DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Ja klaiņotāju valodas par kādu pilsētu vēstī, ka tās «kruķi ir bīstami», metiet līkumu šai pilsētai, bet, ja nu citādi nevar, ejiet tai cauri kā uz kaķa pēdiņām. Ir

1 Viens galons — 4,54 1. 334

vairākas pilsētas, caur kurām allāž jāsoļo piesardzīgi. Tada, piemēram, ir Ceijena pie Klusā okeāna dzelzceļa līnijas. Tai jau izsenis nodibinājusies šī bīstamās pilsē­tas slava, par ko tā var pateikties kādam Džefam Kā­ram (ja vien pareizi atceros viņa vārdu). Džefs Kārs jau pa gabalu pēc deguna vien prata noteikt, kurš ir klaidonis. Nekad viņš neielaidās pārrunās. Vienā mirkli viņš bija noskatījis klaidoni un nākamajā jau blieza ar abām dūrēm, nūjiņu vai ko citu, kas nu gadījās pa ķērienam. Kad Džefs Kārs klaidoni tā bija apstrādājis, viņš to pa kaklu pa galvu iztrieca no pilsētas, piesolī­dams visu ļaunāko, ja šis vēlreiz gadīšoties viņām pa grābienam. Džefs Kārs savu amatu pārvaldīja pilnībā. Uz ziemeļiem un dienvidiem, uz austrumiem un rietu­miem līdz pat vistālākajām Savienoto Valstu robežām {Kanādu un Meksiku ieskaitot) šādi apstrādātie klai­doņi iznēsāja ziņu, ka Ceijena esot bīstama. Laimīgā kārtā man nekad negadījās sadurties ar Džefu Kāru aci pret aci. Ceijenai es izdrāzos cauri kā viesulis. To­reiz mēs bijām kopā veseli astoņdesmit četri klaidoņi. Šis skaitliskais spēks lielākoties darīja mūs krietni pār­galvīgus, tomēr ne jau pret Džefu Kāru. Jēdziens «Džefs Kārs» nemitīgi spokojās mūsu iztēlē, stindzinādams drosmi, un viss bars dzīvoja gandrīz vai nāves bailēs, ka tikai nesastaptos ar viņu.

Nav nekādas jēgas apstāties un mēģināt izskaidroties ar «kruķiem», ja tie izskatās bīstami. Vienīgais, kas tādos gadījumos darāms, ir veikli jo veikli lasīties pro­jām. Man vajadzēja krietna laika sprīža, līdz es to iegaumēju; un pašu pēdējo mācību man sniedza kāds Ņujorkas «kruķis». Kopš tā laika man kājas pašas no sevis sāk kustēties projām, tiklīdz redzu kādu «kruķi» pastiepjam roku uz manu pusi. Šī automātiskā kustība kļuvusi par mana dzīves veida dzinējatsperi, kas arvien uzvilkta un ik brīdi gatava darboties. To es nekad vairs nespēšu pārvarēt. Lai arī es sasniegtu astoņdesmit gadu vecumu un uz ķeģiem steberētu pa ielu, ja tad kāds polis- mens pēkšņi pastieptu roku pret mani, — es skaidri zinu, ka nosviestu ķeģus un drāztu projām ar brieža kājām.

Tātad pēdējo slīpējumu savām zinībām par «kruķiem» es saņēmu kādā karstā vasaras pēcpusdienā Ņujorkā.

Visu nedēju pieturējās neciešama svelme. Biju pasācis izlocīt kājas no rītiem, bet pēcpusdienas pavadīt mazajā parkā pie laikrakstu stendiem un rātsnama. Turpat ne­tālu es no ielu tirgotājiem dabūju pirkt nocenotas grā­matas (kas bija sabojātas iespiežot vai iesienot) par dažiem centiem gabalā. Bez tam tieši parkā atradās mazi kioskiņi, kur pārdeva brīnišķīgu, ledaini aukstu sterilizētu pienu un paniņas par peniju glāzē. Katru pēcpusdienu es sēdēju kaut kur uz sola un lasīju, no­dodamies īstai piena plītniecībai. Ik dienas iztempu vis­maz piecas, reizēm pat desmit glāzes. Bija jau arī ne­jēdzīga sutoņa.

Tā es dzīvoju — lēnprātīgs, studijām nodevies piena dzērējs klaidonis, un tagad uzklausiet, ko es par to dabūju! Kādu pēcpusdienu atkal devos uz parku ar tikko iegādātu grāmatu padusē un alkainām slāpēm pēc paniņām pakrūtē. Stūrēdams uz paniņu kiosku, pama­nīju, ka ielas vidū pretī rātsnamam izveidojies pūlis. Tas pulcējās tieši tai vietā, kur es šķērsoju ielu, tālab apstājos palūkoties, kas tad īsti sasaucis kopā šo ziņkā­rīgo cilvēku baru. No sākuma neko nevarēju saskatīt. Bet tad pēc tā, ko saklausīju un pa spraudziņu redzēju, es noskārtu, ka te bars ielas puiku nododas pīvī spēlei. Tomēr pīvī spēle Ņujorkas ielās nav atjauta. Es to ne­zināju, taču dabūju iegaumēt drīz un pamatīgi. Biju pakavējies varbūt kādu pusminūti un pa šo laiku tikko paguvis uzzināt, kālab salasījies pūlis, kad izdzirdu kādu ielas puiku spalgi iebrēcamies: «Kruķis!» Puikas zināja, kas darāms. Viņi aizmuka. Es paliku.

