DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Kā kalna galotnē mākonis, kas slīgst lejup un ap­ņem tevi, bet tu pat lāgā neapģied, ka tas ir mākopis, — tāda ir tava gudrība manam prātam, Kanak Oolea, —

Kumuhana purpināja. — Tomēr bēdīgi gan, ka man bija jāpiedzimst par vienkāršu cilvēku un visu mūžu jānodzīvo kā vienkāršam cilvēkam.

— Tas ir tālab, ka tu pats savā būtībā esi vienkāršs, — Hārdmans Pūls tam teica. — Kad cilvēks ir piedzimis vienkāršs, bet pēc dabas tāds nav, viņš paceļas augšup, pārspēj virsaišus un pats top par virsaiti virsaišiem. Kālab tad tu neesi tas, kurš valda pār manu fermu ar tās daudziem tūkstošiem liellopu, kurš apmaina ganus, kad uznāk lietus gāzes, kurš izmeklē vēršus, kurš vie­nojas par gaļas pārdošanu ar buriniekiem, kara kuģiem un ļaudīm, kas dzīvo Honolulu mājās, kurš kaulējas ar advokātiem, kurš palīdz radīt likumus un kurš pat karalim saka, ko darīt tam būtu gudri un ko atkal bīs­tami? Kāpēc neviens cits cilvēks nevar izdarīt to, ko varu es? Neviens pats cilvēks no visiem tiem, kuri strādā manā labā, kurus baro manas rokas un kuri ļauj man domāt viņu vietā — man, kur es taču strādāju smagāk nekā jebkurš no viņiem, neēdu vairāk kā jebkurš no viņiem un tāpat nespēju gulēt vairāk kā uz viena lauhala paklāja vienā reizē — gluži kā jebkurš no viņiem?

— Nu esmu izkļuvis no mākoņa, Kanak Oolea, — teica Kumuhana, sejai redzami noskaidrojoties. — Ta­gad es redzu daudz skaidrāk. Visu manu garo mūžu tie alii, zem kuriem esmu dzimis, ir domājuši manā vietā. Arvien, kad biju izsalcis, es gāju pie tiem pēc barības, kā tagad es eju uz tavu virtuvi. Daudzi ļaudis ēd tavā virtuvē, un visiem ir zināms, ka svētku dienās tu liec kaut treknus vēršus priekš mums visiem. Tālab es atnācu pie tevis arī šodien — vecs vīrs, kura darba­spēks nav vairs vērts ne šiliņa nedēļā, un lūdzu no tevis divpadsmit dolāru, lai nopirktu ēzeli, lietotus seg­lus un iemauktus. Tālab vien divi desmiti muļķa vīru no mūsējiem šepat pērtiķpākšu koku paēnā vēl pirms pusstundas prasīja no tevis dolāru vai divus, vai čet­rus, vai piecus, vai desmit, vai divpadsmit. Mēs esam bezrūpīgi ļautiņi un dzīvojam bezrūpīgas dienas, mēs nejēdzam stādīt jamsu īstajā gadalaikā, ja mūsu alii mūs nespiež, mēs neprotam pat nevienu dienu padomāt paši savā labā, un, kļuvuši tik veci, ka vairs nederam nekur, mēs zinām, ka gan jau mūsu alii padomās par kov-kov mūsu vēderiem un stiebru jumtu pār mūsu galvām.

Hārdmans Pūls atzinīgi palocīja galvu un skubināja:

— Nu, bet tie Kahekili kauli? Virs'aitis Konukalani tikko bija aizvilcis projām Melaiju, aiz matiem turē­dams, bet jūs abi ar Anapuni, pat nemēģinādami preto­ties, sēdējāt dzīrotāju lokā. Ko tad Melaija iečuksteja Anapuni ausī, noliekdamās tam pāri, tā ka viņas mati aizklāja tā seju?

— Ka Kahekili ir miris. To viņa bija pačukstējusi Anapuni. Ka Kahekili miris, tikko kā miris un ka vir­saiši, pavēlējuši visiem, kas namā, palikt iekšpusē, ap­spriežas, kur apglabāt viņa kaulus un miesu, pirms ziņa par viņa nāvi izgājusi atklātībā. Ka augstais priesteris Eopo jau pieņēmis lēmumu un ka viņa noklausījusies, lūk, ko: mēs ar Anapuni esot izraudzīti par upuriem, kam jāiet viens cejš ar Kahekili un viņa kauliem, lai turpmāk mūžīgi rūpētos par viņu ēnainajā viņpa­saulē.

— Moepuu, cilvēka upuris, — Pūls piemetināja.

— Bet misionāri taču bija ieradušies jau pirms devi­ņiem gadiem.

— Un jau gadu pirms viņu ierašanās elku tēli bija nogāzti un visi tabu salauzti, — Kumuhana piebilda.

— Bet virsaiši vēl arvien turējās pie vecajiem tikumiem, pie hunakele paražas, un alii kaulus slēpa tādās vietās, kur neviens cilvēks nevarētu tos atrast un darināt mak­šķeru āķus no viņu žokja kauliem vai bultu galus no viņu stilba kauliem, lai izpriecas pēc šaudītu sīkās pelī­tes. Ieskaties, o Kanak Oolea!

Sirmgalvis izkāra mēli, un Pūls izbrīnā ieraudzīja, ka šā vārīgā orgāna virspuse no pat saknes līdz gali­ņam bija tetovēta ar sarežģītām zīmēm.

