DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Vilciens apstājās kādā stacijā jūdzes piecas šaipus Bufalo, un mēs, dzīvā ķēde, kāpām laukā. Neatceros vairs, kā šo staciju sauca, bet esmu pārliecināts, ka tā bija vai nu Roklina, Rokvūda, Blekroka, Rokāstla vai arī Ņukāstla. Lai nu kāds bija šās vietas nosaukums, kājām mums vajadzēja iet tikai nelielu gabaliņ-u, tad mūs sasēdināja tramvajā. Tas bija vecmodīgs tramvaja vagons, kuram sēdekļi stiepās gar abām malām visā garumā. Visus pasažierus, kas sēdēja vienā pusē, lūdza savietoties pretējā, un mēs, spalgi šķindinādami ķēdi, ieņēmām viņu vietas. Atceros, ka sēdējām tiem tieši pretī, un atceros arī, cik izbiedētas sejas rādīja sievietes, kuras mūs, bez šaubām, turēja par notiesātiem slepka- vam un banku aplaupītājiem. Es raudzīju piešķirt sev pēc iespējas negantu izskatu, bet mans ķēdes biedrs, šis pārmērīgi omulīgais nēģeris, nemitīgi bolīja acis, smējās un neaprimis skaitīja: — Ak kungs, ak kungs!

Izkāpuši no tramvaja, mēs vēl gabaliņu pagājāmies, un tad mūs ieveda Eri apgabala labošanas iestādes kan­torī. Te mūs vajadzēja reģistret, un tātad arī šajos re­ģistros būs atrodams viens vai otrs no maniem vārdiem. Bez tam mums darīja zināmu, ka jāatstāj kantorī visas mūsu vērtslietas: nauda, tabaka, sērkociņi, kabatas naži un tā tālāk.

Mans jaunais paziņa, pavērsies pret mani, papurināja galvu.

— Ja neatstāsiet savas mantiņas šepat, jums tās kon­fiscēs tur iekšpusē, — ierēdnis brīdināja.

Mans paziņa tomēr vēl arvien purināja galvu. Viņa rokas pa tam veikli rosījās, slēpjot šīs kustības aiz citu biedru mugurām. (Roku dzelži mums jau bija noņemti.) Es viņu pavēroju un, sekodams viņa paraugam, iesēju kabatas lakatiņā visas tās lietiņas, ko gribēju ņemt līdzi. Šos sainīšus mēs abi aizbāzām aiz krekla. Ievēroju, ka mūsu pārējie apcietinātie biedri, ja neskaita vienu vai divus, kuriem bija pulksteņi, nenodeva savu īpašumu kantora ierēdņiem. Viņi bija nolēmuši kādā nekādā ceļa slepus paņemt to līdz, cerēdami uz labu izdošanos, to­mēr nebija tik gudri kā mans paziņa, jo nesavīstīja savu mantību sainītī.

Mūsu līdzšinējie sargi savāca roku dzelžus līdz ar ķēdi un devās atceļā uz Niagāras Ūdenskritumiem, bet mūs jaunu sargu pavadībā aizvadīja tālāk cietuma ēkā. Kamēr vēl uzkavējāmies kantorī, mūsu skaits tika pa­pildināts ar citiem pulciņiem tikko kā atvestu apcieti­nāto, tā ka tagad mūsu gājienā bija cilvēku četrdesmit vai piecdesmit.

Tad nu ziniet jūs, kas nekad neesat bijuši apcietināti, ka kustība liela cietuma iekšienē ir tikpat ierobežota kā tirdzniecība viduslaikos. Ja kāds reiz atrodas labošanas

iestādē, viņš nevar vis staigāt apkārt, kā iepatīkas. Jau pēc nedaudziem soļiem viņš atduras pret lielam tērauda durvīm vai vārtiem, kas arvien stāv noslēgti. Mums vajadzēja doties uz frizētavu, tomēr šo gaitu ar­vien kavēja nepieciešamība atslēgt durvis mūsu priekšā. Tā mēs arī pakavējāmies pirmajā «hallē», kurā bijām iegājuši. «Halle» nav vis parasta priekštelpa. Iedomājie­ties iegarenu kubu, kas celts no ķieģeļiem un slienas sešu stāvu augstumā, pie tam katru stāvu veido kameru rinda, teiksim, piecdesmit kameras rindā, — nu, īsi sakot, iedomājieties milzīgu kubu no bišu šūnām. Novietojiet šo kubu uz zemes un uzceliet ap to ēku ar jumtu virsū un sienām ārpusē. Šāds kubs līdz ar aptverošo celtni tad nu izveido «halli» Eri apgabala labošanas iestādē. Pie tam vēl, lai pilnveidotu šo gleznu, iztēlojieties šauru gale­riju ar tērauda margām; tā stiepjas visā garumā gar katru kameru virkni, un abos iegarenā kuba galos visas šīs galerijas no abām pusēm savienotas ar veselu sis­tēmu šauru tēraudā trepīšu, kas atgādina glābšanas kāpnes ugunsgrēka gadījumiem.

