DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Iztērējis vienu otru sīknaudas gabalu un šā ne tā nositis kādu stundu laika, es ierados atpakaļ dzelzceļa tranšejā, gan ārpus piestātnes spuldžu gaismas loka, un gaidīju vilcienu. Asinis jau bija atvēsušas, un es drebuļoju pie visām miesām, jo drēbes taču man bija caur un cauri izmirkušas. Beidzot kāds vilciens piestāja stacijā. Es gulēju tumsā pieplacis, un laimīgā kārtā man izdevās ielēkt vilcienā, kad tas atstāja staciju, pie tam šoreiz uzmanīju, ka nokļūstu otrā vagona platformā. Nu nē, pietiek mān peldes «pilnā gaitā». Līdz nākamajai pieturai vilcienam bija jānobrauc jūdžu četrdesmit. Iz­kāpu apgaismotā stacijā, kas man šķita dīvaini pazīs­tama. Atkal biju nokļuvis Vašingtonā. Kā nekā es Baltimorā, saspringti domādams tikai par izbēgšanu, skraidīdams pa svešām ielām, slēpdamies aiz stūriem, šaudīdamies šurpu turpu un iedams pa savām pēdām atpakaļ, biju sajaucis virzienu. Biju iekāpis vilcienā, kas gāja atpakaļ. Biju zaudējis vienas nakts miegu, izmēr­cēts līdz ādai un notrenkāts līdz nāvei; un par visām šīm ciešanām tik un tā atkal nokļuvu turpat, no kurienes uzsāku savu ceļu. Ai nē, dzīve klaidu ceļā nav nekāds rožu dārzs … Tā nu es atkal tvēru nākamo vilcienu, kas atstāja staciju, un brokastis pēdīgi ēdu Baltimorā.

Niagāras Ūdenskritumu stacijā es iebraucu «sāndurvju pulmanī» jeb, vienkāršā valodā runājot, preču vagonā. Platformas vagons — ja jau reiz par to sākts runāt — klaidoņu brālības starpā ir pazīstams ar vārdu «gondola», pie tam otro balsienu uzsvērti izrunā gari. Tomēr atpakaļ pie lietas. Es iebraucu pēcpusdienā un tieši no preču vilciena taisnā ceļā devos uz ūdenskritumiem. Kopš rnanās acīs iegula šī krītošo ūdeņu brīnišķā aina, es biju pazudis cilvēks. Negribēju atrauties pat ne tik ilgi, lai «pakulstītu» «privātos» (vietējos iedzīvotājus), izkaulējot sev ko vakariņām. Pat piedāvāta «piemītne» nebūtu spējusi mani atvilināt. Uznāca vakars, skaists mēnesnīcas va­kars, un es kavējos pie ūdenskritumiem vēl pāri pulksten vienpadsmitiem. Tad nu reiz bija laiks samedīt kādu vietiņu, kur «novelties».

«Novelties», «mesties gariski», «nošņākties», «likties uz auss» — visi šie jēdzieni apzīmē vienu un to pašu, proti, gulēt. Kā nekā man bija «jušana», ka Niagāras Ūdenskritumi ir «slikta» pilsētiņa klaidoņiem, un es devos projām laukos. Pārkāpu pār kādu žogu un nolikos «nošņākties» pļavā. Loloju cerību, ka Džons Likums jau nu te mani neatradīs. Es atlaidos zālē uz muguras un iemigu kā zīdainis. Bija tik tīkami silts, ka nakti ne reizi nepamodos. Tomēr līdz ar pirmo rītausmas svī­dumu acis man atvērās, un es tūdaļ atcerējos brīnum skaistos ūdenskritumus. Pārrāpos par žogu un soļoju pa ceļu lejup, lai vēlreiz palūkotos uz tiem. Bija agrs rīts — pulkstenis varēja būt ne vairāk par pieciem — un pirms pulksten astoņiem jau nebija ko domāt iz- diedelēt brokastis. Pie upes es mierīgi varēju pavadīt vismaz stundas trīs. Bet kas to deva! Liktenis man bija lēmis nekad vairs neskatīt ne upi, ne arī ūdenskritumus.

Pilsētiņa vēl gulēja, kad tajā iegāju. Soļodams pa kluso ielu, ieraudzīju trīs vīrus nākam man pretī pa trotuāru. Viņi turējās visi līdzās. Klaidoņi, es nospriedu, tādi paši kā es, kas tā paagrāk pamodušies. Šis seci­nājums nebija gluži pareizs. Pareizs tas bija tikai par sešdesmit sešiem un, divām trešdaļām procenta. Vīrieši, kas soļoja gar malām, tik tiešām bija klaidoņi, bet cil­vēks, kas gāja pa vidu, nebija vis. Es piegriezos tuvāk ietves malai, lai palaistu šo trijotni garām. Tomēr tā negāja garām. Cilvēks, kas atradās centrā, bilda dažus vārdus, pēc tam visi trīs apstājās un tas no centra uz­runāja mani.

