DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Kings paraudzījās uz preses ložu, pamezdams ar galvu Morgānam no «Sportista» un Korbetam no «Sporta Tiesneša». Tad viņš pastiepa rokas, lai viņa se­kundanti Sids Salivens un Čarlijs Beitss uzmauc cimdus un cieši sasien tos, kamēr viens Sendela sekundants viņus vērīgi uzraudzīja, iepriekš kritiski apskatījis Kinga pirkstu apsējus. Viens Kinga sekundants atra­dās Sendela stūrī, pildīdams tos pašus pienākumus. Sendelam novilka treniņa bikses un, kad viņš piecēlās kājās, nomauca pār galvu arī svīteri. Un Toms Kings. turp paskatījies, ieraudzīja viņā iemiesotu jaunību — augsti velvētas krūtis, drukns stāvs, muskuļi, kas zem baltās zīda ādas izlocīdamies slīdēja šurp un turp kā dzīvi radījumi. Viss ķermenis vibrēt vibrēja spriegā dzīvībā, un Toms Kings saprata, ka šī dzīvība vēl nav izsviedrējusi savu svaigumu caur sāpīgi saspringtām porām ilgstošajās cīņās, kurās jaunība maksā savus meslus un no kurām vairs neiznāk gluži tikpat jauna, kā uzsākusi tās.

Abi vīrieši pagājās uz priekšu, lai sastaptos, un, kad atskanēja gongs un sekundanti ar saliekamajiem krēs­liem nolēca 110 ringa, viņi paspieda viens otram roku un acumirklī ieņēma cīņas stāju. Un acumirklī, gluži kā tē­rauda un atsperu mehānisms, Sendels pielēca klāt, at­kāpās un tad atkal pielēca, dodams sitienu ar kreiso roku pa acīm, ar labo pa ribām; lai izvairītos no pret­sitiena, zibenīgi, it kā aizdejodams atlēca atpakaļ un draudīgi uzbruka atkal. Viņš bija žigls un manīgs. Tā bija apžilbinoša izrāde. Publika atzinīgi klaigāja. Tomēr Kings nebija apžilbināts. Viņš bija izcīnījis pārāk daudz cīņu un uzveicis pārāk daudz jauniešu. Viņš pazina šo sitienu īsto vērtību — pārāk aši un pārāk veikli, lai būtu bīstami. Acīm redzot, Sendels gribēja no paša sākuma ievirzīt strauju tempu. To jau varēja sagaidīt. Tas bija jaunības paņēmiens, kura savu lieliskumu un priekšrocības izšķiež trakā plosīgumā un zvēriskos uz­brukumos, cenzdamās pārspēt pretestību ar sava spēka un dziņu neizmērojamo varenību.

Sendels lēca klāt un kāpās atpakaļ, lēkāja šur, tur un visur — veikls, karstasinīgs, dzīvs baltas miesas un zveļoša spēka brīnums, saaudies žilbinošā uzbrukumu, slīdējumu un lēcienu virpulī, kā lidojoša atspole mezda­mies no vienas kustības otrā tūkstošiem reižu, un visas tās bija virzītas uz vienu mērķi — saberzt Tomu Kingu, kas stāvēja starp viņu un laimi. Bet Toms Kings pane­sīgi cieta. Viņš prata savu amatu, un viņš pazina jau­nību — tagad, kad pašam jaunība vairs nepiederēja. Nekas te nav darāms, kamēr tas otrais nebūs nolaidis mazliet tvaika, — viņš domāja un klusībā pasmīnēja, piesardzīgi sagumdams, lai ar galvvirsu uztvertu smagu sitienu. Viņš rīkojās ļauni, tomēr pēc boksa spēles liku­miem pavisam godīgi. Katrs cilvēks pats centīsies sar­gāt savus krumšļus, un, ja nu viņš par vari kāro belzt pretiniekam pa galvvirsu, lai tad dara vien to pats uz savu atbildību. Kings būtu varējis pieplakt vēl zemāk un ļaut sitienam bez trāpījuma nošalkt pāri, bet viņš atcerējās pats savas agrīnās cīņas un kā viņš pirmoreiz satrieca krumsli pret Velsas Briesmoņa pauri. Viņš tikai piedalījas spēlē. Šis pielieciens bija paredzēts vienam no Sendela krumšļiem. Protams, patlaban Sendels to pat nepamanīs. Visu šās cīņas laiku viņš cildenā nevērībā turpinās belzt tikpat smagi kā allaž. Bet kādreiz vēlāk, kad ilgās ringa sacīkstes liks sevi just, viņš nožēlos šo krumsli un, raudzīdamies pagātnē, atminēsies, kā satriecis to pret Toma Kinga galvu.

