DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Man, lūk, iepriekš nebija ne jausmas, ka ieradīsies policija, un, kad nu es negaidot ieraudzīju ķiverotos «kruķus», kas, misiņa pogas spīdinādami, bruka uz priekšu, abas rokas izstiepuši, viss manas būtības spēks un stiprums mirklī sabirza druskās. Atlika vienīgi automātiska kustība — bēgt. Un es bēgu. Pats nemaz ne­atskārtu, ka bēgu. Es neatskartu itin nekā. Viss, kā jau teicu, notika pilnīgi automātiski. Man taču nebija nekāda iemesla bēgt. Es nebiju klaidonis. Es biju šā štata pil­sonis. Šī bija mana dzimtā pilsēta. Nebiju vainojams itin nekādos pārkāpumos. Biju students koledžā. Mans vārds jau pat reizēm parādījās laikrakstos, un es val­kāju labas drēbes, kuras ne reizi nebiju pārgulējis nakti. Un tomēr es bēgu — akli, neprātīgi, kā izbiedēts brie­dis — noskrēju vairāk nekā veselu kvartālu. Un, kad galu galā atģidos, tikai tad ievēroju, ka vēl arvien skrienu. Man vajadzēja krietni piespiesties, lai apturētu savas kājas.

Nē, tam es nekad netikšu pāri. Tur neko nevar darjt. Kad «kruķis» pastiepj roku, man jābēg. Pie tam ne­laimīgā kārtā man arvien veicas iekulties cietumā. Kopš vairs neesmu klaidonis, esmu ticis apcietināts vairak reižu nekā tolaik, kad tāds vēl biju. Es, piemēram, svēt­dienas rīta kādas jaunas lēdijas pavadībā dodos iz­braucienā ar divriteņiem. Pirms nonākam aiz pilsētas robežām, mūs jau apcietina, jo uz ietves esam apdzinuši kādu kājām gājēju. Paņemos būt uzmanīgāks. Kad nā­kamo reizi atkal sēžos divritenim mugurā, ir vakars, un mana acetilēna spuldze negrib lāgā darboties. Turēdams prātā noteikumus, es saudzīgi uzmanu vārgo liesmiņu.

Man ļoti jāsteidzas, bet es velkos īstā gliemeža gaitā, lai tikai neizdzistu gurdi plīvojošā uguntiņa. Sasniedzu pilsētas robežas; esmu jau ārpus zonas, uz kuru attiecas iekšējās kārtības noteikumi; nu sāku joņot, lai atgūtu nokavēto laiku. Bet pusjūdzi tālāk jau mani «noknābj» «kruķis»; nākamajā rītā es maksāju galvojuma naudu policijas iecirknī. Pilsēta pavisam nodevīgā kārtā pa­stiepusi savas robežas par jūdzi tālāk, un man tas vel nebija zināms, tas ir viss. Apzinādamies savas neat­savināmās tiesības uz runas brīvību un mierīgas bied­rošanās brīvību, es pakāpjos uz tukšas ziepju kastes, lai laistu atklātībā tas īpašās tautsaimnieciskās idejas, kas mudžēt mudž manā paurī, bet «kruķis» norauj mani no kastes un aizvada uz pilsētas cietumu, un brīvā pcc tam tieku atkal pret drošības naudu. Tur nekā nevar darīt. Korejā jau biju paradis, ka mani apcietina ik pārdienas. Tas pats dievs arī Mandžūrijā. Kad pēdējo reizi biju Japānā, nokļuvu cietumā tādēļ, ka mani no­turēja par krievu spiegu. Tas neatbilda patiesībai, tomēr cietumā nokļuvu tik un tā. Šai ziņā es vairs neloloju nekādas cerības. Man lemts spēlēt Šiljonas gūstekni. Tāds ir mans liktenis.

Reiz gan es hipnotizēju kādu «kruķi» Bostonas rāts­laukumā. Nāca jau pāri pusnaktij, un viņam bija visas tiesības grābt mani ciet; bet, pirms es vēl paspēju ap­runāties, viņš jau bija izkampis man sudraba divdesmit piecu centu gabalu un iedevis nakts restorāna adresi. Tad vēlreiz Ņūdžersijā, Bristolē, pagadījās kāds «kru­ķis», kas jau turēja mani aiz apkakles un tomēr palaida vaļā, kaut gan, dieva vārds, iemesla viņam bija diezgan tupināt mani krātiņā. Viņš taču no manis dabūja tādus belzienus, kādus, varu derēt, vēl savu mūžu nebija bau­dījis. Tas viss notika tā. Ap pusnakts stundu es piekari­nājos pie preču vilciena, kas gāja ārā no Filadelfijas. Būdinieki notrenca mani nost. Vilciens lēnītiņām virzī­jās pa sliežu un pārmiju labirintu preču stacijas terito­rijā. Es no jauna piekabinājos pie vagona, un atkal mani aizdzina. Redziet, man jau vajadzēja uzlēkt un pieķerties kaut kur ārpusē, jo tas bija tiešās satiksmes kravas vilciens, kam visas durvis nobultētas un aizzī­mogotas.

