiņam. Šis zaļknābis bija jau krietni gados — kaut kas tā ap četrdesmit pieci, cik varēju spriest. Mu­gura tam bija mazliet uzkumpusi, bet seja vēja brāzmu sarievota.

Spriežot pēc stāstītā, viņš ilgus gadus esot bijis sma­gais važonis kādai firmai Ņujorkā, Lokportā (ja vien pareizi atceros). Firmai sācis klāties arvien grūtāk, un beigu beigās, smagajā 1893. gadā, tā izbeiguši savu

darbību. Viņu paturējuši darbā līdz pašām beigām, lai gan beigās darba ne vienmēr bijis. Turpinājumā viņš gari un plaši izklāstīja, cik grūti bijis dabūt darbu {kad tik daudz cilvēku palikuši bez nodarbošanās) turp­mākajos mēnešos. Beidzot, nospriedis, ka varbūt pie Eze­riem būšot vairāk izdevības sameklēt darbu, viņš de­vies uz Bufalo. Protams, cerības sabrukušas, un te nu viņš esot. Tas bija viss.

— Trīsdesmit dienas, — teica viņa cienība un izsauca nākamā klaidoņa vārdu.

Nosauktais klaidonis piecēlās. — Blandonība, jūsu cienība, — sacīja tiesas izpildītājs, un viņa cienība atteica: — Trīsdesmit dienas.

Un tā tas turpinājās: piecpadsmit sekundes un trīs­desmit dienas katram kiaidonim. Taisnības dzirnavas mala smalki. Tā kā rīta stunda bija agra, ļoti iespējams, ka viņa cienība vēl nebija brokastojis un tālab pa­steidzās.

Tomēr manas amerikāņa asinis kūsāt kūsāja. Aiz ma­nis stāvēja daudzās manu amerikānisko senču paau­dzes. Viena no brīvībām, par kurām šie mani priekš­gājēji cīnījušies un krituši, bija taču tiesība uz zvērināto tiesu. Tas bija mans mantojums, kas svaidīts ar viņu svētajām asinīm, un uz mani bija pārgājis pienākums stāvēt un krist par to — Nu, labi, labi, — es draudīgi teicu pie sevis, — paga tik, līdz viņš nonāks pie manis.

Viņš nonāca pie manis. Tika nosaukts mans vārds — lai ņu kāds tas bija, un es piecēlos. Tiesas izpildītājs teica: — Blandonība, jūsu cienība, — un es sāku runāt. Arī tiesnesis sāka runāt tanī pašā brīdī, un viņš teica: — Trīsdesmit dienas. — Es mēģināju protestēt, bet tajā mirklī viņa cienība jau sauca pēc saraksta nākamā klai­doņa vārdu. Viņa cienība apstājās vienīgi tik ilgi, lai pateiktu man: — Muti ciet! — Izpildītājs skarbi norādīja man sēsties. Un nākamajā brīdī nākamais klaidonis jau bija saņēmis savas trīsdesmit dienas un aiznākošajam tās patlaban tika piešķirtas.

Kad nu mēs visi bijām izņemti cauri, katrs «staigulis» dabūjis trīsdesmit dienas, viņa cienība, patlaban gra­sīdamies jau mūs atlaist, pēkšņi pievērsās Lokportas važonim — vienīgajam cilvēkam, kuram bija atļāvis runāt.

— Kāpēc jūs pamētāt savu darba vietu? — viņa cienība vaicāja.

Bet važonis jau bija izklāstījis, kā viņš ticis izmests no darba, un šis jautājums viņu apstulbināja.

— Jūsu cienība, — viņš apjucis ieminējās, — vai si­tas jautajums nav druscitiņās tāds jocīgs?

— Vēl trīsdesmit dienas klāt par darba pamešanu, — viņa cienība noteica, un tiesas sēde bija slēgta. Tads bija iznākums. Važonis dabūja pavisam sešdesmit dienas, kamēr mēs pārējie tikai trīsdesmit.

Mūs atkal novadīja lejā, ieslēdza un padeva brokastis. Tas bija diezgan pieklājīgas brokastis, kādas jau nu cie­tumu brokastis mēdz būt, un tās bija labākās no visām tām, kuras man bija lemts baudīt visu nākamo mēnesi.

Kāds polismens apknieba roku dzelžus ap manas la­bās rokas locītavu. (Ahā, es nodomāju, jauns apvaino­jums. Nu pagaidiet tik, lai es iznāku laukā!) Roku dzelžu otrs gals tika pieslēgts pie kāda nēģera kreisās rokas. Tas bija varen liela auguma nēģeris, krietni garāks par sešām pēdām — viņš bija tik garš, ka viņa roka manējo aiz dzelžiem mazliet vilka augšup, kad mēs stāvējām līdzās. Bez tam viņš bija pats omulīgākais un skrandainākais nēģeris, kādu vien esmu redzējis.

