DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Preču vilciens devās ceļā, un mēs vienā vagona stūrī nolikāmies uz dusu. Pēc stundām divām vai trim kādā pieturvietā es pamodos no maza troksnīša, kas radās, labās puses durvīm klusiņām atbīdoties. Zaļknābis šņāca vien mierīgi tāļāk. Arī es nekustināju ne pirksta, tomēr, plakstus pievēris, pa šauru spraudziņu raudzījos pasaulē. Atvērtajās durvīs kāds pabāza laternu, kurai sekoja būdinieka galva. Viņš tūdaļ pamanīja mūs un kādu brīdi novēroja. Es jau gaidīju negantu vārdu bi­rumu vai vismaz parasto: «Kājas pār pleciem, vardes!» Bet nekā, būdinieks lēnītiņām atvilka laternu atpakaļ un viegli jo viegli atkal aizbīdīja durvis ciet. Tas mani satrauca, jo bija ārkārtīgi neparasti un aizdomīgi. Es ieklausījos un dzirdēju aizbīdni klusītiņām iegulstam savā vietā. Tātad durvis bija nobultētas no ārpuses. No iekšienes tās atvērt mēs nevarējām. Viens steidzīgas at­kāpšanās ceļš mums bija nogriezts. Beigts un pagalam. Dažus mirkļus nogaidījis, es aizlīdu izmēģināt kreisās puses durvis. Tās vēl nebija noslēgtas. Atdarījis tās, es nolēcu zemē un atkal aiztaisīju ciet. Tad pār buferiem pārkāpu vilcienam otrā pusē. Tur, atkrampējis būdinieka aizbultētās durvis, ierāpos iekšā un aizvēru tās. Nu abas izejas no jauna bija lietojamas. Zaļknābis visu laiku gulēja, kā gulējis.

Vilciens devās tālāk. Pieturēja pie nākamās piestātnes. Izdzirdu soļus pa granti. Tad kreisās puses durvis ar brikšķi tika atrautas vaļā. Zaļknābis pamodās, arī es izlikos mostamies; abi paslējamies sēdus, blenzdami būdiniekā un viņa laternā. Viņš bez kādas kavēšanās ķērās tieši pie lietas.

— Es vēlos trīs dolārus, — viņš teica.

Mēs cēlāmies kājās un tuvojāmies viņam, lai ap­runātos sīkāk. Paskaidrojām, ka no visas sirds un lab­prāt būtu ar mieru ziedot viņam trīs dolārus, bet nelab­vēlīgais liktenis liedz mums šo vēlēšanos piepildīt. Bū- dinieks negribēja ticēt. Viņš sāka kaulēties. Atlaida līdz divi dolāriem. Mēs nožēlojām savus trūcīgos ap­stākļus. Viņš teica mums ne visai glaimojošus vārdus, saukāja par vardēm un lādēdamies sūtīja ellē velniem brokastīs. Tad viņš ķērās pie draudiem. Paskaidroja, ka gadījumā, ja mēs negribēšot patukšot savas kabatas, viņš mūs ieslēgšot un aizvizināšot uz Balto Upi, lai nodotu varasvīru rokās. Tāpat viņš gari un plaši iz­klāstīja visu, kas attiecās uz Ratlendas akmeņlauztuvēm.

Būdinieks jau domāja, ka neglābjami iedzinis mūs sprukās. Vai tad viņš nebija aizsprostojis vienas durvis un pats ar savu roku pirms dažām minūtēm noslēdzis otrējās? Kad viņš sāka runāt par lauztuvēm, pārbiedē­tais zaļknābis, gar sienu slapstīdamies, sāka virzīties uz pretējām durvīm. Būdinieks skaņi un garšīgi no­smējās.

— Nav ko steigties, — viņš teica. — Iepriekšējā pie­turvietā es nobultēju tās durvis no ārpuses. — Viņa nesatricināmā pārliecība, ka durvis ir noslēgtas, darīja šos vārdus ārkārtīgi ietekmīgus. Zaļknābis noticēja un krita izmisumā.

Būdinieks izteica savu ultimātu. Vai nu mums jāsa­grabina divi dolāri, vai arī viņš mūs ieslēgšot un nogā­dāšot Baltās Upes konsteblam — bet tas nozīmēja trīs mēnešus un akmeņlauztuves. Tagad, laipno lasītāj, iedo­mājieties, ka otrās durvis būtu aizbultētas. Nepiemir- stiet, cik dārgi cilvēks vērtē savu dzīvību. Tāpēc, ka man pietrūka viena vienīga dolāra, man būtu jāiet uz akmeņ­lauztuvēm un jākalpo trīs mēneši kā notiesātam vergam. Un zaļknābim tāpat. Mani varētu pat neskaitīt, jo es jau tik un tā biju nelabojams. Bet turiet prātā zaļknābi! Pēc šīm deviņdesmit dienām, kas zina, viņš iznāktu brīvībā, lemts noziedzīgai dzīvei. Un tad kādā jaukā - dienā viņš iedauzītu jums pakausi — neko daudz, tikai ar rungu iedauzītu pakausi, lai kļūtu par jums piedero­šās naudas īpašnieku … Nu, ja arī ne tieši jūsējo, tad kāda cita nabaga nevainīga radījuma pakausi.

