DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Visā kopumā — no cilvēka ar šādu seju būtu jābaidās tumšā alejā vai vientuļā vietā. Un tomēr Toms Kings nebija noziedznieks, nekad viņš nebija neko noziedzies. Izvairīdamies no kautiņiem, vienkāršs savas dzīves pa­ražās, viņš nekad nebija nevienam pāri nodarījis. Pat ne dzirdēts nebija, ka viņš kādreiz būtu meklējis ķildu. Viņš bija profesionāls bokseris, un viss zvēriskais plē- sīgums viņā taupījās profesionāliem mērķiem. Ārpus ringa viņš bija gauss, labsirdīgs cilvēks un savās jau­nības dienās, kad naudas bija papilnam, pat pārāk plašu roku, lai tas pašam būtu nācis par labu. Viņš ne pret vienu nejuta īgnumu, un ienaidnieku viņam bija maz. Cīņa viņam bija amats. Ringā viņš sita, lai sa­gādātu sāpes, sita, lai sakropļotu, sita, lai iznīcinātu; tomēr viņš sita bez naida. To taču prasīja viņa darbs. Publika lasījās kopā un maksāja par to, lai redzētu iz­rādi, ka divi vīri nosit viens otru gar zemi. Uzvarētājs dabūja naudas zutņa resno galu. Kad Toms Kings pirms divdesmit gadiem gāja cīņā pret Vulumulu Godžeru, viņš zināja, ka Godžera žoklis tikai četrus mēnešus kopš sadziedināts pēc lauzuma Ņūkastles sacīkstēs. Uz šo žokli viņš tad arī tēmēja un devītajā raundā lauza to no jauna ne tāpēc, ka vēlētu Godžeram ļaunu, bet tāpēc, ka tas bija drošākais ceļš, kā nogāzt Godžeru un iz­cīnīt naudas zutņa resno galu. Un arī Godžers pat ne­domāja ļaunoties uz viņu par to. Tāda nu reiz bija šī spēle, abi viņi zināja šās spēles noteikumus, un abi spēlēja to.

Toms Kings, ne savu laiku nebijis nekāds runātājs, tagad sēdēja pie loga, nīgri klusēdams un aplūkodams savas rokas. Plaukstu virspusēs velvējās vēnas — resnas un uztūkušas, bet krumšļi — dragāti, dauzīti un krop­ļoti — skaidri liecināja, kādā veidā tie lietoti. Ne reizes viņš pat dzirdējis nebija, ka cilvēka dzīvība atkarīga no artērijām, toties labi zināja, ko nozīmē šīs resnās, piepūstās vēnas. Sirds ar visaugstāko spiedienu bija dzinusi caur tām pārāk daudz asiņu. Nu tās vairs nespēja pienācīgi kalpot. Viņš bija izspiedis no tām visu elas­tību, un līdz ar vēnu izplešanos pagalam bija arī viņa izturība. Tagad viņš ātri nogura. Nu viņš vairs nespēja ar visu sparu veikt straujus divdesmit raundus, cīnīties, cīnīties, cīnīties no gonga līdz gongam, kad pēc viena mežonīga sasprindzinājuma traucas otrs, vēl mežonī­gāks, kad viņu sviež pret virvēm un viņš savukārt sviež •virvēs pretinieku, lai vēl jo mežonīgāk un sīvāk saņemtu galējos spēkus pašā pēdējā, divdesmitajā raundā, pie- traucot kājās aurojošo publiku, drāzdamies, belzdams, vairīdamies, gāzdams pār pretinieku sitienu krusu pēc sitienu krusas un saņemdams sitienu krusu pats, un visu šo laiku sirds uzticīgi sūknē bangojošās asinis caur pulsējošām dzīslām. Dzīslas, cīņas laikā piepampušas, arvien atkal atslāba, kaut gan pavisam vairs ne — ar katru reizi, sākumā gluži nemanāmi, tās tomēr palika mazu nieciņu resnākas nekā iepriekš. Viņš lūkojās tajās un savos sadauzītajos krumšļos, un uz mirklīti kā vīzija acu priekšā pavīdēja šīs pašas rokas to jaunības skais­tumā, kad vēl pirmais krumslis nebija sadragāts pret Bennija Džounsa galvu — tā paša, ko pazina arī ar vārdu «Velsas Briesmonis».

Atkal viņu pārmāca izsalkuma jutoņa.

— Nolāpīts ar ārā, ka nevarēju dabūt gabalu ga- ]as! — viņš paskaļi nogremzās, sažņaugdams milzīgās dūres un izspļaudams apspiestu lāstu.

— Es jau izmēģinājos gan pie Berka, gan Solija, — viņa sieva atteica, pa pusei kā taisnodamās.

— Un šie nebija vis ar mieru? — viņš noprasīja.

— Ne par puspensu. Berks teica … — viņa sastomī­jās.