Acumirklī man atausa gaisma. Tas bija «kruķis muš- ķērājs», bet abi klaidoņi viņa gūstekņi. Džons Likums bija jau kājās un devies agrīno kukaiņu medībās. Es biju šis kukainis. Ja būtu zinājis, kas mani sagaida nākamajos mēnešos, es būtu apcirties un skrējis projām kā nelabā trenkts. Viņš jau būtu varējis šaut man virsū, tomēr tad viņam arī vajadzētu trāpīt, lai dabūtu mani ciet. Nekādā gadījumā viņš nebūtu dzinies man pakaļ, jo divi klaidoņi rokā ir vairāk vērts nekā viens, kam kājas pār pleciem. Bet es paliku stāvam rāms kā jērs, kad viņš mani apturēja. Mūsu saruna bija īsa.

— Kurā viesnīcā jūs esat apmeties? — viņš noprasija.

Nu es biju sprukās. Nebiju taču apmeties nevienā viesnīcā un, tā kā nezināju nevienas viesnīcas nosau­kumu šajā apkaimē, nevarēju arī apgalvot, ka jel kada no tām būtu mana rezidence. Izrādījās, ka šajā rītā biju piecēlies pārāk agri. Visi bija sazvērējušies pret mani.

— Es tikko kā atbraucu, — atbildēju.

— Skaidrs, griezies apkart un soļo man pa priekšu, tikai ne visai tālu nost! Kāds cilvēks vēlas ar tevi tikties.

Es biju «noknābts». Labi zināju, kas vēlas mani satikt. Tā nu «mušķērājs», dodams norādījumus par ceļa vir­zienu, ar abiem klaidoņiem soļoja man aiz papēžiem, un es vadīju visu gājienu uz pilsētas cietumu. Tur mūs izkratīja un piereģistrēja mūsu vārdus. Pašlaik esmu jau piemirsis, ar kādu vārdu mani pierakstīja. Es nosaucu vārdu Džeks Dreiks, bet, mani pārmeklēdami, viņi at­rada vēstules, kas bija adresētas Džekam Londonam. Šis apstāklis radīja grūtības un prasīja garu izskaidro­šanos, kas man pilnīgi izbirusi no atmiņas, un tā līdz šai dienai es nevaru pateikt, vai mani toreiz «noknieba» kā Džeku Dreiku vai kā Džeku Londonu. Bet, vienādi vai otrādi, vēl šodien tam jābūt atzīmētam Niagāras Ūdens­kritumu cietuma reģistros. Izmeklēšana varētu celt to dienas gaismā. Tas notika 1894. gadā, apmēram tā uz jūnija beigām. Nedaudzas dienas pēc manas apcietinā­šanas tieši sākās lielais dzelzceļnieku streiks.

No kantora mūs aizveda uz «klaidoņu būri» un ieslē­dza tur. «Klaidoņu būris» ir tas cietuma nodalījums, kur sīkus noziedzniekus kopīgi iesprosto lielā dzelzs krātiņā. Tā kā klaidoņi sastāda sīko noziedznieku lielāko daļu, minētais dzelzs krātiņš tad arī tiek dēvēts par «klaidoņu būri». Še mēs atradām priekšā vairākus klaidoņus, kas torīt jau bija «noknābti», un ik pēc brītiņa durvis atkal atslēdza, lai pie mums iegrūstu vēl pa divi vai trīs. Beidzot, kad pavisam kopā bijām sešpadsmit ga­bali, mūs uzveda augšā tiesas zālē. Tagad es gluži pa­tiesi attēlošu, kas notika šajā tiesas zālē, jo ziniet, ka tur mana patriotiski noskaņotā Amerikas pilsoņa ap­ziņa saņēma triecienu, no kura tā nekad vairs nav pil­nībā atguvusies.

Tiesas zālē atradās sešpadsmit apcietinātie, tiesnesis un divi tiesas izpildītāji. Tiesnesis, šķiet, tajā pašā laikā veica arī.sava rakstveža pienākumus. Liecinieku nebija. Nepiedalījās neviens Niagāras Ūdenskritumu pilsonis, lai skatītos un redzētu, kā viņu pilsētā piemēro tiesības. Tiesnesis pameta aci arestēto sarakstā, kas atradās vi­ņam priekšā, un izsauca kādu vārdu. Kāds klaidonis piecēlās. Tiesnesis pavēras uz vienu tiesas izpildītāju.

— Blandonība, jūsu cienība, — tiesas izpildītājs teica.

— Trīsdesmit dienas, — teica viņa cienība. Klaidonis apsēdās, tiesnesis izsauca ,citu vārdu, un kājās cēlās cits klaidonis.

Iepriekšējā klaiņotāja tiesāšana bija ilgusi apmēram piecpadsmit sekundes. Nākamā klaidoņa tiesāšana no­risinājās tikpat straujā tempā. Izpildītājs teica:— Blan­donība, jūsu cienība, — bet viņa cienība teica: — Trīs­desmit dienas. — Tas viss ritēja kā pulksteņa mehānisms, piecpadsmit sekundes katram klaidonim — un trīsdesmit dienas.