DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jū­tas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta loceklis, resns plikpauris.

Un kāds cits, advokāts un pie tam vectētiņš, teica: — Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un nepiemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnie­ciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēj.

Kāds baņķieris ieradās pie viņas vēlu ziemsvētku va­karā, turēdams rokā iespaidīgu apmēru un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.

— Tikai gadījuma pēc, — viņš paskaidroja, — kad mani darbinieki pārbaudīja Japio ielejas zemes gabalu reģistrus, es tur uzgāju jūsu ķīlu zīmi par diviem tūk­stošiem — nu, par to rīsa lauku, kas izrentēts Ā Cinam. Tas novirzīja manas domas tālu pagātnē, kad mēs visi vēl bijām jauni un traki … jā, mazlietiņ traki, atklāti sakot. Un sirds man iesila, jūs atceroties, un tā nu ai? tīras aloha es, lūk, to visu nokārtoju un samaksāju jūsu vietā.

Arī tautas brāļi nepiemirsa Alisi. Viņas māja kjuva īsta Meka iezemiešu vīriešiem un sievietēm, kuri svēt- ceļojumus parasti veica visā klusībā pēc tumsas iestā­šanās, allaž ar dāvanām rokās — ar svaigu, nupat kā no rifa izvilktu tinteszivi, ar opihi un ļimu, ar sulīgu bumbieru groziem, visagrīnākajiem taukšķētiem kukurū­zas graudiem no Kahu aizvēja tīrumiem, ar mango aug­ļiem un āboliem, ar rožainām, sulīgām, izlasītām taro saknēm, ar zīdītiem sivēniem, banānu poi, maizes koka augļiem un tikko Pīrlharborā ķertiem krabjiem. Mērija Mendana, Portugāles konsula sieva, apsveikumam at­sūtīja konfekšu kārbu par pieciem dolāriem un putna spalvu apmetni, par kuru izpārdošanā varētu maksāt kādus septiņdesmit piecus dolārus. Un Elvīra Mijahāra Makaena Jin Vapa, bagātā ķīniešu importiera Jin Vapa sieva, pati personīgi atnesa Alisei divus veselus pina audekla baķus no Filipīnu salām un duci zīda zeķu.

Laiks gāja, un Ābels A Jo cīnījās ar Alisi par sirdi, kas nožēlotu visus grēkus, bet Alise cīnījās pati ar sevi par savu dvēseli, kamēr puse Honolulu iedzīvotāju, vai nu ļauni priecādamies, vai arī bažīdamies, gaidīja, kas no tā iznāks. Karnevāla nedēļa bija garām, polo spēles un zirgu sacīkstes pienākušas un pagājušas, un ļaudis jau gatavojās ceturtā jūlija svinībām, kad beidzot Ābels A Jo ar brutālu psiholoģisku uzbrukumu ieņēma Alises atturības cietoksni. Tas bija toreiz, kad viņš teica savu slaveno brīdinājuma sprediķi, ko visā kopumā varētu dēvēt par Ābela Ā Jo mūžības definējumu. Protams, tāpat kā to mēdza darīt Billijs Svētdiena attiecīgos ga­dījumos, arī Ābels Ā Jo šo definējumu bija nočiepis. Bet salās jau neviens to nezināja, un Ābela A Jo atdzimšanas mācības vērtējums cēlās par simt pro­centiem.

Tovakar viņa sprediķošana veicās tik sekmīgi, ka viņš no jauna lika atdzimt daudziem ticībai pievērstajiem, kas, ceļos mezdamies, brēca savu grēksūdzi un spaidī­jās juku jukām ar jauniem ticībai pievērsto bariem, kas dega šķīstīšanās ugunīs; starp atgrieztajiem bija pus- rota nēģeru zaldātu no divdesmit piektā kājnieku pulka garnizona, kāds ducis kavalēristu no ceturtā jātnieku pulka, kas te uzturējās pa ceļam uz Filipīnām, tikpat daudz piedzērušu kara kuģa matrožu, dažādas dāmiņas no Ivilejas un puse piekrastes salašņu.

Ābels A Jo, aiz sava rasiskā sajaukuma pats būdams iejūtīga dvēsele un pazīdams cilvēka raksturu un Alises Akanas dabu it sevišķi, labi zināja, ko dara, kad tajā ievērojamā vakarā cēlās kājās un izskaidroja dievu, elli un mūžību Alisei Akanai saprotamos jēdzienos. Jo gluži nejauši viņš bija uzgājis Alises vājo vietu. Kais­mīgi mīlēdams dabu tāpat kā visi polinēzieši, viņš vis­pirms bija atklājis, ka Alise dzīvo vienās bailēs no zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Kādreiz sen atpa­kaļ viņa uz Lielās salas bija pārdzīvojusi dabas kata­strofu, kad aizmigušai viņai stiebru būda sagāzās par galvu, un tad viņa redzēja uguns un vulkānu dievi pa Mauna Loa lēzenajām nogāzēm veļam lejup sarkanu lavas straumi, kas aizbēra zivju dīķus jūras malā un no sava ugunīgā ceļa kā ar slotu noslaucīja veselus vēršu barus, ciematus un cilvēkus.