Tādā pašā veidā mūs visus pa pāriem saslēdza kopā. Kad tas bija paveikts, atnesa spožu niķelēta tērauda ķēdi, ko izvēra caur visu roku dzelžu locekļiem, pieslē­dzot pie mūsu ierindas pirmā un pēdējā pāra dzelžiem. Nu mēs visi bijām saķēdēti kopā. Atskanēja komanda soļot, un mēs izgājām uz ielas divu uzraugu apsardzībā. Mums abiem ar stalto nēģeri piekrita goda vieta. Mēs atradāmies gājiena priekšgalā.

Pēc cietuma drūmās kapeņu puskrēslas saules spo­žums ārpusē mūs galīgi apžilbināja. Cik tas tīkams, ne­kad vēl nebiju izjutis tā kā tieši tagad, būdams žva­dzošās ķēdēs saslēgts cietumnieks un zinādams, ka drīz vien skatīšu to pēdējo reizi, šķiroties uz veselu mēnesi. Pa Niagāras Ūdenskritumu pilsētiņas ielām mēs mar­šējām lejup uz dzelzceļa staciju, un ziņkārīgie garām­gājēji mūs apskatīja, it sevišķi kāds tūristu pulciņš viesnīcas verandā, kurai gājām garām.

Mūsu ķēde karājās diezgan vaļīgi, tādēļ žvadzoņa un šķindoņa bija liela, kamēr mēs ik pa divi savietojāmies smēķētāju vagona sēdekļos. Gan pārskaities par var­mācību, kāda nodarīta man un maniem senčiem, es tomēr biju pārāk prozaiski praktisks, lai tāpēc zaudētu galvu. Viss man te bija neparasts un jauns. Priekšā man stāvēja trīsdesmit dienas, pilnas noslēpumu, un es raudzījos apkārt pēc kāda, kam visa šī spēlīte būtu jau pazīstama. Tik daudz jau biju uzzinājis, ka netieku vis sūtīts uz kādu niecīgu cietumiņu ar simt vai vairāk cie­tumniekiem, bet gan uz pilnvērtīgu labošanas iestādi ar pāris tūkstošiem ieslodzīto, kuriem tur jāsēž no des­mit dienām līdz desmit gadiem!

Man aiz muguras, ar rokas locītavu pieslēgts pie kopējās ķēdes, sēdēja drukns, smagnējs, spēcīgi musku­ļots vīrs! Viņam varēja būt kādi trīsdesmit pieci vai

arī četrdesmit gadi. Biju jau viņu ievērojis. Viņa acu kaktiņos manīju humoru un laipnu smaidu. Citādi viņš man likās īsts dzīvnieks bez kādiem tikumības princi­piem, ar visām dzīvnieciska radījuma kaislībām un bra­vūrīgi varmācīgo spēku. Kas viņu manas acīs paglāba, kas darīja viņu man pieņemamu, bija tieši šie acu kaktiņi — šis humors un omulīgais laipnīgums, kāds piemīt nesakaitinātam zvēram.

Viņš nu kļuva mans «maizes kumoss». Es sāku viņam «pielaizīties». Kamēr mans ķēdes biedrs, staltais nēģe­ris, grudzinādams un smiedamies gaudās par kādu veļas mazgātavu, kura šim nu arestēšanas pēc droši vien iešot secen, un kamēr vilciens ripoja tuvāk Bufalo pilsē­tai, es runājos ar vīru aizmugures sēdeklī. Viņa pīpe bija tukša. Es to piebāzu ar savu dārgo tabaku — no vienas pašas šādas pīpes būtu pieticis ducim cigarešu. Nudien, jo ilgāk mēs runājām, jo vairāk es pārliecinājos, ka šis cilvēks tiešām ir man īstais «kumoss», un es dalījos ar viņu visā savā tabakā.

Esmu, tā sakot, elastīga rakstura cilvēks un pietie­kami labi pazinu dzīvi, tādēļ spēju iekļauties gandrīz visos apstākļos. Visiem spēkiem centos pielāgoties arī šim cilvēkam, kaut gan ne sapņot nesapņoju, cik ār­kārtīgi noderīgs viņš man būs. Viņš vēl ne reizes ne­bija uzturējies minētajā labošanas iestādē, uz kuru pat­laban devāmies, toties bija nosēdējis pa vienam, diviem un pa pieciem «brītiņiem» dažādās citās labošanas iestādēs («brītiņš» ir 1 gads), un viņš bija pārpilns gudrības. Mēs kjuvām pavisam draudzīgi, un manu sirdi viņš ieguva, piekodinādams, lai visur sekoju viņa vadībai. Viņš mani uzrunāja par Džeku, un arī es viņu uzrunāju par Džeku.