DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Varbūt arī iedzimtība palīdzēja viņiem nonākt pie šā nelaimīgā lēmuma. Iedzimtais laužas uz āru, dažreiz pat ļoti fantastiskā veidā. To viņiem nodarīja viņos slēptais nolādētais Albionas [6] gars — šis neķītrais in­trigants, nekaunīgais, viltīgais, aukstasinīgi apsvero­šais netiklis. Kā tas īstenībā ir, tikpat nezinu. Bet to gan zinu: tikai tālab, ka neizsakāmi alka pēc līksmības, viņi aizgāja līksmībai garām.

Kā viņš bija teicis (es to lasīju pēc ilga laika kādā viņa vēstulē Etelei): «Skaut tevi savās rokās — cieši un tomēr ne cieši. Tiekties pēc tevis, tomēr nekad ne­sasniegt — un tādā veidā lai tu būtu mana vienmēr.» Un viņas atbilde: «Lai tu arvien atrastos man nesnie­dzamā tālumā. Gūt tevi ik brīdi un tomēr neiegūt nekad, lai tas tā paliktu mūžīgi — arvien svaigs un jauns un arvien mūsu sirdīs kā pirmais liesmojums.»

Tieši tādiem vārdiem jau viņi to neizteica. No manām lūpām viņu mīlestības filozofija skan sagrozītā veidā. Un kas gan es tāds esmu, lai drīkstētu rakņāties viņu dvēseļu dziļumos? Kā varde es tupu uz lielās tumsības slapjumā mirkstošās maliņas, ar izvalbītām acīm rau­dzīdamies viņu liesmaino dvēseļu noslēpumos un brī­numos.

Un tiktāl viņiem bija taisnība. Viss šķiet jauks… tik ilgi, kamēr tas nepieder tev. Apmierinātība un piederības apziņa ir nāves zirgi; tie skrien vi^nā aizjūgā.

Un tikai laiks mums vienmēr mācījis, Kā aizrautību paildzināt var.

To viņi bija ņēmuši no Alfrēda Ostina soneta. Tā no­saukums — «Mīlas gudrība». Tas jau bija tas pats Mad- lēnas de Mopēnas vienīgais skūpsts. Pag, kā tas skanēja tālāk?

Mēs skūpstam, šķiramies; bet nevaram Vēl tālāk iet; lai labāk nāve skar, Pirms spēkā vājam kļūt vai zemu krist.

Bet viņi bija gudrāki. Viņi negribēja skūpstīties un tad šķirties. Viņi neskūpstījās nemaz, un tā viņi bija iecerējuši palikt stāvam mīlestības visaugstākaj a vir­sotnē. Viņi apprecējās. Tu tolaik biji Anglijā. Nekad vēl nav bijis tādas laulības. Viņi savu noslēpumu paturēja tikai sev. Es arī toreiz nezināju. Viņu aizrautība ne­dzisa. Viņu mīla liesmoja arvien spožāk. Nekad kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Gāja laiks, gāja mēneši un gadi, bet koklētājs ar liesmu spārniem staroja ne­gaistošā mirdzumā.

Visi bija pārsteigti. Viņus sāka uzskatīt par brīnu­mainiem mīlētājiem Un ārkārtīgi apskauda. Sievietes gan dažreiz līdzjūtīgi nožēloja, ka tai neesot bērnu; tādā veidā šiem radījumiem izpaužas skaudība.

Es arī nezināju viņu noslēpumu. Es gudroju, un es brīnījos. Pirmāk es, liekas, gluži neapzināti gai­dīju, ka viņu mīlestība pāries. Tad es ievēroju, ka pa­iet vienīgi laiks, bet mīlestība paliek. Nu manī pamodās ziņkāre. Kas viņiem bija par noslēpumu? Ar kādām ma­ģiskām važām viņi saistīja mīlestību pie sevis? Kā viņi spēj noturēt šo nežēlīgo laumiņu? Kādu mūžīgās mī­lestības eliksīru viņi kopīgi dzēruši — kā sertos laikos Tristāns un Izolde? Un kā roka maisījusi šo brīnum- dzērienu?,

Kā jau minēju, es kļuvu ziņkārīgs un sāku tos no­vērot. Viņi bija bez prāta aiz mīlestības. Viņi dzīvoja nebeidzamā mīlestības līksmībā. Viņi bija to izvērtuši par krāšņiem svētkiem un svinībām. Viņi paši izkusa savā izsmalcinātajā, ideālajā mīlestībā. Nē, tie nebija nekādi neirotiķi. Spirgti un veseli viņi bija, pie tam vēl mākslinieki. Bet viņi bija sasnieguši neiespējamo. Viņi bija guvuši nemirstīgas alkas.

Un es? Es redzēju viņus bieži un vēroju bezgalīgo mīlestības brīnumu. Es biju samulsināts; es lauzīju galvu un tad kādu dienu . ..

Kārkinezs negaidīti aprāva un ievaicājās: — Vai esi kādreiz lasījis «Mīlas gaidu laiks»?

Es papurināju galvu.

