DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Jo Alise jau no agrām meitenes dienām bija dzīvojusi ziedu, dziesmu, vīna un deju pasaulē; vēlākos gados viņa tapa visu šo izpriecu saimniece, jo kļuva par hula nama turētāju. Šādā vidē, kur svilpoja par dieva un cilvēku dotajiem likumiem, kur atmeta katru piesar­dzību, kur iereibušo mēles raisīties raisījās, viņa bija sakrājusi savas vēsturiskās zināšanas par lietām, ko citur neminēja ne čukstus un pat iedomāties uzdrīkstē : jās tikai retumis. Un mēles apvaldīšana viņai kalpoja lieliski, jo, kaut arī vecvecie iedzīvotāji labi zināja, ka viņai viss zināms, neviens netika dzirdējis viņu tenko­jam par Kalakauas piekrastes krodziņa laikiem, ne arī par iebraukušo kara kuģu virsnieku uzdzīvēm, kur nu vēl par diplomātiem, ministriem un senatoriem no vi­sas pasaules valstīm.

Tā nu piecdesmit gadu vecumā, tādā mērā pielādēta ar vēstures dinamītu, ka tas, ja gadījumā eksplodējis, spētu satricināt visu salu sabiedrisko un komerciālo dzīvi, tomēr stingri valdīdama savu mēli, Alise Akana bija hula nama saimniece un atbildīgā- par visām de­jotājām, kas dejoja hula gan karaliskajos sarīkojumos, gan luau (svētkos), gan mājas viesībās, gan poi mal­tītēs, gan arī ziņkārīgu tūristu izpriecai. Piecdesmitajos viņa bija ne tikai kupla miesās, bet pat strupa un resna, kā jau tas parasts polinēziešu zemnieku sievām ar spē- cīgu organismu, kas nepazina nekādu slimību un solīja vēl neskaitāmus dzīves gadus. Un tieši tad, šajos piec­desmitajos, viņa reiz iemaldījās — tāpat vien aiz gara laika un ziņkāres — Ābela Ā Jo atdzimšanas sanāksmē.

Bet Ābels Ā Jo, teoloģijas un vārda mākslas burvju meistars, bija tikpat sajaukta personība kā Billijs Svēt­diena. Ciltskoka ziņā viņš bija vēl trakāks jauktenis, jo par vienu ceturtdaļu skaitījās portugālis, par vienu

ceturtdaļu skots, par vienu ceturtdaļu havajietis un par vienu ceturtdaļu ķīnietis, šķīstīšanas uguns, kurai viņš lika liesmot, bija daudz svelmaināka un daudzkrāsai- naka, nekā to būtu spējis uzkurināt ikviens no šo četru tautību locekļiem atsevišķi. Jo viņā bija savākti vien­kopus šo četru krasi atšķirīgo cilvēku cilšu prasmīgums un blēdība, izmaņa un gudrība, asprātība un rupjība, dedzība un filozofiskums, gremdēšanās pārcilvēciski dziļos garīgos meklējumos un līdzās tam spēja bradāt līdz ceļiem reālās dzīves dūksnājā — tas viss viņā bija savienojies par vienu veselu kopumu. Bez tam vēl, visu to gudri saliedējot, viņš bija ieguvis gudro pašapmānī- šanās prasmi.

Ja Ābels sāka likt lietā savas vārda mākslas burvju spējas, viņš atstāja dziļi kaunā Billiju Svētdienu, kurš bija meistars tikai vienas valodas tautiskajā izloksnē un zagļu žargonā. Jo Ābels Ā Jo prata lietot visu četru pašreizējo valodu darbības vārdus, lietvārdus, īpašības vārdus un metaforas. Šis valodu mistrojuma mudžeklis un dzīvīgais sakausējums bija viņam tāds izteiksmes līdzekļu rezervuārs, kurā varētu noslīcināt miljoniem Billiju Svētdienu. Nevienai rasei nepiederīgam, brīnu­mainam jauklim, raibraibam maisījumam — Ābelam A Jo piemita ikvienas šas sastāvdaļas īpatnība visaugstā­kajā pakāpē. Gluži ka hameleons viņš lieliski prata pēc vajadzības izluncināt un izmirdzināt savas būtības da­žādās sastāvdaļas, gan apdullinādams tiešā uzbru­kumā, gan pārsteigdams un mulsinādams ar veikliem sāntriecieniem to ļautiņu garīgi viengabalainās un daudz vienkāršāk veidotās dvēseles, kuri nāca uz viņa atdzimšanas sprediķiem, lai sēdētu pie viņa kājām un liesmotu jīdzi viņa jūsmu ugunīm.

Ābels A Jo cieši ticēja pats sev un savai samaisītajai būtībai — tāpat kā viņš ticēja savam ērmoti samaisī­tajam priekšstatam, ka dievs izskatoties līdzīgs kā vi­ņam, tā arī ikvienam citam cilvēkam, jo tas vairs ne­esot vienas cilts, bet gan visas pasaules dievs, kuram izskatā jālīdzinās visu pasaules rasu piederīgajiem, lai arī tas būtu jāiedomājas kaut vai raibs. Un šis priekš­stats bija ārkārtīgi ietekmīgs. Ķīnieši, korejieši, japāņi, havajieši, portorikieši, krievi, angļi, franči — visu tautību piederīgie bez kādām domstarpībām cits citam līdzās krita ceļos viņa pārveidotās dievības priekšā.

