DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Toms Kings, vaļīgi atlaidies savā stūrī un smagi elpo­dams, pārdzīvoja vilšanos. Ja cīņa būtu pārtraukta, ties­nesis, bez šaubām, izšķirtu iznākumu viņa labā un nau­das zutnis piederētu viņam. Gluži pretēji Sendelam viņš necīnījās ne slavas, ne karjeras dēļ, bet gan par trīs­desmit mārciņām? Taču tagad Sendels šajā atpūtas minūtē atkal atgūsies.

Jaunība ņems savu tiesu — šis teiciens uzliesmoja Kinga smadzenēs, un viņš atcerējās pirmo reizi, kad to dzirdēja, — vakaru, kad bija notriecis Staušeru Bilu. Sos vārdus teica švauksts, kas pēc cīņas bija pienesis tam glāzi viskija, un uzplikšķināja uz pleca. Jaunība ņems savu tiesu! Tam švaukstam bija taisnība. Un to­vakar — tik sen sen atpakaļ — viņš pats bija jaunība. Šovakar jaunība piederēja tam, kas sēdēja pretējā stūrī. Bet viņš — viņš jau bija cīnījies veselu pusstundu, un viņš bija vecs vīrs. Ja viņš cīnītos kā Sendels, viņš nebūtu izturējis pat piecpadsmit minūtes. Bet galve­nais — atpūta viņu vairs nestiprināja. Šīs izspīlētās artērijas un šī sāpīgi pārpūlētā sirds vairs neļāva vi­ņam atgūt spēkus raundu starpbrīžos. Un pietiekamā stipruma viņam trūka jau pašā cīņas sākumā. Kājas smagi nokārās zem ķermeņa, tās sāka raustīt krampji. Viņam nevajadzēja iet kājām šīs divas jūdzes pirms cīņas. Un tad vēl tas gabals gaļas, pēc kura viņš salka jau no paša rīta. Dziļš, šausmīgs naids pamazām cēlās viņa sirdī pret šiem miesniekiem, kuri atteikušies dot viņam uz parāda. Vecam vīram tik grūti doties cīniņā, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Un gabals gaļas taču bija tīrais nieks, tas maksāja, ja daudz, dažus penijus; tomēr viņam tas nozīmēja trīsdesmit mārciņu.

Līdz ar gongu, kas pasludināja vienpadsmito raundu, Sendels strauji drāzās cīņā, izrādīdams savu spirgtumu, kāda tam īstenībā vairs nebija. Kings it labi zināja, kas tas ir — acu apmānīšana, tikpat veca kā pats šis cīņas veids. Viņš metās klinčā, lai pasaudzētu sevi, tad at­brīvodamies ļāva Sendelam atkal ieņemt cīņas stāju. To jau tieši Kings arī kāroja. Viņš izdarīja māņu sitienu ar kreiso, saņēma tam atbilstošo slaido apakšējo sān-

sitienu no pietupiena, tad paspēra pussoli atpakaļ, belza 110 apakšas tieši sejā un kūleniski nogāza Sendelu uz paklāja. Pēc tam viņš ne brīdi neļāva pretiniekam at­elsties, gan pats saņemdams smagus sitienus, tomēr dodams tos daudz vairāk, triekdams Sendelu pret vir­vēm, bērdams pār viņu visdažādākos belzienus gan no sāniem, gan apakšas, atraudamies, ja tas devās klinčā, vai ar sitienu gāzmu atvairīdams klinča mēģinājumus, un ikreiz, kad Sendels jau krita gar zemi, uztverdams viņu ar vienu augšup virzītu roku, kamēr ar otru ne­kavējoties trieca to virvēs, kur viņš vairs nevarēja no­velties.

Šajā laikā publika jau trakoja, un šī publika nu pie­derēja viņam, jo vai ikviena balss rēca: — Sadod, Tom! — Gāz viņam! Gāz viņam! — Nu viņš tev rokā, Tom! Nu viņš rokā! — Tagad varēja gaidīt viesuļainu finišu, un šāda skata dēļ jau arī ļaužu bars, kas ieslēdza ringu, bija maksājis savu naudu.

Un Toms Kings, iepriekšējo pusstundu saudzīgi gla­bājis savus spēkus, tagad izspieda no sevis visu, ko varēja, — visaugstāko piepūli, kādu vien apzinājās sevi. Tā bija viņa vienīgā iespēja — tagad vai nekad. Viņa spēki zuda strauji, .un viņš paļāvās tikai uz to, ka pa­spēs nogāzt pretinieku galīgi, pirms izsīks pēdējā spēka lāsīte. Un, nemitīgi sizdams un trenkādams pretinieku, ar vēsu prātu apsverot savu belzienu smagumu un iedarbību, viņš saprata, cik grūti tomēr dot Sendelam no­kautu. Līdz malām to pildīja spars un izturība, neiz­šķiests spars un jaunības izturība. Sendels noteikti bija austoša zvaigzne. Spējas viņam bija. Veiksmīgs cīnītājs veidojas vienīgi no šādas izturīgas šķiedras.