Mūs apstādināja pirmajā hallē, lai uzgaidītu kādu sargu, kas atslēgs durvis. Šur tur kustējās svītrainos cietumnieku svārkos ģērbti ieslodzītie ar īsi apcirptiem matiem un noskūtām sejām. Vienu šādu cietumnieku es ievēroju mums virs galvas trešās kameru rindas gale­rijā. Viņš stāvēja, pārliecies pār margām un atspiedis pret tām rokas, un acīm redzami neveltīja mūsu at­nākšanai ne mazāko vēfību. Viņš šķita raugāmies kaut kur tukšumā. Mans paziņa izdvesa klusu, šņācošu skaņu. Ieslodzītais pavērās lejup. Abi apmainījās nez kādiem žestiem. Tad mana paziņas kabatas lakatā ietī­tais sainītis aizlidoja pa gaisu. Cietumnieks to notvēra, zibens ātrumā tas bija nozudis aiz viņa krekla, un atkal viņš vērās tukšumā. Paziņa lika man sekot viņa piemē­ram. Es novēroju izdevīgu brīdi, kad sargs uzgrieza muguru, un arī mans sainītis sekoja iepriekšējam, pa­slēpdamies aiz šā cietumnieka krekla.

Mirkli vēlāk durvis tika atslēgtas, un mēs visi rindā sagājām frizētavā. Tur atradās vairāki vīrieši ieslodzīto svītrainajos ģērbos. Tie bija cietuma bārddziņi. Te bija arī vannas, karsts ūdens, ziepes un sukas. Mums pavēlēja izģērbties un nomazgāties, pie tam ikvienam vajadzēja noberzt sava kaimiņa muguru, — galīgi lieka piesardzība gan bija šī piespiestā pelde, jo cietums mu­džēt mudžēja no kukaiņiem. Pēc mazgāšanās mums katram izdeva audekla maisu drēbēm.

— Salieciet visas savas drēbes maisos, — sargs teica. — Labāk i nemēģiniet ievilkt kaut ko sev līdzi. Jums plikiem rindā būs jāiet uz pārbaudi. Tie, kam piespries­tas trīsdesmit dienas vai mazāk, lai patur kurpes un bikšturus. Kam vairāk par mēnesi, tie lai nepatur nekā.

Šis paziņojums visus samulsinaja. Kā gan kails cil­vēks varētu slepeni kaut ko iznest cauri pārbaudei? Vie­nīgi mēs ar savu paziņu bijām nodrošināti. Bet nu pie darba ķērās cietuma bārddziņi. Viņi staigāja pa nabaga jaunpienacēju baru, laipni piedāvādamies pieņemt gla­bāšanā viņu dārgos sīkumiņus un solīdamies tos atdot vēl šodien pat. Šie bārddziņi bija īsti filantropi, — ja spriež pēc viņu runāšanas. Varbūt vienīgi notikums ar Fra Lipo Lipi bet citādi gan nebūs redzēta tik veikla aptīrīšana. Sērkociņi, tabaka, smēķējamais papīrs, pī­pes, naži, naudā un viss kas cits tā vien lidoja aiz bārdskuvju ietilpīgajiem krekliem. Viņi pilnīgi pietūka no laupījuma, bet sargi izlikās nekā neredzam. īsi sakot, atpakaj nekas netika atdots. Bārddziņiem ne prātā ne­nāca šķirties no tā, ko ieguvuši. Viņi to uzskatīja par savu likumīgo īpašumu. Šie te bija frizētavas mesli. Šajā cietumā, kā vēlāk uzzināju, bija vairāki meslu veidi; un arī man pašam bija lemts kļūt par meslu ievā­cēju — ar sava jaunā paziņas gādību.

Šai frizētavā stāvēja vairāki krēsli, un bārddziņi strā­dāja veikli. Šeit skūšana un matu griešana gāja no rokas tik žigli, kā vēl nekur nebiju redzējis. Cietumnieki paši ieziepējās, un tad bārddziņi tos skuva — vienu vīru mi­nūtē. Matu griešana vilkās mazliet ilgāk. Trijās minūtēs astoņpadsmitgadīgā jaunekļa pūkas bija nokašātas no manas sejas, bet pauris gluds kā biljarda bumba, kaut arī ar tikko manāmiem matu rugājiem. Bārda un ūsas nozuda tāpat kā mūsu drēbes un cita mantība.

Goda vārds, kad visi bijām šādi apstrādāti, mēs iz­skatījāmies pēc īstas neliešu salases. Līdz tam nemaz nebiju atģidis, cik nejēdzīga īstenībā ir mūsu āriene.

Tad nācā ierinda, kurā mēs — kādi četrdesmit vai piecdesmit — sastājāmies kaili kā Kiplinga varoņi, kas uzbruka Lungtungpenai. Mūs pārmeklēt bija viegli. Te jau bija vienīgi mūsu kurpes un mēs paši. Diviem vai trim gudrgalvjiem, kas nebija uzticējušies bārddziņiem, tūdaļ uzgāja viņu mantību, kuru — proti, tabaku, pīpes, sērkociņus un sīknaudu — turpat uz vietas konfiscēja. Kad tas bija galā, mums atnesa jaunos apģērbus — iz­turīgus cietumnieku kreklus, kā arī svārkus un bikses ar spilgtām svītrām. Es agrāk biju turējies pie iedomas, ka svītraino cietumnieka tērpu cilvēkam uzģērbj tikai tad, ja viņš notiesāts par smagu noziegumu. Nu šī iedoma sabruka, es apvilku šo apkaunojuma amattērpu un pirmo reizi izbaudīju, ko nozīmē soļot cietumnieku ierindā.