DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Tomēr Alise nebija laimīga. Viņa vēl nejutās šķīstīta. Viņa pirka un izdalīja bībeles, ziedoja vēl vairāk nau­das kolektei, aizgrābtīgi pievienoja savu alta balsi vi­siem korāļiem, bet neparko negribēja izsūdzēt grēkus. Velti Ābels A Jo pūlējās ap viņu. Viņa nebija ar mieru krist ceļos un biktēt, skaļā balsī izklāstot visu, kas slē­pās viņas atmiņu kambaros, — seno dienu labo draugu sliktos darbus. — Tu nevari kalpot diviem kungiem, —

Ābels Ā Jo viņai teica. — Elle ir pilna ar tādiem, kas to mēģinājuši. Nedalītai un skaidrai jābūt tavai sirdij, lai tu varētu salīgt mieru ar dievu. Pirms nebūsi -dieva priekšā šķīstījusi savu dvēseli atklātā sapulcē, tu nevari tapt pestīta. Un pa to laiku grēks, ko tu slēp sevī, tevi grauzīs kā tārps.

No zinātnes viedokļa — kaut gan viņš pats to nemaz neatskārta un par zinātni arvien mēdza zoboties — Ābelam Ā Jo bija taisnība. Viņa taču nevarēja atkal kļūt kā bērns un nest dieva žēlastības mirdzgšo kroni, pirms nebija ar grēksūdzi pilnīgi izmēzusi no savas dvēseles visas nelietības, ko pati darījusi, ieskaitot arī tās, ku­rās dalījusies ar citiem. Pēc protestantu paražas viņai vajadzēja atsegt savu dvēseli ļaužu priekšā, kamēr pēc katoļu paražas to mēdza darīt biktskrēsla nošķirtībā. Un, kad viss būs klaji atsegts, tad nāks dvēseles vieno­tība, miers, laime, sirdsskaidrība, atpestīšana un mū­žīga dzīvošana.

— Izvēlies! — pērkona balsī dārdināja Ābels A Jo.

— Padevība dievam vai padevība cilvēkam. — Bet Alise nespēja izvēlēties. Pārāk ilgi viņas mēli bija saistījuši cilvēciskās godprātības valgi. — Es šķīstīšu dvēseli 110 visa, kas attiecas uz mani pašu, — viņa kaulējās.

— Dievs pats zina, kā man apnikusi mana dvēsele un cik labprāt es to atkal gribētu tīru un mirdzošu kā to­reiz, kad biju vēl maza meitenīte Kaneohē …

— Bet visi tavas dvēseles pūžņi ir saistīti ar citām dvēselēm, — skanēja Ābela Ā Jo nemainīgā atbilde.

— Ja tev ir nasta, nomet to! Tu taču nevari nest nastu un tai pašā reizē būt brīva no tās.

— Es lūgšu dievu katru dienu, neskaitāmas reizes ik dienas, — Alise nepielaidās. — Es vērsīšos pie dieva ar pazemību, ar nopūtām un asarām. Es bieži jo bieži ziedošu kolektei un pirkšu bībeles, bībeles, bībeles bez sava gala.

— Bet dievs tev neuzsmaidīs, — atcirta dieva viet­nieks. — Un tu mūždien ļimsi zem savas smagās nas­tas. Jo tu nebūsi atklājusi visus savus grēkus, un, ka­mēr tie itin visi nebūs atklāti, tu netapsi atpestīta ne no viena.

— Grūta gan ir šāda atdzimšana, — Alise nopūtās.

— Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzim­šana, — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi.. .»

— Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.

— Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.

Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo ka­tegoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.

— Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klai­doņi no kamaaina vidus līksmi tērgāja savā starpā, sē­dēdami pie palmu džina pudeles.

