DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Tā nu visu zemi sagrāba sev tikai nedaudzi cilvēki, un Trim Kājām tika vislielākā daļa. Citi, kas arī bija sev paņēmuši zemi, atdeva to šiem nedaudzajiem, kas pēc tās kāroja, un šie viņiem par to atlīdzināja ar la­bību, sulīgām saknēm, lāčādām un zivīm, kuras zemes kopēji, apmainījuši pret labību, savukārt ieguva no zvej­niekiem. Un, pirms mēs vēl paguvām atģisties, visa zeme bija aizņemta.

Ap to pašu laiku Purš-puršs nomira un viņa dēls Suņa Zobs kļuva par virsaiti. Viņš pats pieprasīja, ka šim jākļūstot par virsaiti, lai tur vai kas, jo šā tēvs bijis virsaitis pirms viņa. Pie tam Suņa Zobs uzskatīja sevi par lielāku virsaiti, nekā bijis tēvs. No sākuma vrņš bija labs virsaitis un strādāja daudz, tā ka sapulcei atlika arvien mazāk un mazāk darba. Tad Jūras ielejā padzirdēja jaunu balsi. Tas bija Šķībā Lūpa. Mēs viņu pirmāk neko daudz neievērojām, līdz viņš sāka runāties ar mirušo gariem. Vēlāk mēs viņu nosaucām par Lielo Taukumu, jo viņš ēda šausmīgi daudz, nekā nestrādāja un apvēlās apaļš un resns. Kādu dienu Lie­lais Taukums mums pastāstīja ka nu viņš zinot mirušo noslēpumus un ka viņš esot dieva balss. Viņš varen sadraudzējās ar Suņa Zobu, kas pavēlēja mums uzcelt Lielajam Taukumam stiebru būdu. Un Lielais Taukums apkāra savu būdu ar tabu, bet iekšā turēja dievu.

Suņa Zobs mazpamazām arvien vairāk uzkundzējās sapulcei, un, kad sapulce kurnēja un solījās izraudzīt jaunu virsaiti, Lielais Taukums runāja ar dieva balsi un nepiekrita tam. Tāpat Trīs Kājas un citi, kuriem piederēja zeme, turējās Suņa Zoba pusē. Vēl vairāk — visstiprā­kais vīrs sapulcē bija Jūras Lauva, un viņam zemes tu­rētāji paklusām iedeva zemi, tāpat daudzas lāčādas un grozus ar labību. Tad arī Jūras Lauva teica, ka Lielā Taukuma balss tiešām esot dieva balss un tai vajagot pa­klausīt. Un drīz pēc tam Jūras Lauvu izraudzīja par Suņa Zobā balsi, un viņš nu mēdza runāt Suņa Zoba vietā.

Tad vēl bija Mazais Pendēris, sīks vīriņš ar tik tievu viducīti, it kā savu mūžu nebūtu dabūjis kārtīgi paēst. Upes ietekā, kur smilšu uzbērums bija apvaldījis bangu sparu, viņš ierīkoja fielu venteri zivīm. Neviens tādu venteri nekad pat ne sapņos nebija redzējis. Nedēļām viņš strādāja pie tā kopā ar dēlu un sievu, kamēr mēs citi smējāmies par viņa pūlēm. Bet, kad darbs bija galā, pirmajā dienā viņš savā venterī noķēra vairāk zivju, nekā visa cilts spēja noķert veselā nedēļā, un nu gan bija prieki. Upē bija vairs tikai viena vieta, kas derēja venterim, bet, kad mēs kopā ar tēvu un kādu duci citu vīru sākām būvēt milzīgu venteri, no lielās stiebru bū­das, ko bijām uzcēluši Suņa Zobam, ieradās sargi. Sargi badīja mūs ar šķēpiem un lika vākties projām — Mazais Pendēris pats celšot šeit venteri, jo tā licis Jūras Lauva, kas bija Suņa Zoba balss.

Nu sacēlās liela kurnēšana, un mans tēvs sasauca sa­pulci. Bet, kad viņš piecēlās kājās, lai runātu, Jūras Lauva izdūra viņam šķēpu caur rīkli, un viņš nomira. Un Suņa Zobs un Mazais Pendēris, un Trīs Kājas, un visi, kam piederēja zeme, teica, ka tas esot pareizi. Un Lielais Taukums sacīja, ka tā esot dieva griba. Pēc tam visi baidījās celties kājās sapulcē, un sapulces vairs nenotika.

Kāds cits vīrs, Cūkas Žoklis, sāka turēt kazas. Viņš bija padzirdis, ka tā darot gaļas ēdāji, un drīz vien vi­ņam jau bija daudzi kazu bari. Vīri, kuriem nebija ze­mes un ventera un kuri citādi būtu cietuši badu, prie­cājās, ka varēja strādāt pie Cūkas Žokļa, kopt viņa kazas, sargāt tās no meža suņiem un tīģeriem un dzīt uz ganībām kalnos. Par to Cūkas Žoklis deva tiem ēst kazu gaļu un valkāšanai kazu ādas, un dažreiz tie kazu gaļu iemainīja pret zivīm, labību un sulīgām saknēm.

