DŽEKS LONDONS: STĀSTI

Garā Bārda ilgi nopūlējās, skaitīdams uz pirkstiem.

— Mūsējo bija sešdesmit vīru, — viņš beidzot sacīja, ņemdams palīgā gan pirkstus, gan lūpas, lai pateiktu šo skaitli. — Un mēs bijām ļoti stipri, tikai paši to ne­zinājām. Tā mēs noskatījāmies, kā šie desmit vīri uz­bruka Bubuļa kokam. Viņš cīnījās dūšīgi, bet ko tad šis varēja padarīt. Mēs tikai vērojām. Kad daži gaļas ēdāji sāka rāpties kokā, Bubulim vajadzēja parādīties ārpusē, lai mestu akmeņus tiem uz galvām, un pa to laiku pārējie gaļas ēdāji, to vien tik gaidījuši, piešāva viņu pilnu ar bultām. Un beigas bija vecajam Bubulim.

Nākamais, kuram gaļas ēdāji ķērās klāt, bija Viena Acs, kas ar savu ģimeni dzīvoja alā. Uzbrucēji sakūra uguni alas ieejā un izkvēpināja viņu ārā gluži tāpat, kā mēs šodien izkvēpinājām lāci. Tad tie sāka vajāt Sešus Pirkstus un sekoja viņarn kokā, un, kamēr tie no­beidza Sešus Pirkstus un viņa pieaugušo dēlu, mēs pārējie aizmukām. Viņi noķēra dažas mūsu sievietes un nogalināja divus sirmgalvjus, kas nespēja tik ātri paskriet, tāpat arī vairākus bērneļus. Sievietes tie aiz­nesa sev līdzi uz Lielo ieleju.

Pēc tam mēs, atlikušie, līdām atpakaļ un nezin kā, laikam tāpēc, ka bijām pārbijušies un jutām vajadzību cits pēc cita, sākām notikušo pārrunāt. Tā bija mūsu pirmā sapulce — mūsu pirmā īstā sapulce. Šajā sapulcē mēs tad nodibinājām savu pirmo cilti. Jo nu mēs bijām dabūjuši mācību. Šiem desmit gaļas ēdājiem ikvienam bija desmit vīru spēks, jo visi desmit cīnījās kā viens. Viņi savus spēkus bija salikuši kopā. Bet trīsdesmit mūsējo ģimenēm un sešdesmit vīriem katram bija tikai viena vīra spēks, jo ikviens cīnījās atsevišķi.

Garas bija mūsu pārrunas, uh grūti gāja ar šīm pār­runām, jo tolaik mums vēl nebija tādu vārdu, kādus lietojam tagad un ar kādiem var visu pateikt. Daudz daudz vēlāk Blakts sadomāja dažus no šiem vārdiem, un tāpat arī mēs citi pa reizei sadomājām kādu jaunu vārdu. Tomēr galu galā vienojāmies, ka mūsu spēki jāliek kopā un visiem jābūt kā vienam vīram, kad gaļas ēdāji atkal nāks pāri kalnu grēdai zagt mūsu sievietes. Un tā nu jau bija cilts.

Kalnu grēdas virsotnē mēs nolikām divus vīrus, vienu dienai un otru naktij, lai tie vērotu, vai nenāk gaļas ēdāji. Tās bijā cilts acis. Tad vēl tāpat dienu un nakti desmit vīriem vajadzēja būt nomodā ar vālēm, šķēpiem un bultām rokās, gataviem uz cīņu. Agrāk, ja kāds vīrs devās pēc zivīm, ēdamiem lēļiem vai kaiju olām, viņš ņēma līdzi ieročus, un puse laika pagāja, vācot barību, bet otra puse — vērojot, vai nedraud briesmas, vai kāds netaisās uzbrukt. Nu viss kļuva citādi. Vīri staigāja ap­kārt bez ieročiem un visu laiku varēja vākt barību. Tāpat, kad sievietes kāpa kalnos meklēt saknes un ogas, pieci no šiem desmit vīriem gāja līdzi tās apsargāt. Un visu laiku, kā dienu, tā nakti, cilts acis vēroja no kalnu grēdas virsotnes.

Tomēr no raizēm neizbēgām. Kā jau parasti, viss no­tika sieviešu pēc.-Vīri, kuriem nebija sievu, kāroja sev citu vīru sievas,'un tālab tie bieži cīnījās savā starpā; ne vienu vien reizi gadījās, ka kādam sadragāja galvu vai izdūra šķēpu caur vēderu. Kamēr viens no vērotā­jiem atradās kalnu grēdas virsotnē, kāds cits vīrs no­zaga viņa sievu, un vērotājs nonāca lejā, lai izkautos. Otrais vērotājs nobijās, ka cits varētu nogrābt arī viņa sievu, un tāpat nonāca atpakaļ ielejā. Bez tam starp tiem desmit vīriem, kas arvien turēja ieročus rokās, sākās ķildas, un tie cīnījās pieci pret pieciem, līdz daži aizbēga uz piekrasti un pārējie dzinās tiem pakaļ.

