DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Šādā veidā tad Alise klaidoja caur visiem sava garā un bagātā mūža piedzīvojumiem. Un sievas aizmirsa, ka atrodas saiešanas namā, un vīri tāpat, to sejas sa­tumsa niknumā, kad tie pirmoreiz uzzināja savu pie­laulāto otro pušu ilgi glabātos noslēpumus.

— Rīt no rīta advokātu kantori būs stāvgrūdām pilni, — detektīvu biroja vadītājs Makilveins, vienīgi uz īsu brītiņu atrāvies no viņam tik noderīgās informā­cijas kopošanas, pieliecies iečukstēja ausī pulkvedim Stiltonam.

Pulkvedis Stiltons piekrizdams pavīpsnāja, tomēr de­tektīvu biroja vadītājs skaidri redzēja, ka smīns tam iznāca tāds izķēmots.

— Honolulu dzīvo kāds baņķieris. Jūs visi zināt viņa vārdu. Viņš ir ticis uz zaļa zara un tagad dižojas

sabiedrībā tikai savas sievas dēļ. Viņam pieder daudz akciju Galvenajā plantāciju kompānijā un Starpsalu kompānijā.

Makilveins pazina portretu, kas nu veidojās, un aiz­turēja smiekliņu.

— Viņa vārds ir pulkvedis Stiltons. Pagājušo ziem­svētku vakarā viņš ieradās manā mājā ar lielu aloha (mīlestību) un pasniedza man ķīlu zīmes, kas dzēstas un nolīdzinātas, divtūkstoš dolāru vērtībā par manu zemes gabalu Japio ielejā. Bet kāpēc gan viņam bija radusies tāda naudas aloha pret mani? Es jums pa­stāstīšu …

Un viņa arī pastāstīja, mezdama spilgtu gaismas staru uz seniem veikalnieku darījumiem un politiskām mahinācijām, kas no sākta gala bija slēptas tumsībā.

— Šis tad nu, — Alise pabeidza šo epizodi, — ilgi bija grēks uz manas sirdsapziņas un atturēja manu sirdi no dieva.

Un Harolds Mailss tolaik bija senāta prezidents, un nākamā nedēļā viņš nopirka trīs apbūves gabalus Pīrl- harborā, pārkrāsoja savu Honolulu māju un nomaksāja visus ilggadējos parādus savos klubos. Un kur tad vēl Remzeja patversme Honokiki, kas ar testamentu bija novēlēta tautai, ja vien valdība apņemas to uzturēt. Bet, ja valdība pēc diviem gadiem vēl nebūs sākusi rūpēties par patversmi, tad tai jāpāriet Remzeja mantinieku ro­kās, kurus vecais Remzejs neieredzēja ne acu galā. Nu, un nams tiešām tika mantiniekiem. Viņu advokāts bija Cārlijs Midltons, un viņš mani pierunāja palīdzēt visu to nokārtot ar valdības vīriem. Un viņu vārdi bija … — Alise nosauca sešus uzvārdus no abām likumdevējas varas pārstāvībām, piebilzdama: — Laikam pēc tam viņi visi nokrāsoja savas mājas. Pirmo reizi es par to runāju. Mana-sirds nu ir daudz vieglāka un mierīgāka. Ar biezu ap-metuma kārtu tā bija nocietinājusies pret savu kungu. Un tad vēl ir Harijs Verzers. Toreiz viņš bija senātā. Visi par viņu runāja tikai ļaunu, un no jauna viņu vairs neievēlēja. Tomēr viņa māja toreiz netika nokrāsota. Viņš bija godīgs. Līdz pat šai dienai viņa māja nav pārkrāsota, kā tas ikvienam zināms.

Vēl ir Džims Lokendampers. Viņam ir ļauna sirds. Vēl tikai pagājušo nedēļu es dzirdēju viņu tepat visu jūsu priekšā sūdzam savus grēkus. Viņš nenošķīstīja visu savu dvēseli un meloja dievam. Es nemeloju die- yam. Gara ir mana runāšana, bet toties es izstāstu visu. Are, Acālija Akau, kas sēž tur pāri pretī, ir viņa sieva. Bet Lizija Lokendampere ir viņa laulātā sieva. Jau iz- senis viņam ir liela aloha pret Acāliju. Jūs domājat, ka viņas tēvocis, kas aizbrauca uz Kaliforniju un tur no­mira, atstājis viņai testamentā tos divtūkstoš piecsimt dolārus, kurus viņa saņēma? Tēvocis to vis nedarīja. Es zinu. Viņas tēvocis Kalifornijā nomira trūkumā, un Džims Lokendampers aizsūtīja uz Kaliforniju astoņdes­mit dolāru, lai viņu varētu apbedīt. Džimam Loken- damperam bija zemes gabals Kohalā, kuru viņš saņēma no savas mātes tēva māsas. Lizija, viņa laulātā sieva, to nemaz nezināja. Tā nu viņš pārdeva šo zemes gabalu Kohalas Dīķu kompānijai un tos divtūkstoš piecsimt dolārus atdeva Acālijai Akau …

Te nu Lizija, laulātā sieva, trūkās kājās kā no važat? norāvusies fūrija un, vīra sev blakus neatradusi, jo tas jau bija paguvis aizmukt, ar zobiem un nagiem klupa virsū Acālijai.

