DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Virknē pa vienam, cieši cits aiz cita, katrs turot rokas uz priekšējā pleciem, mēs iesoļojām citā lielā hallē. Šeit mūs sastādīja pie sienas garā rindā un lika atbraucīt kreisās rokas piedurkni. Jauns medicīnas stu­dents savā prakses laikā vingrinādamies pie tādiem lopiņiem kā mēs, nostaigāja gar ierindu. Viņš mūs sa- potēja tieši četrreiz ātrāk, nekā bārddziņi bija skuvuši. Pēdīgi mūs nobrīdināja, lai sargāmies kaut kur pie- bružāt roku stilbus, bet lai ļaujam asinīm sažūt, izvei­dojot kreveli, un tad rriūs aizveda uz kamerām. Te nu mēs ar paziņu šķīrāmies, tomēr iepriekš viņš vēl pa­manījās man iečukstēt: — Izsūc poti!

Tiklīdz biju ieslēgts, tūdaļ izsūkāju brūcīti rokas stilbā pavisam tīru. Vēlāk redzēju cilvēkus, kas to nebija darījuši, — viņu rokās izveidojās šaušalīgi dobuļi, tādi, ka es tur būtu varējis vai dūri iebāzt. Paši vainīgi. Kālab neizsūkāja!

Manā kamerā atradās vēl otrs vīrs. Mums nu vaja­dzēja kļūt par kameras biedriem. Tas bija jauns, za­ļoksnējs puisis, nerunīgs, bet ļoti spējīgs zēns, tiešām patīkams, — tādu katru dienu nesastapsi, — kaut gan tikko kā bija nosēdējis divus gadus kādā Ohaio labo­šanas iestādē.

Nebijām vēl uzturējušies savā kamerā ne pusstundu, kad pa galeriju lēnā garā piesoļoja kāds ieslodzītais un palūkojas pa durvīm iekšā. Tas bija mans paziņa. Viņš paskaidroja, ka šim esot piešķirta brīvība staigāt pa halli. Viņa kameru atslēgšot sešos no rīta un neaizslēg­šot agrāk par deviņiem vakarā. Viņš esot pazīstams ar šās halles «spēka mitriķiem», tāpēc nekavējoties ieteikts par uzticamu amatam, ko apzīmē ar nosaukumu «halles vīrs». Cilvēks, kas viņu ieteicis, arī esot no uzticamajiem cietumniekiem, to dēvējot par «pirmo halles vīru». Šajā hallē esot trīspadsmit halles vīri. Desmit no tiem iz­pildot katrs savas kameru galerijas uzrauga pienāku­mus, bet pār viņiem stāvot pirmais, otrais un trešais halles vīrs.

Mums, jaunatnācējiem, — tā mans paziņa paskaid­roja, — būšot jāpaliek kamerās visu atlikušo dienas daļu, lai dotu potei iespēju iedarboties. Nākamajā rītā mūs izvedīšot spaidu darbos cietuma p-agalmā.

— Tomēr tevi es no šā darba izpestīšu, cik drīz vien varēšu, — viņš apsolīja. — Uzsperšu gaisā vienu no halles vīriem.un iedabūšu tevi viņa vietā.

Viņš aizbāza roku aiz krekla, izvilka mutautiņu, kurā atradās manas dārgās mantiņas, pa stieņu spraugu pa­deva to man un atkal aizgāja atpakaļ pa galeriju.

Es atraisīju sainīti. Viss bija, kā ielikts. Netrūka pat neviena vienīga sērkociņa. Sadalīju tabaku cigarešu tīšanai ar savu kameras biedru. Kad grasījos uzraut sērkociņu, lai aizkūpinātu smēķi, viņš atturēja mani. Abiem mums guļamās lažas sedza nodilusi, netīra va­tēta sega. Viņš noplēsa šauru strēmeli no plānā auduma un cieši saritināja tievā, garā cilindrveida tīstoklī. To viņš aizdedzināja ar vērtīgo sērkociņu. Cieši saritinātais kokvilnas drānas tīstoklītis nedega ar liesmu. Tā gals tikai apogļojās un gausi gruzdēja. Tas varēja gruzdēt stundām ilgi, un mans kameras biedrs to sauca par «posu». Kad tas bija nogruzdējis pavisam īss, neva­jadzēja nekā vairāk kā tikai izgatavot jaunu posu, pie­likt tā galu pie iepriekšējā un papūst uz tiem, pārnesot kvēli no viena uz otru. Nudien mēs būtu varējuši dot norādījumus Prometejam, kā saglabāt uguni.

Ap pulksten divpadsmitiem pasniedza pusdienas.

Mūsu kameras durvju apakšdaļā atradās neliela at­vere — it kā cāļu staigājamās durtiņas putnu audzē­tavā. Pa to tad mums iestūma divas ņukas sakaltušas maizes un divus trauciņus ar «viru». Viena viras porcija sastāvēja no apmēram kvartas karsta ūdens, kūra virs­pusē peldēja vientuļš tauku ripulītis. Ak jā, ūdenim bija klāt arī mazliet sāls.