Tomēr durvis nebija aizbultētas, un es vienīgais to zināju. Mēs ar zaļknābi lūdzām, lai mūs žēio. Es, jā­domā gan, piebalsoju šiem lūgumiem un smilkstiem aiz tīras ļaunprātības. Tomēr darīju, ko spēju. Sacerēju tādu «pasaku», kas varētu atkausēt viscietāko sirdi; tomēr šā mantrausīgā būdinieka norūdīto sirdi tā neatkausēja. Beidzot pārliecinājies, ka naudas mums nav, viņš dur­vis aizcirta un nobultēja, tad mirklīti pakavējās ārpusē, lai gadījumā, ja mēs būtu viņu mānījuši, vēl dotu mums iespēju piedāvāt šos divus dolārus.

Tagad nu ļāvu mēlei vaļu. Nu es viņu nosaucu par vardi. Es lamāju viņu visos tajos vārdos, kādos viņš pirmīt lamāja mani! Pēc tam vēl piemetināju šo to no savas puses. Nācu taču no Rietumiem, kur ļaudis prot lieliski lādēties, un es jau nebūtu es, ja ļautu šādam tādam draņķīga Jaunanglijas bānīša plukatas bremzi- niekam sist mani pušu mēles veiklībā un valodas skaud­rumā. No sākuma būdinieks mēģināja tikai pasmieties par to. Tad viņš pavisam aplamā kārtā sadomāja cirst man pretī. Es atlaidu mēlei visas pavadas un satriecu viņu pīšļos un putekļos, apbērdams ar saviem spārnota­jiem un liesmotajiem epitetiem. Ne jau tikai aiz untuma un literāras tīksmes es tik neganti ārdījos; biju pārskai­ties uz šo zemisko radījumu, kurš tikai tālab, ka man trūka viena dolāra, grasījās nodot mani uz trim mēne­šiem verdzībā. Bez tam mani mocīja ļaunas aizdomas, ka viņš velk savu «lomu» arī no konsteblu atalgojuma.

Tomēr es viņu pievārēju gan. Es plucināju viņa sirds­apziņu un lepnumu vairāku dolāru vērtībā. Viņš lūkoja

mani iebiedēt, draudēdams kāpt iekšā un ar kājas spē­rieniem izšķaidīt man iekšas. Par atbildi es savukārt piesolījos spert viņam ģīmī, ja viņš rāpsies vagonā. Pozīcijas priekšrocības atradās manā pusē, un to viņš saprata. Tālab viņš labāk palika aiz slēgtajām durvīm un aicināja palīgā pārējos vilciena apkalpes locekļus. Es labi dzirdēju, kā tie atsaucās un, grantij čirkstot, steidzās pie viņa. Un visu šo laiku otrās durvis stāvēja neaizbultētas, bet viņiem par to nebija ne jausmas; mans zaļknābis pa tam vai beidzās nost aiz bailēm.

jā, es biju īsts varonis — jo atkāpšanās ceļš man aizmugurē bija drošs. Izmeklētiem vārdiem es gānīju būdinieku un viņa palīgus tik ilgi, līdz tie atrāva durvis vaļā un es ieraudzīju viņu saniknotās sejas laternu gaismā. Viņiem viss šķita ļoti vienkārši. Viņi bija mūs iesprostojuši vagonā, tagad atlika tikai kāpt iekšā un piekaut mūs. To tad arī viņi grasījās darīt. Es tomēr nespēru sejā nevienam. Es atgrūdu vaļā pretējās durvis, un mēs abi ar zaļknābi izlēcām laukā. Vilciena apkalpe darīja to pašu.

Mēs pārlēcānr — ja vien atmiņa mani neviļ — pār kādu akmens žogu. Tomēr lieliski atceros, kur mēs pēc tam nokļuvām. Tumsā es tūdaļ paklupu pār kādu kap­akmeni. Zaļknābis izstiepās visā garumā pār kādu citu. Un tad mēs skrējām uz dzīvību un nāvi caur šo kapsētu. Mirušo gari laikam nodomāja, sak, tie nu gan prot skriet! Tāpat nosprieda arī dzelzceļnieki, jo, kad mēs izkūlāmies no kapsētas un, šķērsojuši kādu ceļu, drāzām iekšā tumšā mežā, bremzinieki atmeta vajāšanai ar roku un devās atpakaļ uz vilcienu. Mazliet vēlāk to pašu nakti mēs ar zaļknābi uzgājām kādas fermas aku. Kā­rojām padzerties ūdeni, bet pamanījām tievu virvīti, kas stiepās lejup gar akas grodiem. Uzvilkuši to augšā, at­klājām, ka tās galā karājas galonu 1 liela kanna ar krē­jumu. Un jcik tur trūka, ka es būtu nokļuvis Rātlendas akmeņlauztuvēs Vermontā.