— Sper vien laukā! Ko t' šis teica?

— Ka viņš domājot — Sendels tevi šovakar tik un tā piebeigšot un tavs rēķins jau tā esot pietiekoši liels.

Toms Kings norūcās, bet neatbildēja. Viņš neatlaidīgi domāja par buldogu, kuru bija turējis jaunības dienās un kuram izbarojis bezgala daudz gaļas gabalu. Toreiz gan Berks būtu devis kredītu pat par tūkstoš gabaliem gaļas. Bet laiki bija mainījušies. Toms Kings kļuva vecs; un veci vīri, kas cīnās otrās šķiras klubos, nevar cerēt, ka tirgotāji dos ko uz rēķina — vienalga, daudz vai maz.

Jau no rīta viņš bija piecēlies, juzdams kāri pēc gaļas, un šī kāre negāja mazumā. Šai cīņai viņam trūka pie­tiekama treniņa. Austrālijā bija sausuma gads, laiki grūti, un nenācās viegli atrast pat jebkādu gadījuma darbu. Viņš nebija varējis sadabūt treniņa partneri, un pārtika arī nebija nekāda labā, pie tam ne arvien tas pietika. Ja radās izdevība, viņš šad tad bija pastrādajis par melnstrādnieku un agri no rītiem skrējis ap rātslau­kumu, lai vingrinātu kājas. Tomēr grūti bija trenēties bez partnera, ja vēl mājās sieva un divi bērni, kas prasa ēst. Kopš vienošanās par maču ar Sendelu kredīts pie tirgotājiem bija palielinājies visai maz. Sporta kluba sekretārs bija avansa veidā izmaksājis tam trīs mār­ciņas sterliņu — prēmijas daju zaudētājam — un at­teicies dot jel grasi vairāk. Reizi pa reizei izdevās aiz­ņemties dažus šiliņus no vecajiem biedriem, kas būtu devuši arī vairāk, ja vien nebijis sausais gads un tiem pašiem neklātos plāni. Nē, — un kas gan par jēgu iz­likties to nesaprotam — viņa treniņš nav apmierinošs. Viņam būtu vajadzējis labākas barības un mazāk raižu. Pie tam, ja cilvēkam četrdesmit gadu, daudz grūtāk tikt formā nekā ar divdesmitiem.

— Cik pulkstenis, Lizij? — viņš ievaicājās.

Sieva aizgāja pāri priekštelpai pajautāt un tūdaļ at­griezās.

— Bez ceturkšņa astoņi.

— Pirmā cīņa sāksies pēc dažām minūtēm, — viņš teica. — Tikai tāda izmēģinājuma cīņa. Tad nāks četru raundu gājiens starp Dīleru Velsu un Gridliju, tad desmit raundu cīniņš starp Stārlaitu un nez kādu tur matrozi. Mana kārta nebūs ātrāk kā pēc stundas.

Vēl nosēdējis klusējot minūtes desmit, viņš piecēlās.

— Kas ir, tas ir, Lizij, man nav kārtīga treniņa.

Viņš pasniedzās pēc cepures un devās uz durvīm.

Viņš pat negrasījās noskūpstīt sievu — to viņš nekad nedarīja, iziedams no mājas, — bet šovakar viņa pati uzdrošinājās noskūpstīt vīru, apmetuši rokas tam ap kaklu un tā piespiedusi viņu noliekties tuvāk. Sieva iz- skatijas pavisam sīciņa blakus vīra masīvajam stāvam.

— Labu izdošanos, Tom, — viņa teica. — Tev viņš jāpieveic.

— Jā, man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja. — Tas tad arī būtu tā kā viss. Man tik jāpieveic viņš.

Viņš pasmējās, mēģinādams būt sirsnīgs, bet sieva vēl ciešāk piespiedās klāt. Pāri viņas plecam Toms ap- •skatīja kailo istabu. Tas bija viss, kas viņam pasaulē piederēja, — un tam pašam īres termiņš notecējis, — tad vēl sieva un divi pērnēji. Un nu viņš visu to pameta, dodamies ārā nakts tumsā, lai iegūtu gaļu savai dzīves­biedrei un mazuļiem — nevis kā moderns strādnieks, kas dodas savā mašīnu katorgā, bet pēc vecu vecā pri­mitīvā, slavenā, zvēriskā paņēmiena — lai cīnītos par šo gaļu.

— Man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja, un šoreiz viņa balsī bija jaušams izmisums. — Ja uzvara, tad tas ir trīsdesmit mārciņu — un es varu samaksāt visus pa­rādus, vēl savs grasis paliks pāri. Ja zaudējums, tad nedabūšu nekā — pat ne penija, lai atbrauktu mājās ar tramvaju. Sekretārs jau izsniedzis visu, kas no prē­mijas pienākas zaudētājam. Ar labvakaru, vecā. Ja būs uzvara, es nākšu tieši uz māju.