— To izdarīja jau pēc misionāru ierašanās, dažus gadus pēc Keopuolani nāves. Bez tam es toreiz izsitu sev četrus priekšzobus un ar degošu koka mizu iede­dzināju puslokus uz sava ķermeņa. Un, kurš tonakt uz­drīkstējās parādīties ārpus durvīm, to virsaiši nogali­nāja. Tāpat ne gaismiņu nedrīkstēja redzēt kādā mājā, ne mazākais čuksts vai čabējiens nedrīkstēja atskanēt. Pat suņus un cūkas nosita, ja tie taisīja troksni, un

tajā nakti arī haole kuģu zvaniem ostā nebija atjauts zvanīt. Viņās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja no­mira kāds alii.

Bet nu par nakti, kad nomira Kahekili. Pēc tam kad Konukalani bija aizvilcis Melaiju projām aiz matiem, mēs tā arī palikām sēžam dzīrotāju lokā. Daži no haole matrožiem sāka kurnēt; tomēr tajās dienās mūsu zemē viņu bija maz, bet kanaku daudz. Un nekad vairs cil­vēku acis netika redzējušas Melaiju. Konukalani vienī­gais zināja, kādā nāvē viņa mirusi, bet viņš to neteica nevienam. Un pat vēl pēc daudziem gadiem — kurš vienkāršs cilvēks — tāds kā Anapuni vai es — būtu uzdrošinājies viņam to jautāt?

^Tomēr Anapuni viņa to bija paguvusi pastāstīt, pirms viņu aizrāva projām. Bet Anapuni sirds bija melna. Man viņš neteica nekā. Pelnījis viņš bija gan, ka viņu nogalinātu, kā es to biju nodomājis. Lokā sēdēja arī milzīga auguma harpūnists, kura dziedāšana atgādināja vērša maurošanu; kā izbrīnā noraudzījos viņā, kamēr viņš bauroja kādu dziesmu par jūru, un, kad pēc tam atkal pavēros pāri lokam uz Anapuni, Anapuni bija - projām. Viņš bija aizbēdzis augstajos kalnos, kur va­rēja kādu nedēļu slapstīties pie putnu ķērājiem. To es uzzināju vēlāk.

Es? Es tik sēdēju vien, nokaunējies par savām alkām pēc sievietes, kuras nebija tik stipras kā mana verdziskā pazemība virsaiša priekšā. LIn es slīcināju savu kaunu lielos ruma un viskija kausos, līdz pasaule griezās riņķļ un apkārt gan manā galvā, gan ārpus tās, un Dienvidu Krusts dejoja hula pie debesīm, bet Kūlau kalni nolieca augstās galotnes līdz pat Vaikiki, tā ka Vaikiki bangotne varēja noskūpstīt tiem uzacis. Taču milzīgais harpūnists tikai rēca, kā rēcis; tās arī bija pēdējās skaņas, ko uztvēra manas ausis, kad es novēlos uz lauhala paklāja un kādu laiku biju beigts visam apkārtējam.

Kad pamodos, svīda rītausmas pirmā blāzmiņa. Mani pamodināja cieta, basa papēža spēriens sānos. Kaut gan biju salējis sevī šausmīgus daudzumus dzērienu, šis spēriens man vis nesagādāja nekādu patīkamo sa­jūtu. Dzīrotāji kanaki un vahine bija aizgājuši. Es viens pats biju palicis starp aizmigušajiem matrožiem; milzīgais harpūnists krāca kā valis, nolicis galvu man uz kājām.

Vēl daži spērieni ar papēdi, tad es uzšlējos sēdus un saku vemt. Tomēr spērējs bija nepacietīgs, viņš nopra­sīja, kur esot Anapuni. Es nezināju, un atkal mani spār­dīja — šoreiz divi nepacietīgi vīri no abām pusēm, — tāpēc ka es nezināju. Es jau nezināju arī to, ka Kahe­kili ir miris. Tomēr nojautu, ka gatavojas kas nopietns, jo abi vīri, kas mani spārdīja, bija virsaiši, un aiz tiem sakucis nelīkāja neviens vienkāršais cilvēks, lai izpildītu to pavēles. Viens bija Aimoku no Kanečes, otrs Humu- humu no Manoas.

Viņi lika man nākt līdzi, un viņu pavēles nepavisam nebija laipnas. Kad es piecēlos, milzīgā harpūnista galva noslīdēja man no kājām un pāri paklāja malai novēlās uz smiltīm. Viņš nourkšķējās kā cūka, lūpas vi­ņam pavērās un mēle visā garumā izkārās no mutes tieši smiltīs. Tā viņš arī neatvilka to atpakaļ. Pirmo reizi redzēju, cik gara var būt cilvēka mēle. Ieraugot smiltis uz šās mēles, mani no jauna pārmāca nela­bums. Šausmīga gan ir nākamā diena pēc nodzīrotas nakts. Es degu vienās ugunīs, visa mana iekšiene bija kā kvēlojošas ogles, kā aa lava, kā harpūnista mēle, kas aplipuši sausām smiltīm. Es noliecos pēc pusizdzerta kokosrieksta, bet Aimoku to izspēra no maniem trīcoša­jiem pirkstiem, un Humuhumu ar plaukstas locītavu uzgāza man pa sprandu.