— Pagaidi, Lizija Lokendampere! — Alise izsaucās. — Manu sirdi spiež liels smagums tevis dēļ — un vēl kāda mājas krāsošana …

Un, kad Alise bija atklājusi to, kādā ceļā Lizija tikusi pie savas mājas pārkrāsošanas, Acālija bija uz­lēkusi kājās un plosījās kā negudra.

— Pagaidi, Acālija Akau! Tagad man jāatvieglina sirds no taviem grēkiem. Šoreiz tā nav mājas krāsošana. Džims par to arvien samaksāja. Tā ir tava jaunā peldu vanna un modernie cinkotā skārda vadi, kas smagi no­māc mani…

Daudz daudz nepatīkama Alise Akana zināja stāstīt par daudziem un dažādiem ļaudīm, vienādi nesaudzīgi graizīdama tiklab augstākās sabiedrības veikalnieciskos darījumus, finansiālo un sabiedrisko dzīvi, kā arī pašus zemākos slāņus. Neviens nestāvēja pārāk augstu vai pārāk zemu, lai tiktu sveikā cauri; un tikai divos no

rīta uzbudinātu klausītāju līdz pat durvīm pieblīvētajā saiešanas namā viņa beidza visos sīkumos pārstāstīt neskaitāmos personīgos grēciņus, ko zināja par cilvē­kiem no sabiedrības, kuras dzīvi bija dzīvojusi līdzi visu savu mūžu. Patlaban, grasīdamās beigt, viņa atcerējās vēl kaut ko.

— Pū! — viņa nošņaukājās. — Pagājušo nedēļu es iedevu Ābelam Ā Jo obligāciju, kam tirgus vērtība skaidrā naudā astoņsimt dolāru, iedevu, lai viņš no­maksā tekošos izdevumus un pieraksta to Pētera grā­matā debesu valstībā. Kur es ņēmu šo obligāciju? Jūs visi domājat, ka misters Flemings Džesons ir labs cilvēks. Viņa sirdī ir vairāk līčloču, nekā bija Pērļu līcīša ieejā, pirms Savienoto Valstu valdība iztaisnoja šo kanālu. Tagad viņš slimo ar aknām; bet šī slimība ir dieva sods, un tāds pats līčloču blēdis viņš arī nomirs. Misters Flemings Džesons iedeva man šo obligāciju pirms divdesmit diviem gadiem, kad tās tirgus cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Vai tāpēc viņš iedeva, ka viņa aloha pret mani bija tik liela? Nē. Viņš vispār nav spējīgs just aloha, ja nu vienīgi pret dolāriem.

Tad nu klausieties! Misters Flemings Džesons uz­krāva man lielu grēku. Kad Frenks Lomiloli atradās manā namā, džina piesūcies, un par šo džinu misters Flemings Džesons man jau iepriekš bija samaksājis piecreiz vairāk, nekā tas vērts, es piedabūju Frenku Lomiloli parakstīt pirkuma līgumu, ka viņš pārdevis savu apbūves gabalu par simt dolāriem. Tas toreiz bija sešsimt dolāru vērts. Šodien tas ir divdesmit tūkstošu dolāru vērts. Varbūt jūs gribat zināt, kur atrodas šis apbūves gabals? Es jums to pateikšu un novelšu šo nastu no savas sirds. Tas ir Karaļa ielā, kur tagad uzcelts bārs «Ienāc vēlreiz!», Japāņu taksometru kom­pānijas garāža, Smita un Vilsona cinkotā skārda preču tirgotava un Ambrozija saldējuma kafejnīca, pār kuru rēgojas lielais Adisona īres nams, veselus divus stāvus augstāks. Nams ir no koka un arvien bijis labi nokrāsots. Vakar pat viņi sāka krāsot to no jauna. Taču šis apmetuma slānis nestāvēs starp mani un dievu. Starp mani un ceļu uz debesīm vairs nav neviena krāsu poda.

Nākamās dienas rīta un vakara avīzes visbezdievī­gākā kārtā noklusēja šos pēdējo gadu vissatraucošākos jaunumus; bet ļaudis Honolulu gan ķiķināja, gan šaus­minājās par čukstētajām ziņām, kas, bieži vien pat ne­pārspīlētās, gāja no mutes mutē, kur vien diviem Hono­lulu iemītniekiem gadījās satikties.

— Tā ir mūsu kļūda, — pulkvedis Ciltons klubā teica, — ka mēs jau pašā sākumā neiecēlām tādu kā glābšanas komisiju Alises dvēseles gaitām.