Pūlis mirklī pajuka, un visi traucās uz trotuāriem ielas abās pusēs. Es devos uz ietvi parka pusē. Cilvēku piecdesmit, kas bija sākumā atradušies pūlī, arī devas tai pašā virzienā. Mēs gājām izklaidus. Nu es ieraudzīju «kruķi», cieši apjozušos, polismenu pelēkā uniformā. Viņš nāca pa ielas vidu bez kādas steigas, tīri kā pa­staigādamies. Nejauši pamanīju, ka viņš maina virzienu un tagad ieslīpi dodas uz to pašu ietvi, uz kuru es gāju taisnā cejā. Viņš čāpoja rāmā garā, pašķirdams izklie­dēto pūli sev priekšā, un es ievēroju, ka mūsu abu cejiem tūdaļ vajag krustoties. Savā vientiesībā neapjēdzu, cik tas bīstami, un, kaut arī biju izgājis krietnu mācību par «kruķiem» un viņu paņēmieniem, tomēr nenojautu nekā ļauna. Ne prātā man nenāca, ka «kruķis» stūrē tieši uz mani. Aiz bijības pret likumu es pašlaik jau grasījos apstāties un ļaut viņam šķērsot manu ceļu. Apstāties es tiešām apstājos, bet ne jau aiz savas labās gribas; vārdu sakot, tiku apstādināts. Bez kāda brīdinājuma «kruķis» pēkšņi grāba ar abām rokām man krūtīs. Sinī brīdī viņš vārda pilnā nozīmē uzmeta kauna traipu visam manam ciltskokam.

Manī sāka kūsāt visas brīvā amerikāņa asinis. No sentēviem mantotā brīvības mīlestība manās krūtīs brēca pret debesīm. — Ko tas nozīmē? — es noprasīju. Kā redzat, es vēlējos paskaidrojumu. Un to es dabūju. Blaukš! Viņa nūjiņa noblīkšķēja pa manu galvu, un es ģeņģeriski atsprāgu atpakaļ, tīri kā piedzēries; skatītāju ziņkārīgās sejas manu acu priekšā sāka bangoties aug­šup un lejup kā viļņota jūra, man tik dārgā grāmata, no paduses izslīdējusi, iekrita putekļos, bet «kruķis» stāvēja ar atvēzētu nūjiņu, gatavs nākamajam belzie­nam. Un šinī pusatmaņas brīdī es skatīju šādu parādību. Es redzēju nūjiņu, neskaitāmas reizes zveļam man pa galvu; es redzēju pats sevi policijas iecirknī — asiņainu un sadauzītu, nožēlojamā izskatā; es dzirdēju klerku lasām spriedumu par piedauzīgu uzvešanos, par amata personas aizskaršanu ar rupjiem vārdiem un vēl par daudziem citiem pārkāpumiem; un tad es ieraudzīju sevi Blekvelas salā. Ai, es labi zināju, kā tas viss notiek. Man zuda katra interese par turpmākajiem paskaidrojumiem. Es pat nepakavējos, lai paceltu savu dārgo, vēl nelasīto grāmatu. Es cirtos apkārt un skrēju. Jutos gaužām ne­lāgi, tomēr skrēju. Un tā man nāksies skriet līdz pat mirstamai stundiņai — ik reizes, kad vien kāds «kruķis» grasīsies sniegt paskaidrojumus ar nūjiņas palīdzību.

Kā nu ne — vēl ilgus gadus pēc manām klaidu die­nām, būdams jau students Kalifornijas universitātē, es kādu vakaru aizgāju uz cirku. Pēc izrādes un koncerta vēl uzkavējos noskatīties, kā sagatavo transportēšanai tādu lielu cirku. To pašu vakaru cirks ceļoja tālāk. Pie kāda ugunskura uzdūros grupai mazu puišeļu. Tur bija savi divdesmit gabali, un, paklausījies viņu čalošanā, atskārtu, ka zēni sagudrojuši bēgt cirkam līdzi. Tomēr cirka ļaudīm nebija ne mazākās patikas apkrauties ar veselu baru palaidņu, un tālruņa saruna ar policijas galveno iecirkni darīja šai spēlītei galu. Parādījās steig­šus izsauktais polismenu vads desmit vīru sastāvā, lai apcietinātu puišeļus par nakts aizlieguma pārkāp­šanu — pēc pulksten deviņiem vakarā tie nedrīkstēja uzturēties uz ielas. Polismeni aplenca ugunskuru un pa tumsu pielavījās tam pavisam klāt. Pēc signāla tie visi reizē devās uzbrukumā, un katrs polisrnens grāba knēveļu barā gluži tā, it kā grābtu ar ņudzošiem zu­šiem pildītā grozā.