DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Ta nu gan jūs visi bijāt stulbi, — Brieža Skrējējs piemetināja.

— Tad mēs visi no tiesas bijām stulbi, — Garā Bārda piekrita. — Dīvaini gan tas viss bija. Dzīvoja tāds Šķeltais Deguns. Viņš sacīja, ka viss notiekot nepa­reizi. Viņš teica, — tas esot tiesa, ka stipri mēs kļuvuši, tikai salikdami savus spēkus kopā. Un vēl viņš teica, ka toreiz, kad dibinājām cilti, pareizi bijis apšķibīt spēku cilvēkiem, kuru spēks ciltī dara citiem pāri, — nu tādiem, kas dauza savu brāļu galvas un zog savu brāļu sievas. Bet tagad, viņš teica, cilts vairs nekļūstot stip­rāka, tā topot vājāka, jo uzradušies vīri ar pavisam ci­tādu spēku, kas kaitējot ciltij, — vīri, kuriem esot ze­mes spēks, kā Trim Kājām, kuriem esot ventera spēks, kā Mazajam Pendērim, un kuriem esot kazu gaļas spēks, kā Cūkas Žoklim. Un nu mums pašiem jāgādā, — tā Šķeltais Deguns teica, — lai šiem vīriem tiktu atņemts viņu ļaunais spēks; vajagot izdarīt tā, lai viņi ietu strā­dāt — itin visi un lai ēst nedabūtu neviens, kas ne­strādā.

Un Blakts nodziedāja citu dziesmu par tādiem cil­vēkiem kā Šķeltais Deguns, kuri gribot iet atpakaļ un atkal dzīvot kokos.

Tomēr Šķeltais Deguns tā nedomāja; viņš negribot vis iet atpakaļ, bet uz priekšu; cilvēki esot stipri kļuvuši vienīgi tad. kad salikuši savus spēkus kopā; un, ja zivju ēdāji saliktu savus spēkus kopā ar gaļas ēdāju spēkiem, tad nebūtu vairs karošanas un nevajadzētu vairs ne vērotāju, ne sargu, un tad visi vīri strādātu un barības būtu tik daudz, ka nevienam nevajadzētu strādāt ilgāk par divām stundām dienā. -

Tad Blakts dziedāja atkal, un viņš dziedāja, ka Šķel­tais Deguns esot slinks, un vēl viņš nodziedāja «Dziesmu par bitēm». Tā bija savāda dziesma, un tie, kas to klausījās, kļuva gluži traki, tīri kā sadzērušies stipru ugunsdziru. Dziesmā bija runa par bišu saimi un par laupītāju lapseni, kas atnākusi dzīvot kopā ar bi­tēm un nozagusi tām visu medu. Lapsene bijusi slinka un stāstījusi bitēm, ka strādāt nemaz nevajagot; bez tam viņa pierunājusi tās turēt draudzību ar lāčiem, kas nemaz neesot medus zagļi, bet gan ļoti labi draugi. Blakts dziedāja aplinku vārdos, lai tie, kas klausījās, saprastu, ka bišu saime ir Jūras ielejas cilts, ka lāči ir gaļas ēdāji un slinkā lapsene — Šķeltais Deguns. Un, kad Blakts dziedāja tālāk, ka bites tikām klausī­jušas lapsenei, kamēr visa saime gandrīz iznīkusi, ļau­dis ņurdēja un rūca, un, kad Blakts dziedāja, ka beidzot labās bites sacēlušās un lapseni nodūrušas, ļaudis ķēra no zemes akmeņus un svieda ar tiem Šķeltajam Degu­nam, līdz viņš bija beigts un nekas vairāk no viņa ne­bija redzams kā vien akmeņu kaudze, ko tie bija same­tuši viņam virsū. Un daudzi nabaga ļautiņi, kam strādāt nācās ilgi un smagi un kam trūka ko ēst, tāpat palīdzēja sviest ar akmeņiem Šķeltajam Degunam.

Un pēc Šķeltā Deguna nāves bija vairs tikai viens vīrs, kas uzdrīkstējās celties kājās un izteikt savas do­mas, un tas bija Spalvotais Vaigs. «Kur ir stipro spēks?» viņš prasīja. «Mēs paši esam šis spēks, mēs visi kopā, un mēs esam stiprāki par Suņa Zobu un Tī­ģera Ģīmi, un Trim Kājām un Cūkas Žokli, un visiem tiem pārējiem, kas neko nestrādā, bet ēd daudz un no­vārdzina mūs ar savu spēku, jo tas ir ļauns spēks. Cil­vēki, kas ir vergi, nav stipri. Ja cilvēks, kurš pirmais at­rada, kur noder uguns un kā to izlietot, būtu izmanto­jis šo savu spēku, mēs visi būtu viņa vergi, tāpat kā šodien esam vergi Mazajam Pendērim, kas atrada, kur noder venteris un ka to izlietot, un tiem cilvēkiem, kas atrada, kur noder zeme, kazās un ugunsdzira un kā tās izlietot. Agrāk mēs dzīvojām kokos, mani brāļi, un neviens cilvēks nejutās drošībā. Bet tagad mēs vairs ne­cīnāmies savā starpā. Mēs esam salikuši savus spēkus kopā. Tad necīnīsimies vairs arī ar gaļas ēdājiem! Lik­sim kopā savus spēkus ar viņu spēku! Tad mēs tiešām būsim stipri. Un tad mēs visi kopīgi, zivju ēdāji ar ga­ļas ēdājiem, dosimies medībās un medīsim tīģerus un lauvas, vilkus un meža suņus, bet savas kazas ganīsim pa visām nogāzēm, un visās augsto kalnu ielejās sēsim labību un stādīsim sulīgus sakņaugus. Tajā dienā mēs būsim tik stipri, ka visi meža zvēri bēgs no mums un ies bojā. Nekas mums nevarēs turēties pretī, jo katra vīra spēks būs visu cilvēku spēks visā pasaulē.»

