DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Kings pat nelūkņja atbrīvoties. Viss pulveris bija iz­šauts. Viņš bija pagalam. Bet jaunībai bija pakalpots. Pat atrazdamies klinčā, Kings pilnīgi izjuta, kā Sendels atkal pieņemas spēkā, balstīdamies pret viņu. Kad ties­nesis atvilka tos vienu no otra, Kings savu acu priekšā skatīja jaunības atjaunošanos. Ik ar mirkli Sendels kļuva stiprāks. Viņa triecieni, sākumā vēl vāji un ne­droši, tapa stingri un trāpīgi. Toma Kinga apmiglotās acis redzēja, kā cimdotā dūre drāžas pret viņa žokli, un viņa griba skubināja aizsargāt to ar priekšā izceltu elkoni. Viņš saskatīja briesmas un gribēja darboties; taču roka bija par smagu. Likās, ka tai piekārts simt- mārciņu svina gabals. Tā necēlās, kaut viņš visiem dvē­seles spēkiem centās pacelt to. Tad cimdotā dūre trāpīja. Viņš vēl izjuta skaudru triecienu kā no elektriskās dzirksteles, un tai pašā mirklī visu tina nesamaņas mel­nais šķidrauts.

Kad viņš atkal atdarīja acis, viņš atradās savā stūrī un izdzirda publikas spalgās klaigas, kas atgādināja Bondi piekrastes bangotnes dārdoņu. Pie pakauša kāds tam spieda slapju sūkli, un Sids Salivens rasināja auksta ūdens spirdzinošās strūkliņas pār viņa seju un krūtīm. Cimdi jau bija novilkti, un Sendels pieliecies spieda tam roku. Kings nejuta nekādu sarūgtinājumu pret šo cilvēku, kas viņu uzveicis, un atbildēja tā rokas spiedienam tik sirsnīgi, ka sadauzītie krumšļi iesmel­dzās. Tad Sendels izgāja ringa vidū, un publika pie­klusināja ellišķīgo rēkoņu, lai noklausītos, kā viņš pie­ņem jaunā Pronto izaicinājumu un ierosina paaugstināt iemaksu līdz simt mārciņām. Kings apātiski raudzījās uz priekšu, kamēr sekundanti nosusināja pār viņu iz­laistīto ūdeni, noslaucīja viņam seju un sagatavoja viņu aiziešanai no ringa. Viņam gribējās ēst. Tas nebija parastais kņudošais izsalkums, bet milzīgs spēku iz­sīkums, tāda kā raustīšanās kaut kur vēdera dziļumā, kura strāvoja pa visu ķermeni. Atmiņa izstaigāja nesenā cīniņa gaitu līdz pat brīdim, kad viņš bija nodzinis Sendelu tiktāl, ka tas ļodzījās un grīļojās par mata tiesu no pazušanas. Ak jā, šis gabals gaļas būtu to panācis! Tieši tā viņam pietrūka pirms izšķirošā trieciena, un tālab viņš zaudēja. Viss tikai šā gaļas gabala dēļ.

Sekundanti pa pusei stiepa viņu, gribēdami palīdzēt izlīst caur virvēm. Viņš atsvabinājās no tiem, nebalstīts izrāpās caur virvēm un smagi nolēca uz grīdas, uz pa­pēžiem sekodams sekundantiem, kas lauza viņam ceļu pa pārblīvēto vidus eju. Kad Kings pēdīgi atstāja ģērb­tuvi, lai dotos uz ielu, pie ieejas hallē kāds jauns puisis viņu uzrunāja.

— Kāpēc ta jūs nezvēlāt šim un nenogāzāt no kātiem, kad tas jau bij tikpat kā jums rokā? — jauneklis ap­vaicājās.

— Ek nu, ejiet ellē! — Toms Kings atcirta un nokāpa pa kāpnēm uz trotuāra.

Restorāna durvis ielas stūrī bija plaši atvērtas, viņš redzēja spuldzes un smaidošās bāra meitenes, dzirdēja daudzas balsis spriežam par šo cīniņu un saklausīja tīkamo naudas džinkstoņu uz letes. Kāds viņam uz­sauca, lai nākot uzņemt uz krūti. Viņš brīdi šaubās vilcinājās, tad atmeta ar roku un aizgāja savu ceļu.

Kabatā viņam nebija ne vara gabaliņa, un divas jū­dzes garais ceļš mājup šķita bezgala garš. Viņš no tiesas kļuva vecs. Iedams pāri rātslaukumam, Kings pēkšņi atmetās uz sola, jo kājām pietrūka spēka, kad viņš iedomājās, ka sieva mājās sēž nomodā un gaida, lai uzzinātu cīņas iznākumu. To paciest bija grūtāk nekā jebkuru nokautu, un viņam šķita, ka nav nemaz iespē­jams stāties pretī šai tiešamībai.

Viņš jutās gurds, visa miesa smeldza, un sāpes sa­triektajos krumšļos brīdināja, ka pat tādā gadījumā, ja viņam laimētos atrast darbu, paies vismaz nedēļa, pirms viņš spēs turēt rokā laužņa kātu vai lāpstu. Izsalkuma krampji vēdera dziļumā vērtās sīvāki. Paša sabrukuma apziņa spieda Kingu pie zemes, un acīs negribot sa- riesās miklums. Viņš aizsedza seju ar rokām un, raudā­dams rūgtas asaras, atcerējās Staušeru Bilu, kā tas bija viņam pakalpojis tajā sen pagājušā vakarā. Nabaga vecais Staušers Bils! Tagad viņš spēja saprast, kālab Bils toreiz raudāja savā ģērbtuvē.