Klubos Alises grēksūdzēs iespējai piešķīra daudz lie­lāku vērību. Jaunākās paaudzes vīrieši paziņoja, ka cen­tīšoties dabūt sev priekšējās sēdvietas sapulcē, kur Alise runāšot, bet daudzi vecākā gadagājuma vīri mētājās tukšiem jokiem par Alises atgriešanos pie ticības. Bez tam Alise ievēroja, ka viņu pēkšņi ļoti iemīļojuši draugi, kas jau gadu divdesmit kopš bija aizmirsuši par viņas esību.

Kādu pēcpusdienu, kad Alise ar bībeli rokā pie vies­nīcas un cietokšņa taisījās kāpt elektriskajā tramvajā, Sairess Hodžs, cukura rūpnieks un lielbagātnieks, lika savam šoferim apturēt automašīnu blakus.Alisei.. Laip­nībā kūsādams, nerēķinādamies ar Alises gribu, viņš iedabūja to limuzīnā sev līdzās un veselas trīsceturtdaļ- stundas braukaja apkārt, ziedodams tikpat daudz sava. dārgā laika, lai personīgi lūkotu tai iedvesmot tās īstos uzdevumus.

— Jūs satikt — tas iepriecina noskumušu sirdi, — viņš dudināja. — Kā tie gadi lido! Jūs izskataties lie­liski. Laikam gan zināt mūžīgās jaunības noslēpumu.

Alise tikai smaidīja un pēc polinēziešu cildenās laip­nības paražas tāpat neskopojās ar glaimiem.

— Ak tu dieniņ, dieniņ, — Sairess Hodžs kavējās atmiņās. — Kāds gan puika es vēl biju tajās dienās!

— Un kas par puiku! — viņa atzinīgi pasmējās.

— Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagā­jušo dienu puicisko niekošanos.

— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris pie­dzērās un pameta jūs …

— Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir beidzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties…

— Jūsu vaigi līdzinājās firziķiem, kurus mēs audzē­jām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uz­kritusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs ne- skuvāties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai atminaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …

— Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen ap­rakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts.

Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jau­neklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, mek­lēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās mo­dināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.

— Reliģija mums ir ļoti noderīga, kad nākam jau vidējos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja. Viņš cēla sev greznu namu Klusā okeāna augstajā krastā, nesen bija apprecējies otro reizi un patlaban atradās ceļā uz tvaikoni, lai sagaidītu mājās savas di­vas meitas, kas bija tikko beigušas Vasāra institūtu. — Mūsu vecumā, Alise, reliģija ir nepieciešama. Tā mīkstina mūsu sirdis, dara mūs iecietīgākus un ļauj piedot citu vājības, it īpaši … citu jaunības vājības, kad tie vēl spēlēja bagātos un nabagos, augstos un zemos un paši nezināja, ko dara.

Viņš bažīgi gaidīja atbildi.

— Jā, — Alise atteica. — Mēs visi esam dzimuši, lai grēkotu, un ir grūti tikt vaļā no grēka. Bet es cenšos, es cenšos.

— Nepiemirstiet, Alise, tajās senajās dienās es arvien rīkojos godīgi. Mums taču ne reizi neradās domstar­pības.

— Pat ne tajā vakarā, kad jūs divdesmit viena gada dzimšanas dienā rīkojāt luau un pēc katra tosta visādā ziņā gribējāt dauzīt traukus. Bet, protama lieta, jūs par tiem samaksājāt.

— Labi samaksāju, — viņš apgalvoja gandrīz kā lūgdamies.

—-Labi samaksājāt, — viņa apliecināja. — Par jūsu doto naudu es nopirku divtik daudz trauku un pat vēl vairāk, tā ka nākamajā luau varēju likt galdā simt div­desmit šķīvjus un man nevajadzēja ne īrēt, ne aizņem­ties ne šķīvjus, ne glāzes. Lords Meinvezers rīkoja šo luau — jūs jau viņu atceraties.

— Mēs ar viņu Manā bijām mežacūku medībās, — vecais draugs pameta ar galvu. — Mēs tur divas nedējas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat joti laba. Tomēr nejaujiet, lai tās jūs nogāž no kātiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzītajiem traukiem!