DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Dzirdēju lokomotīvi iesvelpjamies un jutu, ka ātrums samazinās. Zināju, ka apstāties vilciens netaisās, bet biju nolēmis izmantot gadījumu, ja gaita cik necik jūtami palēninātos. Sliežu ceļš šinī vietā liecās līkumā, šķērsoja kanāla tiltu un tad virzījās tālāk uz Bristoles pilsētiņu. Šis apstāklis tad arī spieda gausināt ātrumu. Es pieķēros pie sānu redelītēm un gaidīju. Nemaz ne­zināju, ka tā ir Bristoles pilsētiņa, kurai tuvojamies. Ne jausmas man nebija, kālab īsti temps pagausinās. Ap­zinājos vienīgi to, ka vēlos tikt projām. Blenzu tumsā, acis iepletis, cenzdamies saskatīt kādu nolēkšanai pie­mērotu šķērsielu. Atrados vairāk uz vilciena beigām — pirms vēl mans vagons ieripoja pilsētiņā, lokomotīve jau bija stacijai garām, un es manīju, ka tā no jauna uzņem ātrumu.

Tad nāca gaidītā iela. Bija pārāk tumšs, lai saredzētu, cik tā plata un kas atrodas pretējā pusē. Zināju, ka man nepieciešama visa ielas platība, lai spētu noturēties uz kājām pēc atsitiena. Kad atrados vēl šaipus ielas, es nolēcu. Tas izklausās vienkārši. Bet ar «nolēkšanu» es saprotu, lūk, ko: vispirms, karādamies pie sānu rede­lītēm, izliecu augumu, cik vien varēju, vilciena gaitas virzienā uz priekšu — tas tālab, lai nolecot ķermenis dabūtu pēc iespējas vairāk atvēzēties atpakaļ. Tad iešūpojos, strauji raudamies sānis un atpakaļ — atpakaļ ar visu sparu, un tad atlaidos, tai pašā mirklī vēl sviez­damies atmuguriski, it kā ar pakausi gribētu skart zemi. Visas šīs pūles bija veltītas tam, lai, cik vien iespējams, pārvarētu vilciena virzes spēku, kas inerces ceļā rāva līdzi manu ķermeni. Kad kājas skāra zemi, ķermenis bija gaisā atliekts atpakaļ četrdesmit piecu grādu leņķī. Tā es mazliet piebremzēju uz priekšu vērstās kustības inerci, jo tai brīdī, kad kājas atsitās, es tūdaļ negāžos ar seju pret zemi. Tā vietā mans augums tikai atslējās stāvus un sāka sliekties uz priekšu. Jo ķermenim taču vēl ar­vien piemita virzes kustība, kamēr kājām saskarsmē ar zemi šī kustība acumirklī tika pārtraukta. Kāju zudušo virzes kustību man nu vajadzēja atjaunot, cilājot tās, cik veikli vien spēju, un skrienot uz priekšu, lai kājas arvien paliktu zem ķermeņa, kas pēc inerces traucās uz priekšu. Tālab kājas man ņirbēja kā bungu vālītes taisni šķērsām pāri ielai. Nedrīkstēju tās apstādināt. Ja būtu to darījis, tūdaļ būtu izstiepies visā garumā. Man pašam bija jāgādā, ka noturos uz kājām.

Drāzdamies kā izmesta granāta, bažīgi prātoju, kas gan varētu atrasties ielas otrā pusē, un klusībā cerēju, ka tur nebūs ne mūra siena, ne telegrāfa stabs. Un tad es triecos pret kaut ko. Ak, šausmas! Es to pamanīju tikai acumirkli pirms nelaimes — visnegaidītāko no visa: «kruķi», kas bija stāvējis tumsā. Mēs abi nogāzā- mies un ripeniski vien aizkūleņojām pa zemi; un auto­mātiskā kustība valdīja pār šo nožēlojamo radījumu tik spēcīgi, ka sadursmes momentā viņš pastiepa roku un

sagrāba mani aiz apkakles, lai nelaistu vairs vaļā. Abi mēs bijām sadauzījušies līdz nesamaņai, un rāms kā jēriņš bija tas klaidonis, pie kura «kruķis» turējās, kamēr nāca pie atmaņas.

Ja vien šim «kruķim» piemita kaut cik iztēles spējas, viņam vajadzēja domāt, ka esmu ieradies no kādas citas pasaules, tā teikt, tikko nolaidies no Marsa; jo tumsā viņš taču nevarēja saskatīt, ka es lēcu no vilciena. Un tiešām, viņa pirmie vārdi bija: «Kur tu te gadījies?» Nā­kamie vārdi, pirms es vēl paguvu atbildēt uz pirmajiem, skanēja: «Cits nekas neatliks kā ietupināt tevi.» Šī pie­bilde, esmu pārliecināts, fāpat bija gluži automātiska. Viņš īstenībā, kā izrādījās, bija pavisam lādzīgs «kru­ķis», jo vēlāk, kad biju viņam pastāstījis savu «pasa­ciņu» un palīdzējis nopurināt putekļus no drēbēm, viņš deva man termiņu līdz nākamajam preču vilcienam, lai es varētu atstāt pilsētu. Es izkaulēju vēl divus noteiku­mus: pirmo, ka preču vilcienam jāiet uz austrumiem, un otro, ka tas nedrīkst būt tiešās satiksmes vilciens, kam visas durvis aizzīmogotas un nobultētas. Tām viņš piekrita, un ar šādiem Bristoles Līguma noteikumiem es paglābos no «noknābšanas».

