DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Sendels bija notriekts. Viņš apvēlās apkārt un mēģināja piecelties, tomēr sekundantu spalgie saucieni nogaidīt skaitīšanu atturēja viņu. Viņš palika tupam uz viena ceļa, gatavs piecelties, un gaidīja, kamēr ties­nesis stāvēja, noliecies pār viņu, un skaļi skaitīja se­kundes viņam ausī. Pie «deviņi» viņš piecēlās cīņas stājā, un Toms Kings, stāvēdams pretī, varēja tikai no­žēlot, ka sitiens nav ķēris collu tuvāk — tieši zem zoda. Tas tad būtu bijis pilnīgs nokauts, un viņš varētu pār­nest mājās trīsdesmit mārciņu savai sievai un bērniem.

Raunds kā parasti ilga trīs minūtes, un Sendels pirmo reizi sāka just respektu pret pretinieku, bet Kinga kustības bija tikpat gausas un acis miegainas kā līdz šim. Kad raunds tuvojās beigām, ko Kings noskārta, redzēdams sekundantus ārpusē pieliecamies, gatavus lēcienam caur virvēm, viņš vadīja cīņu tuvāk savam stūrim. Un, kad nodārdēja gongs, viņš nekavējoties varēja atsēsties jau gaidošajā krēslā, kamēr Sendelam vajadzēja iet pa visu kvadrāta diagonāli līdz savam stūrim. Tas bija tīrais sīkums, bet sīkumu kopsummai jau ir zināma nozīme. Sendels bija spiests noiet vairāk soļu, iztērēt par tik vairāk enerģijas un zaudēt daļu no dārgās atpūtas minūtes. Katra raunda sākumā Kings no sava stūra virzījās ārā visai laiski, tā piespiezdams pretinieku veikt lielāko daļu distances. Katra raunda beigās Kings pamanījās cīņu iemanevrēt savā stūrī, lai bez kavēšanās varētu atsēsties.

Pagāja vēl divi raundi, kuros Kings skopojās ar pie­pūli, bet Sendels šķiedās ar to. Pretinieka cenšanās pēc strauja cīniņa Kingam kļuva diezgan netīkama, jo krietna tiesa no neskaitāmo sitienu biruma tomēr lika sevi manīt. Taču Kings iecirtīgi palika pie sava gau­suma, nevērodams jauno karstgalvju saucienus, lai tak šis reiz izkustoties un sākot kauties. Sestajā raundā Sendels atkal uz mirkli kļuva nevērīgs, un atkal Toma Kinga briesmīgā labā roka zibenīgi ķēra viņa žokli, un atkal Sendels nogaidīja, lai noskaita deviņas sekundes.

Septītajā raundā Sendela pašpārliecība bija noplakusi un viņš sāka pielāgoties cīņai, kura, kā pats apzinājās, būs smagākā, kādu tas līdz šim piedzivojis. Toms Kings bija vecs, tomēr sīkstākais vecis, ar kādu viņš līdz šim sastapies, — vecis, kurš nezaudēja galvu, kurš spēja izveicīgi pretoties, kura sitieni trāpīja kā smagas run­gas belzieni un kurš gan ar labo, gan kreiso roku spēja dot nokautu. Tomēr Toms Kings neuzdrošinājās sist bieži. Ne mirkli viņš neizlaida no prāta savus satriektos krumšļus un zināja, ka katram belzienam jābūt aprēķi­nātam, lai krumšļi spētu izturēt līdz cīņas beigām. Ka­mēr viņš sēdēja savā stūrī, raudzīdamies pāri uz preti­nieku, viņam iešāvās galvā doma, ka viņa pieredze, vienota ar Sendela jaunību, gan dotu pasaules smag- svara čempionu boksā. Bet te jau bija tā nelaime. Sen­dels nekad nekļūs par pasaules čempionu. Viņam trūka pieredzes, un vienīgais ceļš tās iegūšanai bija — nopirkt to ar savu jaunību; un, kad viņam piederēs šī pieredze, tad jaunība būs iztērēta, to pērkot.

Kings izmantoja katru priekšrocību, ko vien zināja. Ne reizi viņš nepalaida garām izdevību doties klinčā, un pēc iespējas bieži viņa plecs šajos klinčos cieši trie­

cas pretinieka ribās. Pēc ringa filozofijas trieciens ar plecu ir tikpat labs kā dūres belziens, ja ņem vērā sa­sniegto efektu, un pat vēl krietni labāks, ja ņem vērā spēka ietaupījumu. Tāpat klinča stāvoklī Kings ar visu svaru balstījās pret pretinieku, tikai ļoti negribīgi laiz­dams to vaļā. Tas spieda iejaukties tiesnesi, kas tad atrāva tos vienu no otra, pie kam Sendels ikreiz viņam cītīgi palīdzēja, jo vēl nebija mācījies atpūsties. Viņš nespēja valdīt tieksmi laist darbā savas brīnišķīgi strau­jās rokas un atsperīgos muskuļus, un, kad pretinieks metās klinčā, bliezdams ar plecu pret ribām un balstī­dams galvu zem viņa kreisās rokas, Sendels gandrīz ikreiz trieca ar labo pats sev aiz muguras tur pabāztajā sejā. Tas bija prasmīgs sitiens, ko publika ļoti apbrīnoja, tomēr nebija bīstams un pie tam prasīja lielu spēka pa­tēriņu. Tomēr Sendels bija nenogurdināms un nepazina taupību, bet Kings tikai smīnēja un panesīgi pacieta.