Mēs izstrēbam viru, bet maizi neēdām. Ne jau tāpēc, ka nejustu izsalkumu vai ka maize būtu nebaudāma. Ta bija gluži laba maize. Taču mums bija savi iemesli. Mans kameras biedrs bija atklājis, ka mūsu kamera čum no blaktīm. Visās spraugās un plaisās starp ķie­ģeļiem, kur apmetums bija atbirzis, plauka un zēla ve­selas kolonijas. To iemītnieki devās sirojumos pat gaiša dienas laikā un simtiem vien rāpačoja pa sienām un griestiem. Mans kameras biedrs bija labi skolots šo kustoņu paražās. Gluži kā Cailds Rolands viņš bez­bailīgi cēla spalgo kaujas tauri pie lūpām. Tāds cīniņš vēl nav pieredzēts. Tas vilkās stundām ilgi un bija īsta asinspirts. Un, kad pēdējie pārpalicēji bija patvērušies savos ķieģeļu un apmetuma cietokšņos, mūsu darbs vēl bija veikts tikai pa pusei. Pilnām mutēm mēs zelējam maizi, līdz tā kļuva staipīga kā tepe. Ja kāds bēgošs karotājs iemuka šķirbā starp ķieģeļiem, mes nekavējo­ties iemūrējām to ar sakošļātas maizes piciņu. Tā mes pūlējāmies, līdz gaisma metās krēslaina un ikviens do­bums, sprauga un slēptuve bija noslēgta. Šermuļi man skrien pār kauliem, iedomājoties to bada nāves un ka­nibālisma traģēdiju, kādai turpmāk vajadzēja norisinā­ties aiz šīm ar maizi aizmūrētajām cietokšņu sienām.

Mēs atkritām uz lāviņām pārguruši un izsalkuši, gai­dīdami vakariņas. Šodien bija krietni strādāts. Nākama­jās nedēļās mums vismaz nevajadzēs ciest no šiem kukaiņu karapūļiem. Mēs bijām atteikušies no pusdie­nām, cenzdamies glābt savu ādu uz vēdera rēķina; to­mēr jutāmies apmierināti. Ak vai, cik nevērtīgi ir cilvēka pūliņi! Tikko mūsu ilgstošais darbs bija galā, kāds sargs atslēdza mūsu durvis. Patlaban notika cie­tumnieku pārvietošana, un mūs pārveda un ieslēdza citā kamerā divas galerijas augstāk.

Nākamajā rītā kameras atslēdza jo agri, un' lejā, hallē, mēs, vairāki simti ieslodzīto, sastājušies cietum­nieku ierindā, izmaršējām cietuma pagalmā, lai ķertos pie darba. Eri kanāls tek tieši gar Eri apgabala labo­šanas iestādes aizmugurējo pagalmu. Mūsu uzdevums bija izkraut kanāla liellaivas, uz pleciem nesot iekšā cietumā milzīgus stutmalkas bluķus dzelzceļa gulšņu lielumā. Strādādams es vēroju apkārtni un pētīju izde­vību bēgšanai. Izredzes bija ļoti bēdīgas. Augšā pa mūra valni soļoja ar automātiskām šautenēm bruņoti sarg- zaldāti, un bez tam vēl, kā man stāstīja, sargtornīšos esot novietoti ložmetēji.

Es neko vis nebēdāju. Mēnesis jau nav tik ilgs laiks. Pavadīšu šeit šīs trīsdesmit dienas un šo to pievienošu savam materiālu krājumam, ko, brīvībā izkļuvis, biju nodomājis izmantot pret šīm tiesas un taisnības har­pijām. Es vēl parādīšu, ko spēj amerikāņu puisis, ja viņa tiesības un privilēģijas bradā kājām tā kā manējās. Man bija laupītas tiesības uz zvērinātajiem tiesas sēdē; man bija laupītas tiesības aizstāvēties par savu vainu vai nevainību; man vispār bija laupīta tiesa (jo nevarēju atzīt, ka tas, ko biju pieredzējis Niagāras Ūdenskritumu pilsētiņā, būtu tiesa); man netika atļauts sazināties ne ar advokātu, ne arī ar kādu citu, tādējādi laupot man tiesības iesniegt lūgumu par habeas corpus piemērošanu; seju man noskuva, matus apgrieza līdz ādai, manu augumu ieģērba cietumnieka svītrainajās drēbēs; biju spiests smagi strādāt, ieturot ūdens un maizes diētu, un soļot apkaunojošā cietumnieku ierindā, kamēr virs manis stāvēja bruņoti sargi, — un par ko tas viss? Ko es biju nodarījis? Kādu noziegumu biju pastrādājis pret Nia­gāras Ūdenskritumu labajiem pilsoņiem, ka pār mani vajadzētu gāzties šādai atriebībai? Nebiju pat pārkāpis viņu noteikumu par «gulēšanu ārpus dzīvojamām tel­pām». Tonakt pārnakšņoju aiz viņu pilsētas teritori­jas — laukos. Netiku pat ubagojis barību vai diedelējis «sīknaudiņu» viņu ielās. Neko citu nebiju darījis kā vien gājis pa viņu trotuāru un raudzījies uz viņu ūdens­kritumu, kas nevienam nebija vajadzīgs. Kas tas par noziegumu? Juridiski nejutos vainīgs itin nekādā no­darījumā. Labi, labi, gan es viņiem parādīšu, kad tikšu laukā.