Klaidoņi jau sen bija mani brīdinājuši nekad nebraukt pirmā vagona bremžu būdā tādos vilcienos, kuru loko­motīves uzņem ūdeni brauciena laikā. Nu varu paskaid­rot tuvāk. Starp sliedēm novietotas Seklas metāla re- nītes. Kad lokomotīve pilnā gaitā trauc tādai pāri, īpaša caurule ieslīd šajā renē. Tagad nu viss ūdens, kas at­rodas renē, šļācas pa cauruli augšup un pilda tendera tvertni.

Kaut kur starp Vašingtonu un Baltimoru, kad es sēdēju uz bremžu būdas pla'tformiņas, gaisā sāka sijā­ties smalki ūdens puteklīši. Tie itin nemaz netraucēja. Ahā, es nodomāju, tātad nieki vien būs, it kā šī ūdens uzņemšana brauciena laikā esot tik bīstama klaidonim, kurš tup uz pirmā vagona platformas. Ko gan kait šāda sīka rasināsana? Es sāku pat apbrīnot šo gudro izdomu. Tas tikai ir īsts dzelzceļš! Vai gan vērts runāt par jūsu primitīvajiem rietumu dzelzceļiem … Un tieši

šinī mirklī tenderis' bija pilns, tomēr renītes gals vēl nebija sasniegts. Varens paisuma vilnis šļācās pāri tendera pakaļējai malai un gāzās man pār galvu. Mani izmērcēja līdz ādai, slapjāks es nebūtu ticis, ja arī ievēlies pašā tvertnē.

Vilciens patlaban tuvojās Baltimorai. Kā jau tas pa­rasts lielajās austrumu pilsētās, dzelzceļa sliedes gulēja zemāk par ielu līmeni plašas tranšejas dibenā. Kad vilciens iebrauca apgaismotajā piestātnē, es, tupēdams uz savas platformas, sarāvos cik vien iespējams maziņš. Tomēr kāds dzelzceļa «kruķis» bija mani pamanījis un sāka cilpot pakaļ. Tam pievienojās vēl divi. Biju garām piestātnei un nu tik muku tieši pa sliedēm projām. Izrādījās, ka esmu iekļuvis tādās kā lamatās. Abās pusēs slējās tranšejas stāvās sienas, un es zināju skaidri: ja mēģinājums rāpties pa tām augšup nelaimē­sies, es ieslīdēšu «kruķiem» tieši nagos. Skrēju vien uz priekšu, pētīdams tranšejas sienas, vai neatradīšu pie­mērotu vietu, pa kuru uzrāpties. Beidzot pamanīju šādu vietu. Tā atradās tieši aiz tilta, pa kuru kāda iela šķēr­soja tranšejas kanālu. Es trausos pa stāvo nogāzi aug­šup, ķerdamies ar rokām un kājām. Visi trīs dzelzceļa «kruķi» rāpās man pakaļ.

Nonācis augšā, atrados klajā laukumiņā. Vienā malā pacēlās ne visai augsts valnītis, kas to šķīra no ielas. Nevarēju kavēties ne minūti, lai papētītu to tuvāk. Viņi bija man uz papēžiem. Pieskrēju pie mūra un veiklā lēcienā metos tam pāri. Un te nu man atklājās lielākais pārsteigums mūžā. Ir taču pieņemts domāt, ka sienas viena mala ir tikpat augsta kā otra. Tomēr šī siena bija citāda. Redziet, klajais laukumiņš, kā izrādījās, atradās krietni augstāk par ielas līmeni. Manā pusē mūris bija zems, bet otrā pusē… Nu jā, kad es lēcienā traucos pāri vaļņa virspusei, ne pie kā vairs neturēdamies, man šķita, ka ar kājām pa priekšu gāžos iekšā bezdibenī. Tieši zem manis uz trotuāra ielas laternas gaismā stā­vēja «kruķis». Cik spriežams, līdz trotuāram varēja būt kādas deviņas vai desmit pēdas; tomēr pirmajā pār­steiguma mirklī, lidojot gaisā, atstatums man likās div­reiz tik liels.

Es gaisā izstiepu ķermeni un gāzos lejup. Vispirms man likās, ka tūdaj uzkritīšu «kruķim» tieši virsū. Mani svārki nožvīkstēja vien gar viņa uniformu, kad kājas ar skaļu būkšķi atsitās pret ietvi. Taisni brīnums, ka viņu neķēra trieka, jo viņš taču nebija dzirdējis manu tuvošanos. Te jau atkal nolidinājās brīnumainais «cil­vēks no Marsa». «Kruķis» tikai palēcās. Viņš cirtās no manis sānis, gluži kā zirgs no automobiļa; un tad viņš pastiepa roku pēc manis. Ne prātā man nenāca apstāties, lai sniegtu paskaidrojumus. Šo prieku es atstāju saviem vajātājiem, kas it mudīgi lidoja pāri mūrim tūdaļ pēc manis. Tomēr medības turpinājās tik un tā. Es skrēju pa vienu ielu turp, pa otru atpakaļ, izlocījos ap stūriem, pēdas jaucot, un galu galā man laimējās izmukt.