Tajā laikā tad sāka taisīt naudu. Jūras Lauva bija pirmais, kas to sadomāja, un viņš par to apspriedās ar Suņa Zobu un Lielo Taukumu. Jo, redziet, šie trīs cilvēki bija tie, kuri saņēma nodevas no itin visa, ko ieguva Jūras ielejā. No katriem trim groziem labības viens pie­derēja viņiem, viena zivs no katrām trim, viena kaza no katrām trim. Par to viņi atkal baroja sargus un vēro­tājus, bet pārējo paturēja paši. Dažreiz, kad bija ķēries liels zivju loms, viņi pat nezināja, ko iesākt ar savu daļu. Tad nu Jūras Lauva lika sievietēm taisīt naudu no gliemežvākiem — gatavot mazas, apaļas ripiņas ar caurumiņu vidū, un visas tās bija jānoslīpē gludas un glītas. Ripiņas savēra virtenēs, un šīs virtenes sauca par naudu.

Katrai virtenei bija trīsdesmit vai arī četrdesmit zivju vērtība, bet sievietes, kas izgatavoja pa virtenei dienā, dabūja katra divas zivis. Šīs zivis nāca no Suņa Zoba, Lielā Taukuma un Jūras Lauvas tiesas, ko viņi par trim nebija spējuši apēst. Tātad visa nauda ari piederēja vi­ņiem. Tagad viņi noteica Trim Kājām un citiem zemes turētājiem, ka savu daļu no labības un saknēm viņi ņemšot naudā. Mazajam Pendērim, — ka savu dalu zivju viņi ņemšot naudā, un Cūkas Žoklim, — ka savu daļu kazu un siera viņi ņemšot naudā. Tāpat, ja cilvēks,

kam pašam nekā nebija, strādāja pie tāda, kuram kas bija, par to viņam maksāja naudu. Ar šo naudu viņš varēja pirkt labību un zivis, gaļu un sieru. Un Trīs Kā­jas un visi, kuriem kas piederēja, maksāja Suņa Zobam, Jūras Lauvam un Lielajam Taukumam viņu tiesu nauda. Tie atkal maksāja sargiem un vērotājiem naudā, bet sargi un vērotāji savu barību pirka par naudu. Un, ta kā nauda bija lēta, Suņa Zobs pieņēma daudz vairāk vīru par sargiem. Tomēr naudu bija viegli iztaisīt, un daži vīri paši sāka gatavot naudu no gliemežvākiem. Bet sargi dūra viņus ar šķēpiem un šāva ar bultām, jo viņi mēģināja ārdīt cilti. Ļauns darbs esot ārdīt cilti, jo tad gajas ēdāji nākšot pāri kalnu grēdai un visus nokaušot.

Lielais Taukums bija dieva balss, bet viņš pieņēma Lauzto Ribu un iecēla par priesteri, tā ka šis nu kļuva par Lielā Taukuma balsi un runāja viņa vietā. Un abiem atkal bija citi vīri, kas tiem kalpoja. Tāpat arī Mazais Pendēris un Trīs Kājas, un Cūkas Žoklis turēja sev vī­rus, lai tie arvien gulšņavātu saulē ap viņu stiebru būdām, iznēsātu ziņas viņu uzdevumā un dotu tālāk viņu pavēles. Un arvien vairāk un vairāk vīru tika at­rauti no darba, tā ka tiem, kas palika, vajadzēja strādāt grūtāk nekā agrāk. Rādījās, ka visi kāro nekā nestrādāt un cenšas atrast ceļus, kā likt citiem strādāt viņu labā. Greizā Acs atrada šādu ceļu. Viņš pirmoreiz no labības izvārīja ugunsdziru. LIn pēc tam viņš vairs nestrādāja, jo klusībā bija sarunājis ar Suņa Zobu, Lielo Taukumu un citiem dižajiem, un tika nolemts, ka viņš būs vienī­gais, kas taisīs ugunsdziru. Bet Greizā Acs nestrādāja pats. Cilvēki vārīja dziru viņa vietā, un viņš maksāja tiem naudā. Tad viņš pārdeva ugunsdziru par naudu, un visi vīri pirka. Un daudzas virtenes viņš par to deva Suņa Zobam un Jūras Lauvam, un visiem tiem dižajiem.

Lielais Taukums un Lauztā Riba aizstāvēja Suņa Zobu, kad tas ņērna sev otro sievu un pēc tam trešo sievu. Viņi teica, ka Suņa Zobs esot citāds nekā pārējie cilvēki un par viņu augstāks esot vienīgi dievs, ko Lie­lais Taukums turēja savā tabu būdā, un pats Suņa Zobs arī tā teica, un viņš gribot zināt, kas šie tādi esot, ka uzdrīkstoties kurnēt, un kas šiem daļas, cik sievu viņš

ņemot. Suņa Zobs bija iztaisījis lielu laivu, un viņš at­rāva no darba vēl vairāk vīru, kas tagad nedarīja nekā, tikai zvilnēja piesaulē, gaidīdami, kad Suņa Zobs kāps laivā, lai tad airētu viņa vietā. Un viņš iecēla Tīģera Ģīmi par vadoni visiem sargiem, tā ka Tīģera Ģīmis kļuva viņa labā roka, un, ja viņam kāds cilvēks nepatika. Tīģera Ģīmis to nonāvēja viņa vietā. Un Tīģera Ģīmis tāpat iecēla kādu citu vīru par savu labo roku, lai tas dod tālāk viņa komandas un nogalina viņa vietā.