Pēc otrreizējās nosviešanas būdinieks nolasīja man morāli. Viņš paskaidroja, ka es liekot dzīvību uz spēles, jo šis taču esot ātrvilciens un ejot kā nelabais. Es vi­ņam gan atteicu, ka esmu pieradis pie tā, tomēr nekas nelīdzēja. Viņš atbildēja, ka neparko neļaušot man tīšu- - prāt galu meklēt, un man bija vien jālec nost. Tomēr man izdevās pieķerties pie vilciena trešo reizi, un es nokļuvu uz buferiem. Tie bija vistievākie buferi, kādus vien esmu redzējis, — es nedomāju pašus buferus, tos dzelzs atsitņus, kas žvarkstēdami, šķindēdami dauzās viens pret otru; es domāju stieņus, kuri kā milzīgas plankas šķērso preču vagonu galus tieši virs buferiem. Ja kāds brauc uz buferiem, viņš stāv uz šīm plankām, ar katru kāju uz savas, pie tam buferi paliek apakšā viņam starp kājām.

Bet šie stieņi jeb plankas, uz kuriem tagad atrados, nebija tie parastie platie, kādi tolaik mēdza būt kravas vagoniem. Pavisam otrādi, tie bija ļoti šauri — ne vai­rāk kā collas pusotras platumā. Uz tiem nevarēju no­vietot ne pusi no savas kurpes zoles. Bez tam nebija arī itin nekā, pie kā rokām turēties. Tiesa, turpat jau at­radās abu vagonu gala sienas, bet tās bija vienīgi līdze­nas, stateniskas virsmas. Pie tām nebija neviena tve- rekļa. Lai noturētos, es varēju vienīgi atspiest plaukstas pret šīm sienām. Tomēr arī tas būtu diezgan labi, ja vien stieņi bijuši pietiekami plati manām kāju pēdām.

Izbraucis ārpus Filadelfijas, vilciens sāka uzņemt āt­rumu. Tikai tad es sapratu, ko īsti bija domājis būdi­nieks, pieminēdams «gala meklēšanu». Vilciens gāja arvien ātrāk un ātrāk. Tas bija tiešās satiksmes vilciens, un nekādi šķēršļi to nekavēja. Tajā Pensilvānijas daļā atradās četrēji sliežu pāri cits citam līdzās, un manam austrumu preču vilcienam nedarīja nekādas raizes ne sastapšanās ar preču vilcieniem, kas devās uz rietumiem, ne arī no aizmugures garām traucošie austrumu eks­preši. Sliežu ceļš piederēja viņam vienam pašam, un viņš to arī lika lietā. Mans stāvoklis bija gaužām bīs­tams. Vienīgi ar pēdu ārmalām es balstījos uz šaurajiem stieņiem, izmisīgi spiezdams delnas pret plakanajām, stateniskajām vagonu sienām. Un šie vagoni ļodzījās, pie tam ļodzījās katrs citādi, kustēdamies augšup un

lejup, uz priekšu un atpakaļ. Vai esat kādreiz redzējis cirka jātnieku, kas stāv uz divu auļojošu zirgu mugu­rām — ar katru kāju uz savas? Nu, lūk, to pašu tad darīju arī es, tikai ar nelielām atšķirībām. Cirka jāt- niekam ir pavada, pie kā turēties, kamēr man nebija nekā; viņš pilnīgi balstās uz abām pēdām, kamēr es stāvēju tikai uz pēdu maliņām; viņš saliec ceļus un ķer­meni, šādā stājā gūdams izliekuma atsperīgumu un iz­mantodams zemāk novietotā smaguma centra stabili­tāti, kamēr man, gribi vai negribi, vajadzēja stāvēt taisni un turēt kājas nesaliektas; viņš jāj ar seju uz priekšu, kamēr es braucu sāniski; un tāpat arī, ja vi­ņam gadītos nokrist, viņš tikai nokūleņotu zāģu skaidās, bet mani riteņi saraustītu gabalu gabalos.

Un šis kravas vilciens tik tiešām gāja kā nelabais, dārdēdams un kaukdams, neganti svaidīdamies pagrie­zienos, rībinādams pār sliežu savienojumiem, kad viens vagona gals palēcās uz augšu, kamēr otrs šņirkstot slīga lejup vai arī grūdās pa labi tieši tajā brīdī, kad pretējais zvēlās uz kreiso pusi, un man tikai atlika lūgt dievu un cerēt, ka reiz taču vilciens apstāsies. Tomēr tas nestājās. Tam nebija nekādas vajadzības stāties. Pirmo, pēdējo un vienīgo reizi manu klaidu ceļu laikā es nu biju sasniedzis visu, ko varēju vēlēties. Es pametu bu­ferus un lūkoju izrāpties ārpusē uz tādām ka redelītēm vagona sānos; tas bija pūliņš, kura iznākums karājās mata galā, jo ar tādiem vagonu galiem kā šie man vēl nebija nācies sastapties — tie bija kā tīrīt attīrīti no jebkādiem izciļņiem, kur balstīt kāju vai roku.