DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Ai mani draugi, dievs mūs paglāba. Bet vispirms viņš mums lika mazliet pabaudīt, kāda būs tā elle, kura atvērs savu rīkli mūsu priekšā pastarajā dienā, kad dievs sauks pērkona balsī: «Velakahao!» Kad dzelzs būs kar­sta! Padomājiet par to! Kad priekš grēciniekiem dzelzs būs nokaitusi!

Trešajā dienā, kad viss jau bija krietni pierimies, mēs abi ar draugu sludinātāju, juzdamies drošībā dieva rokā, uzkāpām uz Mauna Loa un paraudzījāmies baismīgajā Kilaueas krāterī. Mēs dziļi ieskatījāmies neizmērojamā bezdibenī, pašā apakšā līdz pat uguns ezeram, kas rēk­dams svaidīja liesmainu dzirksteļu bangas un šļāca tās simtiem pēdu gaisā tīri kā ceturtā jūlija uguņošanā, ko jūs paši esat redzējuši, un visu laiku mūs smacēja un reibināja dūmi un sēra tvaiki, kas milzu vāliem cēlās augšup.

Un to es jums saku, neviens cilvēks, kas dievu mīlē, nespēj raudzīties lejup šādā ainavā, lai visā pilnībā neapjaustu bībelē tēloto elli. Ticiet man — tie, kas rak­stījuši Jauno derību, nav spējuši rādīt vairāk par to, ko skatījām mēs. Es pats, piemēram, nespēju acis novērst no izrādes savā priekša', es stāvēju mēms un drebēdams, jo tik satriecoši vēl savu mūžu nebiju matījis visvarenā dieva spēku, godību un bargumu — viņa dusmu ieročus un neizsakāmās baismas, kas bruks pār tiem, kuri nevar gūt pestīšanu, kuri nešķīstīs savas dvēseles grēksūdzē un nelīgs mieru ar savu radītāju.

Bet, ak mani draugi, vai jūs domājat, ka šis skats satricināja mūsu ceļa rādītājus — iezemiešu pavadoņus, kuru sirdis bija dziļi iestigušas pagānismā? Nē. Velna roka gulēja pār viņiem. Pilnīgi vienaldzīgi, it ne drus­ciņas neaizkustināti, viņi tikai ņēmās gar savām vaka­riņām, pļāpādami rija jēlās zivis un pēc tam izstiepās uz paklājiem, lai nosnaustos. Tie bija velna bērni, ne­jūtīgi pret dieva darbu skaistumu, cildenumu un baismu briesmām. Bet jūs, ar ko patlaban runāju, jūs taču neesat pagāni. Kas ir pagāns? Tas ir tāds, kam piemīt stulba bezjūtība pret katru cēlu domu un katru cēlu jušanu. Ja gribat viņu izkustināt, nelieciet viņam rau­dzīties lejup ellē, bet uzdāviniet kalabašu ar poi, jēlu zivi vai arī uzaiciniet viņu uz kādu prastu, zemisku un baudkāru izpriecu. Ai mani draugi, cik nepieejami viņi ir visam, kas pacilā nemirstīgo dvēseli! Bet mēs ar sludinātāju, sirdīm žņaudzoties sāpēs viņu dēļ, rau- dzījāmies pašā ellē. Ai mani draugi, tā bija elle, svēto rakstu elle, mūžīgo mocību elle necienīgajiem …

Alise Akana aiz šausmām bija kritusi ekstāzē vai histērijā. Viņa nesakarīgi murdēja: — Ak kungs un dievs, es atdošu deviņas desmitdaļas visas savas man­tas. Es atdošu it visu. Es atdošu pat tos divus pina audekla baķus, spalvu apmetni un visu duci zīda zeķu …

Kad viņa bija_tiktā 1 atguvusies, ka spēja saklausīt, ko runā, Ābels A Jo ķērās pie sava slavenā mūžības definējuma.

— Mūžība ir ilgs laika sprīdis, mani draugi. Dievs dzīvo, un tātad dievs dzīvo mūžībā. Un dievs ir ļoti vecs. Elles ugunis ir tikpat senas un tikpat nebeidzamas kā dievs. Jo kā gan citādi mocības varētu vilkties bezgalīgi tiem grēciniekiem, kurus dievs pastarā dienā nogāzīs ellē, lai tie tur degtu mūžīgi un mūžam līdz visu laiku galam? Ai mani draugi, jūsu prāti ir sīciņi — pārāk sīciņi, lai spētu aptvert mūžību Tomēr man no dieva žēlastības ir dots apskaidrot jūsu saprašanu par mazu mazītiņu mūžības brītiņu.

Smilšu graudiņu Vaikiki krastmalā ir tik daudz kā zvaigžņu pie debesīm un pat vēl vairāk. Neviens cil­vēks nespēj tos saskaitīt. Ja arī cilvēkam būtu miljons mūžu, kuros tos skaitīt, viņam tomēr pietrūktu laika. Tagad nu iedomāsimies mazu, jauku, vecu minah put­niņu, kam salauzts spārns un kas nespēj lidot. Vaikiki krastmalā šis minah putniņš, kas nespēj lidot, paņem smilšu graudiņu un ar to knābītī lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu līdz pat Pīrlharborai, un iemet šo smilšu graudiņu līcī. Tad viņš atkal lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu at­pakaļ līdz Vaikiki pēc nākamā smilšu graudiņa. Un no jauna viņš lec, lec visu ceļu līdz Pīrlharborai. Un tā viņš to dara gadiem un gadu simteņiem, gadu tūksto­šiem un gadsimtu tūkstošiem, līdz pēdīgi Vaikiki krast-. malā vairs nav neviena smilšu graudiņa, bet Pīrlharbo- ras līcis ir piepildīts ar zemi un tur aug kokospalmas un ananāsi. Un tad, ai mani draugi, pat tad vēl ellē nebūs atausis rīts!