Sendels ar labo roku trakā sparā dauzīja Kinga ķer­meni, un tas radīja iespaidu, it kā Kings saņemtu ne­skaitāmus belzienus, bet tikai vecu vecie ringa lauvas prata novērtēt Kinga kreisā cimda veiklos grūdienus pret pretinieka bicepsu, kuri skāra to mirklī, pirms si­tiens ķēra viņu pašu. Tiesa gan, Sendela sitiens ikreiz trāpīja, tomēr ikreiz tas bija zaudējis sparu no šā grū­diena bicepsā. Devītajā raundā trīs reizes vienā minūtē Kinga saliektā labā roka no sāniem drāzās pret preti­nieka žokli; un trīs reizes Sendela ķermenis visā sma­gumā nogāzās uz paklāja. Katru reizi viņš izmantoja atļautās deviņas sekunde un atkal piecēlās kājās, gan sadauzījies un apdullis, taču arvien vēl stiprs. Viņš bija zaudējis daudz no sava ātruma un mazāk šķiedās ar spēkiem. Viņš cīnījās sirdīgi, tomēr nemitīgi centās iz­mantot savu lielāko bagātību — jaunību. Kinga lielākā bagātība bija pieredze. Kad viņa dzīvesspēks piegura un sparīgums notrula, viņš tos bija atvietojis ar viltību, ar gudrību, kas dzimusi ilgu gadu cīņās, un ar rūpīgu savu spēku saudzēšanu. Viņš bija iemanījies ne tikai neiz­darīt nevienu lieku kustību, bet arī iemācījies pavedināt pretinieku veltīgi tērēt spēku. Atkal un atkal, izdarīdams māņu kustības gan ar kāju, gan roku, gan visu ķer­meni, viņš lika Sendelam lēkt atpakaļ, liekties vai aizsargāties. Kings pamanījās atpūsties, bet nekad ne­ļāva atpūsties Sendelam. Tā bija vecuma stratēģija.

Desmitā raunda pašā sākumā Kings sāka kavēt otrā brāzmainos uzklupienus, dodams ar kreiso taisnus bel­zienus sejā, un Sendels, jau kļuvis piesardzīgs, atbildēja, atvilkdams kreiso roku, tad nolaizdams to un "gāzdams ar labo slaidu sānisko sitienu pa galvu. Tas bija pārāk augstu, lai nopietni apdraudētu; tomēr, kad šis sitiens trāpīja Kingu pirmoreiz, viņš juta, ka izsenis pazīsta­mais, melnais nemaņas šķidrauts nolaižas pār viņa apziņu. Uz acumirkli, pareizāk sakot, uz sīku acumirkļa daļiņu, viņš paģība. Sajā brītiņā no viņa apredzes iz­gaisa pretinieka figūra uz balto, saspringto seju fona; nākamajā brīdī viņš jau atkal redzēja kā pretinieku, tā seju veidoto fonu. Šķita, it kā viņš uz brītiņu būtu pie­midzis un tūdaļ atkal atvēris acis, taču nesamaņas mirklītis bija tik mikroskopiski īss, ka viņš nepaspēja pat nokrist. Publika tikai ievēroja, ka tas sagrīļojas un ceļi tam sagumst, un tad atkal redzēja to atgūstamies un ievelkam zodu dziļāk kreisā pleca aizsegā.

Vairākas reizes Sendels atkārtoja šo sitienu, pa daļai turēdams pretinieku apdulluma stāvoklī, un tad Kings izstrādāja savu aizsardzības paņēmienu, kas reizē bija arī pretsitiens. Izdarīdams māņu sitienu ar kreiso roku, viņš paspēra pussoli atpakaļ, vienlaikus gāzdams, cik spēka, ar labo roku no apakšas. Sitiena laiks bija tik sīki aprēķināts, ka ķēra Sendelu tieši sejā tai brīdī, kad viņš patlaban strauji liecās lejup; Sendels uzlidoja gaisā un kūleniski novēlās uz muguras, atsizdamies pret paklāju ar pakausi un pleciem. Divreiz Kingam tas iz­devās, tad viņš kļuva paviršāks un iegāza pretinieku virvēs. Viņš nedeva Sendelam izdevību ne atpūsties, ne atjēgties, bet trieca sitienu pēc sitiena, līdz visa publika bija kājās un gaisu pildīja nerimstoša sajūsmas rēkoņa. Tomēr Sendela spēks un izturība bija apbrīnojama, viņš vēl arvien turējās uz kājām. Nokauts jau šķita drošs, un kads policijas virsnieks, satrūcies par šausmīgo dau­zīšanu, pieskrēja pie ringa, lai pārtrauktu cīniņu. Gongs nozvanīja raunda beigas, un Sendels stīvām kājām aiz­steberēja uz savu stūri, cenzdamies virsniekam iegalvot, ka jūtoties spirgts un spēcīgs. Lai to pierādītu, viņš divreiz pārmeta gaisā atmugurisku kūleni, un policijas virsnieks atstājās.