Iepriekšējā vakarā viegla zemestrīce bija sadrebinā­jusi Honolulu un Alise Akana tālab pārlaidusi bezmiega nakti. Un rīta avīzēs bija rakstīts, ka Mauna Kea esot izvirdis un lava strauji ceļoties lielajā Kilaueas krāterī. Tā nu sapulcē Alise, kuras domas bažīgi šau­dījās starp šās pasaules šausmām un nākamās mūžīgās dzīves priekiem, nosēdās vienā no priekšējiem sēdek­ļiem, aiz nervu sabrukuma būdama tuvu histērijai.

Un Ābels Ā Jo cēlās kājās un lika savu pirkstu tieši viņas dvēseles visvārīgākajā vietā. Aprakstīdams dieva radīto pasauli vispār pieņemtajā veidā, tomēr atdzīvi­nādams šo vispārējo ar savu mēles veiklību jauktajā pusangļu, pushavajiešu tautas valodā, Ābels A Jo attēloja dienu, kad pat tā kunga neizmērojamai pacietī­bai būs pienācis gals, kad viņš liks Pēterim noslēgt visu grāmatvedību un rēķinus, pavēlēs Gabriēlam sa­pulcināt visas dvēseles uz pastaro tiesu un izsauksies pērkona balsī: «Velakahao!»

Šī Ābela Ā Jo pārcilvēkotā dievība, kas pasaules pa­stāvēšanas pēdējā dienā pērkona balsī izkliegs modernā havajiešu-angļu žargona apzīmējumu «velakahao», ir vislabākais piemērs šādu atdzimšanas sludinātāju va­lodas līdzekļu plašajam arsenālam. Velakahao literārajā valodā nozīmē «karsta dzelzs». Šo vārdu Honolulu me- tāllietuvē kaldinājuši simti tur nodarbināto havajiešu strādnieku, un ar to viņi saprot «strauji darboties», «sākt rīkoties» — proti, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.

— Un tas kungs sauca: «Velakahao!» — un tiesas diena sākās un pagāja viki-viki (ātri) — āre, tā; jo Pēteris bija labāks grāmatvedis nekā visi tie no Ūdens- tresta akciju sabiedrības, un pie tam Pētera grāmatas bija nemaldīgi pareizas.

īsi un aši Ābels Ā Jo nošķīra baltās avis no melna­jām un pēdējās steigšus vien nosūtīja ellē.

— Un nu, — viņš noprasīja, pie kam šinīs lappusēs viņa valoda gribot negribot tika kaut cik angliskota, — kam gan līdzinās elle? Ak mani draugi, ļaujiet, lai at­tēloju jums kaut sīku ainiņu, ko manas acis jau virs zemes skatījušas no elles iespējām. Es biju jauneklis, vēl gluži zēns, un dzīvoju Hilo. Rīts sākās ar zemes­trīci. Augu dienu varenā zeme nemitīgi drebēja un kratījās, līdz spēcīgi vīri dabūja jūras slimību, bet sie­vietes ķērās pie kokiem, lai nekristu gar zemi, un māj­lopi gāzās no kājām. Pats redzēju prāvu teļu, kuru kā sviestin nosvieda. Nakts, kas sekoja, bija neaprakstāmu šausmu pilna. Zeme svaidījās kā laiviņa Konas negaisā. Kādu zīdainīti sabradāja viņa paša mīļā māmuļa, jo, bēgdama no savas grūstošās mājas, uzmina tam virsū.

Debesis pār mūsu galvām dega ugunīs. Mēs lasījām bībeli debess kvēles gaismā, -kaut burtiņi pat jaunām acīm bija sīciņi. Sim misionāru bībelēm jau vienmēr ir pārāk smalka druka. Četrdesmit jūdžu no mums pati elles sirds, izvirdusi kalnu galotnēs, gāzās uz jūru sar­kana kā asins no liesmās izkusušām klintīm. Debesis lāktīja kā bezgalīgs ugunsgrēks, un zeme dejoja hula zem mūsu kājām — šī aina bija pārāk šausmīga un pā­rāk varena, lai mēs varētu to aptvert. Mēs spējām do­māt tikai par zemes kārtiņu, plānu kā ziepju burbulis, kura šķīra mūs no mūžīgā uguns un sēra ezera, un par dievu, no kura lūdzāmies glābiņu. Atradās šur tur cēlas un dievbijīgas dvēseles, kuras solīja saviem mācītājiem ziedot baznīcai ne tikai parastos mērenos sieciņus, bet pusi no visa, kas tiem pieder, ja vien tas kungs ļaušot tiem dzīvot, lai pildītu šo solījumu.