Tā notikās, ka cilts palika bez acīm un bez sargiem. Mums vairs nebija sešdesmit vīru spēka. Mums vispār nebija nekāda spēka. Tad mēs noturējām sapulci un pieņēmām pirmos likumus. Es tolaik biju vēl tīrais zeņ­ķis, bet atceros labi. Nospriedām, ka nedrīkstam kauties cits ar citu, ja gribam būt stipri, un pieņēmām likumu: ja kāds vīrs nogalinās otru. tad viņu atkal nogalinās cilts. Pieņēmām vēl otru likumu: ja kāds nozags cita vīra sievu, tad arī viņu cilts nonāvēs. Mēs noteicām, ka vīru, kura spēks ir pārāk liels un kurš ar savu spēku dara pāri ciltsbrāļiem, mēs ari nogalināsim, lai viņa spēks vairs nevienam nevarētu darīt pāri. Jo, raugi, ja mēs ļautu viņa spēkam darīt citiem pāri, brāļi sāktu baidīties un cilts izirtu, un mēs atkal būtu tikpat vāji kā tolaik, kad gaļas ēdāji pirmo reizi mums uzbruka un nonāvēja Bubuli.

Krumslis bija stiprs vīrs, ļoti spēcīgs vīrs, bet viņš neatzina likumu". Viņš atzina tikai pats savu spēku un, uz šo spēku paļaudamies, gāja un paņēma sev Trīs Lēļu sievu. Trīs Lēļi lūkoja cīnīties, bet Krumslis ar vāli sašķaidīja viņam galvu. Tomēr Krumslis bija aizmirsis, ka visi mūsu vīri salikuši spēkus kopā, lai uzturētu likumu mūsu starpā, un mēs nonāvējām Krumsli viņa paša koka pakājē un pakārām līķi zarā par brīdinājumu, ka likums ir stiprāks par jebkuru cilvēku. Jo mēs paši, mēs visi kopā bijām likums, un neviens vīrs nedrīkstēja būt varenāks par likumu.

Vēl jau bija arī citas raizes, jo ziniet, ak Brieža Skrē- jēj, Dzeltenā Galva un Tumsā Bailīgais, ka nav viegli nodibināt cilti. Radās tik daudz dažādu darīšanu — nu, tādu sīku darīšanu, ka bija ļoti apgrūtinoši allaž, vien saukt visus vīrus kopā, lai apspriestos sapulcē. Sapul­ces mēs noturējām gan no rīta, gan pusdienā, gan va­karā un pat nakts vidū. Tā mums šo sapulču dēļ vairs neatlika laika iet mežā un meklēt barību, jo arvien kāds sīkums bija jānokārto, teiksim, vai nu jāizrauga divi jauni vērotāji, kas ieņemtu abu iepriekšējo vietu kalna galā, vai atkal jānosaka, cik liela barības tiesa jādabū tiem vīriem, kuriem allaž bija ieroči rokā un kuri paši negāja sev barību meklēt.

Mums vajadzēja virsaiša, kurš kārtotu šīs lietas, kurš būtu sapulces balss un kurš tad sapulcei ziņotu par to, ko izdarījis. Tā mēs izraudzījām Purš-puršu par virsaiti. Viņš arī bija stiprs vīrs, pie tam ļoti viltīgs, un, kad bija noskaities, viņš sprauslāja, āre, tā, «purš-purš», taisni kā meža kaķis.

Tad tos desmit vīrus, kas sargāja cilti, lika pie darba, lai taisa akmens mūri šķērsām pāri ielejas visšaurākajai vietai. Sievietes un lielākie bērni gāja palīgā, tāpat arī citi vīri, līdz galu galā bija uzcelts stiprs mūris. Pēc tam visas ģimenes kāpa lejā no savām alām un kokiem un cēla stiebru būdiņas mūra aizsargātajā ielejā. Šīs būdas bija lielas un daudz ērtākas par alām un kokiem, un visiem nu sākās labāki laiki, tāpēc ka cilvēki bija sa­likuši savus spēkus kopā un kļuvuši par cilti. Tā kā nu mums bija mūris un sargi, un vērotāji, tad atlika vairāk laika, lai medītu un zvejotu, raktu saknes un lasītu ogas; barības bija vairāk, barība bija labāka, un neviens vairs nestaigāja izsalcis. Un Trīs Kājas, — tā viņu sauca tāpēc, ka zēna gados viņš bija lauzis kājas un nu staigāja, balstīdamies uz nūjas, — Trīs Kājas salasīja savvaļas labības sēklas un iesēja tās zemē tepat ielejā netālu no savas būdas. Tāpat viņš sāka stādīt sulīgus sakņaugus un šo to citu, ko sameklēja kalnu ielejās.

Tāpēc, ka Jūras ielejā nu bija droši, jo to sargāja mūris, vērotāji un sargi, un tāpēc, ka visiem bija ba­gātīgi barības, kuras dēļ pat nenācās cīkstēties, pie mums sāka ierasties daudzas ģimenes no piekrastes ielejām, kas atradās mums abās pusēs, un no augsta­jiem kalniem mūsu aizmugurē; tur tās līdz šim bija mitinājušās vairāk līdzīgi meža zvēriem nekā cilvēkiem. Un drīz vien Jūras ieleja bija pilna ļaužu, tajā dzīvoja neskaitāmas ģimenes. Bet jau sen pirms tam zeme, kas visu laiku bija brīva un piederēja visiem, tika sadalīta. Trīs Kājas to uzsāka, iesēdams labību. Tomēr lielākā daļa no mums par zemi toreiz vēl nelikās ne zinis. Mēs domājām, ka norobežot savus zemes gabalus ar akmens sētām ir tīrā muļķība. Ko ēst mums bija diezgan — un kā tad vēl vajadzētu? Atceros, mēs abi ar tēvu cēlām akmens sētas Trim Kājām, un par to viņš mums deva labību.