Jau agrā jaunībā atkritis no anglikāņu baznīcas, Ābels A Jo gadiem ilgi bija mocījies apziņā, ka viņu spiež Jūdasa grēks. Sirdī būdams reliģiozs, viņš tomēr i bija noliedzis to kungu. Tātad viņš bija Jūdasam līdzīgs. Jūdass tapa nolādēts. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, ir no­lādēts; bet viņš negribēja būt nolādēts. Tālab, kā jau tas ir cilvēka dabā, viņš locījās un līkumoja, pulēdamies paglābties no lāsta. Un pienāca diena, kad viņš atrisi­nāja sava glābiņa problēmu. Doktrīna, ka Jūdass ir no­lādēts, esot aplams dieva iztulkojums, viņš galu galā izlēma, jo dievs taču par visām lietām aizstāvot tais­nīgumu. Jūdass bija dieva kalps, īpaši izredzēts, lai pildītu sevišķi ļaunu darbu. Tālab Jūdass, arvien stingrs ticībā un kļuvis par nodevēju tikai pēc dieva pavēles, īstenībā esot svētais. Tātad arī viņš, Ābels A Jo, esot svētais tieši to nopelnu labad, ka kļuvis par atkri­tēju un nodibinājis savu īpašu sektu, un tā nu viņš ik­katru mīļu brīdi varot vērsties pie sava dieva ar sirds­šķīstu pateicību.

Šī teorija kļuva par vienu no valdošajām dogmām viņa sprediķos, un sevišķi spēcīgi tā darbojās, ja vaja­dzēja nospodrināt sirdsapziņu visu pārējo ticību atkri­tējiem, kuri citādi savas apziņas slepenajos dziļumos_ ju­tās saberzti pīšļos zem Jūdasa grēka sloga. Ābelam Ā Jo visi dieva nodomi bija tik skaidri, it kā tos būtu izdo­mājis viņš pats, Ābels Ā Jo. Atpestīti galu galā tikšot visi, kaut arī dažiem tas vilkšoties ilgāk nekā citiem un tie iegūšot vietas vienīgi pakaļējos sēdekļos. Cilvēka vieta pasaules mūžīgi mainīgajā haosā esot noteikta un iepriekš nolemta — ja ne citādi tas pierādāms, tad kaut jel noliedzot, ka vispār pastāv tāds mūžīgi mainīgs haoss. Tas esot tikai bubulis, ko cilvēki sagudrojuši savā prāta stulbumā; un, likdams lietā dornas un vārda visdzēlīgāko nekaunību, izmantodams tautas valodas sulīgumu, kas vistiešāk un vistuvāk iespiedās viņa klausītāju saprašanā, viņš izmēza šo bubuli no to sma­dzenēm, rādīja tiem dieva godību mīlestības apskaid­rībā un tādējādi sniedza dvēseles mieru un remdinā­jumu.

Kā gan lai Alise Akana, vienkārša tīrasiņu havajiete, būtu spējusi pretoties viņa veiklajam, demokrātiski iz­skaistinātajam, četru tautibu iedvesmotajam, ar tautas valodu bruņotajam uzbrukumam? No visciešākās saska­res viņš dzīves un grēka līkloču ceļus pazina ne sliktāk par Alisi — pats kādreiz bijis dziedātājzēns uz pasa­žieru kuģiem starp Havaju un Kaliforniju un pēc tam bāra zēns gan uz kuģiem, gan krastā no Barbarijas liedaga līdz pat Heinija tavernai. Jāpiezīmē, ka viņš bija pametis pirmā bāra zēna vietu Universitātes klubā, lai pārsviestos uz savu lielisko atdzimšanas sludinā­šanu.

Tā nu Alise Akana, iemaldījusies, lai paņirgātos, palika tur, lai pielūgtu Ābela Ā Jo dievu, kas bija satriecis viņas rūdītos prātus, jo tas šķita vissaprotamākais no visiem dieviem, par kādiem viņa jebkad dzirdējusi. Viņa deva naudu Ābela Ā Jo kolektei, slēdza savu hula namu un atlaida hula dejotājas pelnīt iztiku vēl dziļāku maldu ceļos, atteicās no spilgtām krāsām, grezniem tērpiem un ziedu vītnēm — un nopirka bībeli.

Tas bija reliģiskas jūsmas laikmets Honolulu mājok­ļos. īstenībā tā bija vienkāršo ļaužu tiekšanās pretī dievam. Augstu stāvošie un dižciltīgie tika aicināti, bet tie nekad neatsaucās. Tikai vientiesīgie un pazemīgie zemāko slāņu ļautiņi krita ceļos, lai nožēlotu grēkus, atzinās pat vissmagākajos grēkos, kas viņus spieda un mocīja, atteicās un attīrījās no visiem maldiem un at­kal devās projām, galvas pret sauli izslējuši, kā bērni nevainīgi un atdzimuši, Ābela Ā Jo dieva rokas svētīti, īsi sakot, šīs Ābela A Jo atdzimšanas saiešanas bija vieta, kur šķīstīja no grēkiem un gara apmātības, kur grēciniekus atsvabināja no viņu nastām un darīja vi­ņus atkal gaišus, skaidrus un garā veselus.