Tā runāja Spalvotais Vaigs, un viņi to nonāvēja, jo tas esot mežonīgs cilvēks, viņi teica, un gribot iet at­pakaļ un dzīvot kokā. Tas bija ļoti dīvaini. Kad tikai kāds vīrs cēlās un gribēja iet uz priekšu, visi tie, kas stāvēja uz vietas, teica, -ka viņš ejot atpakaļ un Viņu vajagot nokaut. Un nabaga ļautiņi palīdzēja to nomē­tāt ar akmeņiem un tapa par muļķiem. Mēs visi bijām muļķi, tikai ne tie, kas bija resni un neko nestrādāja. Muļķus dēvēja par gudriem, bet gudros nomētāja ar akmeņiem. Cilvēkiem, kas strādāja, trūka ko ēst, bet cilvēki, kas nestrādāja, pārēdās.

Un cilts pamazām zaudēja spēkus. Bērni bija vārgi un slimīgi. Un, tā kā mēs nekad kārtīgi nepaēdām, mūsu vidū ieviesās savādas slimības un mēs mirām kā mu­šas. Un tad gaļas ēdāji mums uzbruka. Pārāk bieži mēs bijām sekojuši Tīģera Ģīmim pāri kalnu grēdai un si­tuši tos. Tagad viņi nāca atmaksāt ar asinīm. Mēs bijām pārāk vārgi un slimi, lai spētu nosargāt lielo mūri. Un viņi mūs apkāva, visus no vietas, izņemot nedaudzas sievietes, kuras aizstiepa sev līdzi. Mēs ar Blakti izbē­gām, un es slēpos vismežonīgākajos nostūros, sāku medīt dzīvniekus un vairs nestaigāju izsalcis. Es no­zagu sev sievu no gaļas ēdājiem un apmetos uz dzīvi augsto kalnu alās, kur viņi nevarēja mani atrast..Mums bija trīs dēli, un katrs dēls nozaga sev sievu no gaļas ēdājiem. Un pārējo jūs jau zināt, — jo vai gan jūs ne­esat manu dēlu dēli?

— Bet Blakts? — Brieža Skrējējs taujāja.- — Kas no­tika ar viņu?

— Viņš aizgāja dzīvot pie gaļas ēdājiem un kļuva paf dziesmu dziedoni karalim. Tagad viņš ir vecs, bet dzied vēl arvien tās pašas vecās dziesmas; un, ja kāds vīrs ceļas, lai ietu uz priekšu, viņš dzied, ka tas soļojot atpakaļ un gribot dzīvot kokā.

'Garā Bārda iebāza roku lāča iekšās un ar bezzobai­nām smaganām sāka zelēt nieru tauku piku.

— Kādu dienu, — viņš piebilda, apslaucīdams rokas gar sāniem, — visi muļķi būs apmiruši, un tad visi dzī­vie varēs iet uz priekšu. Viņiem piederēs stipro spēks, un

viņi saliks savus spēkus kopa, tā ka visā pasaulē ne­viens cilvēks vairs necīnīsies ar otru. Uz mūriem vairs nebūs ne vērotāju, ne sargu. Un visus medījamos zvē­rus nomedīs, un, kā teica Spalvotais Vaigs, pa visām kalnu nogāzēm ganīsies kazas, un visas augstās kalnu ielejas būs apsētas ar labību un apstādītas ar sulīgiem sakņaugiem. Un visi cilvēki būs brāļi, un neviens cil­vēks vairs laiski nevalstīsies saulē, lai viņa biedri to baro. Un tas viss notiks tajā laikā, kad muļķi būs beigti un kad vairs nebūs neviena dziedoņa, kas stāvēs uz vie­tas un dziedās «Dziesmu par bitēm». Bites jau nav cil­vēki.

Kapitālists jeb rūpniecības oligarhs Rodžers Vandervnters, kas minēts šinī stāstījumā, identificēts kā devītais Vandervoteru ģime­nes līnijā, kuri simtiem gadu kontrolēja visas kokvilnas fabrikas Dienvidos. 5ā Rodžera Vandervotera uzplaukuma laiks bija pēdējie gadu desmiti divdesmit sestajā gadsimtā pēc Kristus; tas ir piek­tais gadsimts šausmīgajā rūpniecības oligarhijā, kura uzzēla uz iepriekšējās, republikāniskās iekārtas drupām.