Pirmais raunds viss piederēja Sendelam, un viņš lika publikai aurot sajūsmā par savu viesuļvētrai līdzīgo uzklupienu straujumu. Viņš apbēra Kingu ar belzienu lavīnu,"bet Kings nedarīja itin neko. Viņš pat ne reizi nesita pretī, apmierinādamies ar aizsegšanos, atvairī­šanu un pieiiekšanos, mezdamies klinčā, lai izbēgtu no sitieniem. Viņš šad tad mānīja pretinieku un tikai no­purināja galvu, ja kāds belziens trāpīja smagi, viņš kustējās gausi, ne reizi straujāk nemezdamies sānis, nepalēkdamies un lieki netērēdams ne pilītes spēka. Vajadzēja ļaut, lai Sendelam nokūsā jaunības putas, pirms apdomīgais vecums varēja uzdrīkstēties tam at­maksāt. Visas Kinga kustības bija rāmas un metodiskas, un acis, kās gausi valbījās zem smagajiem plakstiem, piešķīra tam pusaizmiguša vai apstulbuša cilvēka iz­skatu. Tomēr šīs acis redzēja it visu — vairāk nekā div­desmit gadu, ko viņš pavadījis ringā, tās bija vingri­nātas visu saskatīt. Šīs acis nedžirkstīja un nešaudījās pirms draudīga trieciena, tās raudzījās vēsi un mēroja attālumu.

Raundam beidzoties, Kings, atsēdies savā stūrī minū­tes atpūtai, atlaidās un izstiepa kājas, bet rokas no­guldīja uz virvju leņķa, krūtis un vēders šūpojās brīvi un dziļi, kamēr viņš guldzieniem rija gaisu, ko sekun­danti ar dvieļiem vēdināja virsū. Aizvērtām acīm viņš ieklausījas publikas balsīs. — Kāpēc tu necīksties, Tom? — daudzi kliedza. — Vait' tev bail no šā, vai?

— Muskuļu vīkšķis, — tas dzirdēja paskaidrojam kādu vīru pirmajā rindā. — Viņš jau nejaudā ātrāk pakustēties. Divi pret vienu par Sendelu — mārciņās!

Gongs nodārdēja, un abi vīrieši iznāca no saviem stūriem. Sendels panācās uz priekšu trīs ceturtdaļas visas distances, kārodams jo ātrāk atsākt; bet Kings bija apmierināts, ka tam atliek īsākais atstatums. Tas bija tieši viņa taupīguma taktikas garā. Viņam trūka laba treniņa, un viņš nebija pietiekami paēdis, tāpēc katru soli vajadzēja aprēķināt. Bez tam viņš jau divas jūdzes bija nostaigājis, pirms nokļuva ringā. Sis bija pirmā raunda pilnīgs atkārtojums, Sendels bruka virsū kā viesulis, bet publika īgni kurnēja, kāpēc Kings ne­sākot cīņu. Ja neskaita maņu sitienus un dažus gausus, neietekmīgus belzienus, viņš nedarīja nekā cita kā vien atvairījās, atkāpās un metās klinčā. Sendels kāroja strauju cīņas gaitu, kamēr Kings ar gudru pieredzi neielaidās uz to. Viņš smīknēja ar tādu kā domīga pārākuma vaibstu ringa sabojātajos sejas pantos un turpināja gādīgi saudzēt savus spēkus ar greizsirdību, uz kādu spējīgs vienīgi vecums. Sendels bija jaunība un šķērdēja savus spēkus ar jaunības dāsno nevērību.

Kings pilnībā pārvaldīja ringa kara mākslu un ilgās, sāpīgās cīņās dzimušo gudrību. Viņš vēroja ar vēsām acīm un vēsu prātu, gausi kustēdamies un nogaidīdams, līdz Sendelam nokūsās putas. Vairumam skatītāju šķita, ka Kings jau bezcerīgi nolietojies, un tie nekavējās skaļi izteikt savus uzskatus, piedāvādami trīs pret vienu par Sendēlu. Tomēr atradās arī prātīgāki, tie nedaudzie, kas pazina Kingu no agrākiem laikiem, un tie palika pie sava, uzskatīdami, ka derības uz Kingu būs viegli pel­nīta nauda.

Trešais raunds tāpat sākās vienpusīgi, Sendels vadīja cīņas gaitu un vienīgais deva belzienus. Pusminūte bija pagājusi, kad Sendels, kļuvis pārāk pašapzinīgs, atklāja neaizsargātu vietu. Kinga acis un labā roka reizē izda­rīja ašu kustību. Tas bija viņa pirmais īstenais sitiens — āķis, trieciens no sāna ar saliektu roku, lai belziens būtu stiprāks, un ar visu puspagriezienā līdzsvarotā ķer­meņa svaru. Tas bija tā, it kā šķietami miegains lauva pēkšņi zibens ātrumā būtu pašāvis ķetnu. Sendels, kam trāpīja sāniski pa žokli, nogāzās kā vērsis. Publika no- elsās un bijīgā pārsteiguma murdoņā izteica savu at­zinību. Šis vīrs, izrādās, nebija vis tikai muskuļu vīk­šķis, bet spēja dot belzienus kā kalēja veseris.