Sendels gan grīļojās, gan streipuļoja, bet Toma Kinga kāju rāva krampji, un krumšļi kļuva vārīgi. Tomēr, zo­bus sakodis, viņš gāza šos ugunīgos belzienus, kaut gan katrs sitiens sāpēs stindzināja viņa pārmocītās rokas. Kaut arī pašlaik Kings īstenībā nesaņēma neviena si­tiena, viņš tomēr gura tikpat strauji kā pretinieks. Visi viņa sitieni trāpīja nemaldīgi, bet tos vairs netrieca spēkpilna roka, ikviens sitiens prasīja ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu. Kājas likās smagas kā svins, visiem bija redzams, ka tās tikko spēj pavilkt viņa ķermeni;

un Sendela piekritēji, šo pazīmju iepriecināti, sāka saukt uzmundrinājumus savam mīlulim.

Tas saskubināja Kingu uz vistrakāko piepūli. Viņam palaimējās dot pēc kārtas divus triecienus — ar kreiso roku mazlietiņ par augstu, pa saules pinumu, un ar labo — šķērsām pār žokli. Šie sitieni nebija nekādi smagie, tomēr Sendels jau bija tik nomocīts un apdullis, ka nogāzās un raustīdamies palika guļam. Tiesnesis stā­vēja, pārliecies pār Sendelu, un kliedza tam ausī likte­nīgo sekunžu skaitu. Ja viņš nepiecelsies, pirms izsaukta desmitā sekunde, viņš cīņu būs zaudējis. Zālē iestājās bezelpas klusums. Kings atpūtās, balstīdamies uz trīco­šajām kājām. Viņu tina nāvīga pārguruma reibonis, acu priekšā viļņaini cēlās un grima seju jūra, bet ties­neša skaitīšana skanēja ausīs kā no milzīga tāluma. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka cīņā uzvarējis. Nav taču iespējams, ka tā sadauzīts cilvēks vēl varētu pie­celties.

Vienīgi jaunība spēj piecelties, un Sendels piecēlās. Ceturtajā sekundē viņš pārvēlās uz mutes un akli tau­stījās pēc virvēm. Septītajā sekundē viņš bija uzrausies ceļos un tā atpūtās, kamēr galva ļengani zvalstījās uz pleciem. Kad tiesnesis izkliedza: «Deviņi!» — Sendels jau stāvēja kājās nevainojamā aizsardzības stājā — ar kreiso elkoni aizklājis seju, bet ar labo sargādams vē­deru. Tā aizsedzis visvārīgākās vietas, viņš izmanīgi virzījās Kingam tuvāk cerībā, ka izdosies mesties klinčā, lai tā gūtu vairāk laiķa.

Tajā mirklī, kad Sendels cēlās kājās, Kings jau metās tam klāt, tomēr abi viņa sitieni noslīdēja gar aizsardzī­bai saliektajām rokām. Nākamajā brīdī Sendels jau bija klinčā un izmisīgi turējās, pieķēries pie pretinieka, ka­mēr tiesnesis pūlējās atraut abus vīrus vienu no otra. Kings pats palīdzēja atsvabināties. Viņš zināja, cik ātri jaunība spēj atgūt spēkus, un zināja, ka Sendels būs pieveikts, ja vien viņš, Kings, spēs aizkavēt šo atgū­šanos. Ar vienu vienīgu sparīgu triecienu viss būtu galā. Sendels jau piederēja viņam, neapšaubāmi viņa guvums. Viņš bija izsūknējis tā spēkus, izgurdinājis to cīņā, galīgi iznīcinājis to. Sendels grīļodamies atlaidās no klinča, par matu svārstīdamies starp sakāvi un izturēšanu. Viens trāpīgs belziens liktu viņam gāzties, un viņš būtu beigts un pieveikts. Un Toms Kings pēkšņā sarūgtinājuma uzplūdā atkal pieminēja gabalu gaļas, vēlēdamies, kaut jel būtu ēdis to, pirms viņam jādod šis izšķirīgais trieciens. Viņš saņēma dūšu šim belzie­nam, tomēr tas nebija ne tik smags, ne tik ašs, kā vaja­dzētu. Sendels saļodzījās, bet nekrita, jo atmuguriski atstreipuļoja līdz virvēm un pieķērās tām. Kings strei­puļoja tam pakaļ un šausmīgā izmisumā, kas jau līdzi­nājās nāves bailēm, sita vēlreiz. Tomēr ķermenis attei­cās klausīt. Viss, kas viņam atlicis, bija tikai apzinīga cīņas kāre, tā pati vārga un trula aiz galīga spēku iz­sīkuma. Sitiens, kas bija tēmēts pa žokli, nesniedza augstāk par plecu. Ar visu gribas spēku viņš mērķēja augstāk, tomēr pārgurušie muskuļi nespēja paklausīt. Un pats no sava belziena spara Toms Kings atsprāga atpakaļ, tikko nepakrizdams. Viņš gāza vēlreiz. Šoreiz sitiens nogāja pavisam sānis, un galīgā pārgurumā viņš atkrita pret Sendela ķermeni, saķerdamies klinčā, un tu­rējās pie tā, lai nesabruktu uz grīdas.