— To sarakstījis Peidžs — Kertizs Hidens Peidžs, man liekas. Nu jā, šis dzejolītis sniedza man atrisinā­jumu. Kādu dienu loga nišas sēdeklī netālu no flīģeļa … tu atceries, kā viņa prata spēlēt? Reizēm viņa smējās un teicās šaubāmies, vai es nākot viņu pašu vai mūzikas dēļ. Reiz viņa nosauca mani par «mūzikas nēsāti», par «skaņu baudkārumnieku». Un kāda Mārvinam bija balss! Kad viņš dziedāja, es sāku ticēt mūžībai, mana cienība pret dieviem vērtās gandrīz vai bijībā, un es gudroju par paņēmieniem un līdzekļiem, ar kuriem varētu droši pārspēt viņu viltību un izpētīt, kā viņi to panākuši.

Tas bija skats, ar ko dieva aci priecināt, — šie divi cilvēki, kas jau gadiem precējušies, dziedāja mīlas dziesmas ar tādu neskartas jaunības svaigumu kā nu­pat dzimusi mīlestība, tomēr ar brieduma un degsmes bagātību, kādu jauni mīlētāji nekad nav pazinuši. Jauni mīlētāji šķita bāli un mazasinīgi līdzās šiem sen pre­cētajiem cilvēkiem. Bija tiešām ko redzēt, kā tie kvē­loja vienās ugunīs, liesmās un maigumā, no tālienes trīsaini tverdami acu un balss glāstus ik ar kustību, ikvienā klusuma mirklī, kā mīla trauca tos vienu pie otra, bet tie pretojās kā lidojoši taurenīši, jo bija viens otram sveces liesma, un tā viņi riņķoja viens ap otru neprātīgi mulsā lidojumā pa brīnumainu orbītu. Likās, ka, sekodami kādam lielam fizikas likumam, varenākam nekā Zemes pievilkšanas spēks un daudz daudz maigā­kam, viņi ķermeniski izkusīs viens otrā turpat manu acu priekšā. Nav nekāds brīnums, ka viņus sauca par brī­numainiem mīlētājiem.

Nu es novirzījos no temata. Tagad pie atrisinājuma. Kādu dienu šajā loga nišas sēdeklī es atradu dzejoļu sējumiņu. Tas atšķīrās pats no sevis bieži lasītā vietā — pie «Mīlas gaidu laika». Lappuse bija pirkstu skārienu ieburzīta un šķirstot sadeldēta, un tajā es izlasīju:

Tik skaisti stāvēt tikai šķirtie spēj, Viens otru labāk pazīt, saglabāt To maigumu, kad divi saskaras…

Vēl ne, ak mīla!… Ļauj jel, jaukā, jauj,

Lai mūsu mīlu ietin noslēpums,

Ļauj vēl mums gaidīt, gados nākamos

Kas būs; vēl ne, vēl ne … kaut kad … vēl ne ,.,

Ai, ļauj kaut brīdi mūsu mīlai augt!

Kad tā būs ziedos, laimē viņa mirs.

Klāj to ar skūpstiem, lupām neskarot, lai dus

Tā atteikdamās vēl kaut brīdi vien …

Ai, vēl mazliet, ai, vēl mazliet, mazliet.

Es aizvēru grāmatu, paturēdams īkšķi starp lapām, un ilgu laiku sēdēju klusi un nekustīgi. Es biju sastin­dzis aiz pārsteiguma par skaidro ainu, kādu man pa­vēra šie panti. Tie bija spožs staru kūlis. Tie bija kā dieva zibens šautra elles tumsībā. Viņi gribēja noturēt mīlestību, šo šaudīgo meža garu, šo jaunas dzīvības vēstītāju — jaunas dzīvības, kas pavēlnieciski piesaka savas tiesības būt dzimušai!

Es vēlreiz prātā pārskaitīju šīs rindas: «Vēl ne… kaut kad» — «Vēl ne, ak mīla» — «Klāj to ar skūp­stiem, lūpām neskarot, lai dus». Un es skaļi iesmējos — ha, ha! Kā spilgtā vīzijā es skatīju viņu nevainīgās dvēseles. Tie taču bija bērni. Viņi nekā nesaprata. Viņi rotaļājās ar dabas ugunīm un gulās līdzās kailam zo­benam. Viņi smējās par dieviem. Viņi gribēja apturēt Visuma gaitu. Viņi bija izdomājuši savu spēles sistēmu un sēdās ar to pie dzīves spēles galda, cerēdami, ka nu jau laimēšot. «Sargieties!» es izsaucos. «Pretī jums pie galda sēž dievi. Viņi rada jaunus likumus pret katru sistēmu, ko vien kāds sagudro. Jums nav ne mazāko cerību laimēt.»

Viņiem pašiem jau es to neuzsaucu. Es nogaidīju. Gan viņi atskārtīs, ka viņu sistēma ir nederīga, un atmetīs to. Viņi samierināsies ar laimi, kādu dievi viņiem sniedz, un necentīsies pakampt sev ko vairāk.