Ja klaidu ļaudīm reiz pēkšņi nāktos atstāt Savienotās Valstis, tad daudzas ģimenes kristu dziļā nabadzībā. Klaidoņi dod iespēju tūkstošiem cilvēku godīgi pelnīt maizīti, skolot bērnus un audzināt tos dieva bijāšanā un labos tikumos. To es zinu labi. Mans tēvs kādu laiku bija konstebls un dzīves iztiku ieguva ar klaidoņu tvarstīšanu. Valsts viņam at­līdzināja par notvertajiem klaidoņiem pēc galviņām, un bez tam, cik atceros, viņš saņēma atalgojumu arī par nostaigātajām jūdzēm. Naudas līdzekļi arvien bija val­došā problēma mūsu mājturībā, un no tēva veiksmes medībās bija atkarīgs gaļas gabaliņa lielums mūsu mal­tītēs, jauns kurpju pāris, svētdienas izbraukums vai lasāmā grāmata skolai. Itin labi atceros, ar kādu ap­valdītu ziņkāri un satraukumu ik rītus gaidīju, kādi būs bijuši tēva pagājušās nakts pūļu rezultāti — cik daudz klaidoņu viņš savācis, un kādas ir cerības uz to no­tiesāšanu. Un tāpat arī vēlāk, kad man savās klaidoņa gaitās laimējās izmukt kādam uzmācīgam konsteblam, es tomēr ikreiz ar nožēlu iedomājos mazos puišeļus un skuķēnus, kuri gaida šo konsteblu mājās; man pat šķita, it kā es savā ziņā laupītu šiem puisēniem un meitēniem dažu labu prieku viņu dzīvītē.

Bet tāda nu reiz ir dzīve. Klaiņotājs spītē sabiedrībai, un sabiedrības sargsuņi pārtiek no viņa. Dažs klaiņotājs mīļu prātu ļaujas, lai sargsuņi viņu notver — it īpaši ziemas laikā. Protams, šādi klaiņotāji tad izvēlas vietas, kur cietumi skaitās «labi», kur nav paredzēti piespiedu darbi un pārtika ir pieklājīga. Tāpat savā laikā atra­dās — un ļoti iespējams, ka ir arī vēl tagad, — konstebli, kas brālīgi dalās savā atlīdzinājumā ar klaidoņiem, kurus tie apcietina. Šādam konsteblam nemaz nevajag pūlēties ar medībām. Viņš tikai uzsvilpj, un medījums pats dodas rokās. Taisni brīnums, cik daudz naudas var izsist uz galīgi beznaudīgo klaidoņu rēķina. Pa visiem Dienvidu rajoniem — vismaz tai laikā, kad es klīdu klaidoņa gaitās, — ir izkaisītas katordznieku nometnes un plantācijas, kur fermeri, nopirkuši notiesāto klaiņo- tāju soda laiku, izstrādina tos uz nebēdu. Tad ir vēl tādas vietas kā Ratlendas akmeņlauztuves Vermontā, kur izmanto klaidoņus, šā minētā štata labā pavisam nepelnītā kārtā izsūcot no viņu ķermeņiem enerģiju, kas viņos krājusies, «kratoties preču vagonā» vai «klauvējot pie vārtiem».

Pats neesmu iepazinies ar Vermontas štata Ratlendas akmeņlauztuvēm. Varu tikai no sirds priecāties par to, atcerēdamies, cik tuvu tām jau biju nokļuvis. Klaidoņu starpā ziņas iet no mutes mutē, un pirmo reizi padzirdu par šīm lauztuvēm, uzturēdamies Indiānas štatā. Bet, kad nonācu Jaunanglijā, valodas par tām skanēja bez mitas, un ikreiz runām līdzi jautās it kā brīdinājums no draudošajām briesmām. «Viņiem tur lauztuvēs cilvēku vajag kā ēst,» stāstīja klaiņotāji, savus ceļus staigā­dami, «un «staigulis» mazāk par trim mēnešiem lai ne­gaida.» Tolaik, kad nokļuvu Jaunhempšīrā, biju jau pa­matīgi apgaismots par šīm lauztuvēm un ne savu laiku vēl nebiju tik centīgi metis līkumu dzelzceļa «kāra­viem», «kruķiem» un konstebliem.

Kādu vakaru es, nokāpis lejā Konkordas dzelzceļa stacijā, uzgāju preču vilcienu, kas patlaban bija saga­tavots aizbraukšanai. Sameklēju tukšu preču vagonu, atgrūdu sānu durvis un ierāpos iekšā. Loloju cerības rīt no rīta sasniegt Balto Upi; tad es būtu nokļuvis Vermontas štatā, ne vairāk kā tūkstoš jūdžu no Ratlen­das. Bet pēc tam — jo vairāk uz ziemeļiem, jo attālums siarp mani un briesmīgo vietu augtu augumā. Vagona es uzdūros kādam «zaļknābim», kuru mana ierašanās, acīm redzot, ārkārtīgi iztrūcināja. Viņš noturēja mani par «būdinieku» — preču vagona pavadoni 110 bremžu būdiņas, bet, uzzinājis, ka esmu tikai «staigulis», viņš sāka stāstīt par Ratlendas akmeņlauztuvēm, kas tad arī, izrādījās, bija iemesls bailēm, kādas es viņam iedzinis. Viņš bija jauns lauku puisis, un līdz šim viņa ceļš bija • vedis tikai pa dzimtajām vietām.