Šinī brīdi, tik piepeša kāpinājuma graujošā spēka satriekts, nespējīgs pretoties skaidrajai vienkāršībai un lietišķībai, ar kādu tik mākslīgi tika izmērots viens mūžības mirklītis, Alises Akanas gara stiprum sabruka un izšķīda. Viņa pietrūkās kājās, grīļodamās kā akla, un nošļuka uz ceļiem, lai nožēlotu grēkus. Ābels Ā Jo vēl gan nebija beidzis sprediķi, tomēr viņš lieliski pa­zina pūļa psiholoģiju un spēja izjust, līdz kādai kvēlei uzpūstas šķīstīšanas uguns liesmas, kas svilina viņa klausītājus. Viņš uzsauca dziedātājiem, lai sāk jo spē­cīgu atdzimšanas korāli, nokāpa no paaugstinājuma un, spiezdamies starp nēģeru zaldātiem, kas pilnās rīk­lēs rēca «Alelūjā!», devās pie Alises Akanas. Un, pirms sajūsmības vilnis paguva noplakt, deviņas desmitdaļas viņa draudzes un pilnīgi visi ticībai atgrieztie bija no­krituši ceļos un lūdzās pilnā kaklā, izkliegdami dievam savu sagrauzto siržu grēkus.

Pa telefonu gandrīz vai vienlaicīgi Klusā okeāna klubā un Universitātes klubā pienāca vēsts, ka nu bei­dzot Alise sūdzot grēkus sanāksmē; un pirmo reizi Ābela A Jo dvēseļu atdzimšanas sapulcē bariem vien sabruka dižciltīgie un augstu stāvošie, kas bija atbraukuši gan privātās mašīnās, gan taksometros. Pirmo atnācēju acis varēja skatīt dīvaino ainu, kā havajieši, ķīnieši un vis­dažādāko rasu jaukteņi, ko Havaja pilnīgi pārveidojusi, gan vīrieši, gan sievietes, pamazītiņām vien izčibēja un aizslīdēja pa Ābela A Jo saiešanas nama ārdurvīm. Tie, kas lavījās laukā, lielākoties bija vīrieši, bet tie, kas palika, ar ziņkārē tvīkstošām sejām centās nepalaist gar ausīm ne vārda no Alises runas.

Nekad neviens visā Klusā okeāna teritorijā, ne zieme­ļos, ne dienvidos, nav uzstājies sabiedrības priekšā ar ziņojumu, kas būtu izraisījis vairāk baiļu un lāstu kā runa, ko teica Alise Akana, šī grēku nožēlotāja Frīna no Honolulu.

— Pū! — pirmie atnācēji dzirdēja viņu sakām, kad bija jau izklāstījusi lielāko daļu no nevainīgākajiem un sīkākajiem grēciņiem, kādi bija saglabājušies vjņas at­miņā. — Jūs domājat, ka šis vīrs, Stefans Makekau, ir Moza Makekau un Minnijas Ā Lingas dēls un ka viņam ir likumīgas tiesības uz tiem divsimt astoņiem dolāriem, kurus viņš ik mēnesi saņem no Pārka Ričarda akciju sabiedrības par Amanas zivju dīķa izrentēšanu Bilam Kongam. Nepavisam ne. Stefans Makekau nav Moza dēls. Viņš ir Ārona Kamas un Tillijas Naones dēls. Vēl kā zīdainīti Ārons un Tillija to atdāvināja Možam un Minnijai. Es zinu. Mozs un Minnija, tāpat Arons un Tillija ir miruši. Tomēr es zinu un varu to pierādīt. Vecā misis Poepoe vēl ir dzīva. Es biju klāt, kad Stefans piedzima, un pa nakts melnumu, kad viņš "bija divus mēnešus vecs, es pati viņu aiznesu par dāvanu Možam un Minnijai, bet vecā misis Poepoe nesa lukturi. Sis noslēpums bija viens no maniem grēkiem. Tas mani at­turēja no dieva. Nu esmu brīva no tā. Jaunajam Ārči- jam Makekau, kas vāc maksājumus Gāzes kompānijai, bet pēcpusdienās spēlē beizbolu un dzer par daudz džina, tam, lūk, katra mēneša pirmajā datumā vajadzētu saņemt šos divsimt astoņus dolārus no Pārka Ričarda akciju sabiedrības. Viņš tos izšķiestu par džinu un no­pirktu Forda automobili. Stefans ir labs cilvēks. Arčijs nav labs. Pie tam viņš ir melis, divas reizes jau ticis notiesāts spaidu darbos uz rifa, bet pirms tam bijis labošanas iestādē. Tomēr dievs prasa patiesību, un Arčijs tagad saņems šo naudu un izlietos sliktiem mēr­ķiem.