DŽEKS LONDONS - STĀSTI

— Tieši tas bija laiks-, kad nomira Kahekili, — Ku­muhana dedzīgi iejaucās. — Tu esi ļoti gudrs. Tu par senajām dienām zini daudz ko labāk nekā mēs, vecie kanaki.

— Tas notika 1829. gadā, — Pūls apmierināts tur­pināja. — Tev bija divdesmit astoņi gadi, bet man divdesmit, es pašlaik braucu krastā vaļējā laivā pēc tam, kad «Melnais Princis» bija sadedzis.

— Man bija divdesmit astoņi, — Kumuhana atkār­toja. — Izklausās, ka pareizi būs. Es labi atceros Boki vara lielgabalus Vaikiki krastā. Ari Kahekili nomira tajā laikā Vaikiki. Ļaudis līdz šai dienai tic, ka viņa kauli tika nogādāti uz Honaunau Haleo Keave (mauzo­leju) Konā …

— Un labu laiku Vēlāk atvesti uz Karalisko mauzo­leju šepat Honolulu, — Pūls papildināja.

— Tāpat, Kanak Oolea, ir vēl daži, kuri līdz šai dienai tic, ka karaliene Alise tos līdz ar pārējiem savu senču kauliem glabā lielajās krūkās savā tabu istabā. Visi tie domā aplam. Es zinu. Kahekili svētītie kauli ir pagalam un zuduši uz mūžu. Tie nekur nav apglabāti. To vairs nav. Un daudzus lāgus kona vēji ir situši baltas putas Vaikiki bangotnē, kopš pēdējais cilvēks pēdējo reizi skatīja Kahekili. Es vienīgais esmu palicis dzīvs no šiem cilvēkiem. Es esmu pēdējais, un es nebiju vis laimīgs, ka dabūju piedalīties šajā nobeigumā.

Jo redzi! Es biju jauneklis, un sirds man karsta kā lava kvēloja pēc Melaijas, kura bija viena no Kahekili nama kalponēm. Tāpat arī Anapuni sirds kaisa viņas dēļ, kaut gan Anapuni sirds bija melna, kā pats redzēsi. Tonakt mēs dzīrojām — Anapuni un es — tonakt, kad mira Kahekili. Mēs ar Anapuni bijām vienkārši ļautiņi tāpat kā visi kanaki un vahine, kuri dzīroja līdz ar parastajiem matrožiem un vaļu ķērāja kuģa jūrniekiem no kuģa priekšgala Mēs dzīrojām, sēdēdami uz pa­klājiem Vaikiki krastmalā, turpat pie vecā heiau (tempļa), kas nav tālu no tās vietas, kur tagad atrodas Vildersa liedags. Toreiz es uz visiem laikiem iegaumēju, kādus daudzumus dzeramā spēj panest haole jūrnieki. Ja runā par mums, kanakiem, mūsu galvas no viskija un ruma bija kļuvušas karstas un vieglas un grabēja kā sažuvuši ķirbji.

Bija jau pāri pusnaktij, kā es labi atceros, kad ierau­dzīju pār slapjajām, cietajām krastmalas smiltīm nā­kam Melaiju, ko nekad nebiju redzējis piedalāmies kā-

1 Kuģa priekšgalā parasti atradās matrožu miteklis. 258

dās dzīrēs. Smadzenes man kaita kā elles liesmās, kad pamanīju, ka arī Anapuni skatās uz viņu, pie tam Ana­puni atradās viņai tuvāk, jo dzērāju lokā sēdēja man iepretī. Ai, es zinu, tas bija viskijs, rums un jaunība, kas manī kurināja šo kvēli; bet toreiz, tajā brīdī, mana neprātīgā galva izlēma: ja tā runās ar viņu, ja ies dejot ar viņu pirmo, tad es sagrābšu Anapuni rīkli abām rokām, nosviedīšu viņu gar zemi, pagrūdīšu zem vahine bangotnes turpat mums blakām un slīcināšu, un žmiegšu, līdz dzīvība viņu pametīs un nebūs vairs šķēršļa, kas stāvētu starp mani un Melaiju. Jo zini, ka viņa vēl nebija izšķīrusies starp mums, un tikai Anapuni dēļ viņa jau sen nebija kļuvusi manējā.

Melaija bija stalti noaugusi jaunava,. augums kā virsaišmeitai un pat vēl skaistāks, un tāda viņa nāca pie mums pār valgajām smiltīm mēness mirdzumā. Pat haole jūrnieki uz brīdi pieklusa un blenza viņā ar vaļē­jām mutēm. Kā viņa soļoja! Esmu dzirdējis tevi stāstām, o Kanak Oolea, par sievieti Helēnu, kas bijusi par iemeslu Trojas karam. Par Melaiju es varu teikt, ka viņas dēļ pat elles mūriem būtu ar mieru uzbrukt vēl daudz vairāk vīriešu nekā tai senlaiku pilsētai, par kuru tev patīk gari un plaši izrunāties, kad esi dzēris tā pamazāk piena, bet pavairāk džina.

Kā viņa soļoja! Mēnesnīcā blāvā medūzu vizma ban­gotne atgādināja petrolejas spuldzes pie rampas, kādas esmu redzējis jaunajā haole teātrī. Tā nebija meitenes, bet sievietes gaita. Viņa nelidinājās, šūpodamās kā sīkie vilnīši rifu sargātā rāmā piekrastē. Viņas gājienā bija kaut kas dižens un karalisks, it kā dabas spēku kustība, it kā lavas straumes vienmērīgais plūdums lejup pa Kau kalna nogāzēm uz jūru, it kā pašātu bangotas jūras milzīgie, rāmie viļņi, it kā četru lielo gadalaiku uzplūds un atplūds, kas var atgādināt mūziku dieva mūžīgajām ausīm, bet ir pārāk gauss savā laika plūsmā, lai veidotu skaņu parasta, strauji pulsējoša cilvēka ausij, kurš ātri mirst, nenodzīvojis ilgu mūžu.

Anapuni bija viņai tuvāk. Tomēr viņa skatījās uz mani. Vai tu, Kanak Oolea, esi kādreiz dzirdējis sau­cienu, kam nav skaņas, bet kas ir skaļāks nekā dieva gliemežvāku taures? Tā viņa sauca mani pāri visam

dzērāju lokam. Es pa pusei pacēlos, jo nebiju vēl ga­līgi apdzēries; bet Anapuni roka viņu apskāva un pie­vilka klāt, un es atkal atslīgu uz elkoņa, skatījos un sevī plosījos. Viņš gribēja piedabūt, lai tā apsēžas līdzās, bet es gaidīju. Ja viņa apsēstos un pēc tam vēl dejotu ar to, es zinu, ka pirms rītausmas Anapuni jau būtu mironis, nožņaugts un noslīcināts seklajā ban- gotnē.

Dīvaina gan, vai ne tā, Kanak Oolea, ir visa šī kvēle, ko dēvē par «mīlestību»? Tomēr nav vis dīvaina. Tā tam jābūt, kad cilvēks ir jauns, citādi cilvēku dzimums "neturpinātos.

— Tālab jau arī alkām pēc sievietes jābūt lielākām nekā alkām pēc dzīvības, — Pūls apstiprināja. — Citādi vairs nebūtu ne vīriešu, ne sieviešu.

— Jā, — Kumuhana -teica. — Bet nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš šī kvēle mani galīgi pametusi. Es to atceros, kā mēdz atcerēties senu saules lēktu, kā to, kas pagājis. Un tā cilvēks kļūst vecs un auksts un dzer džinu — ne jau lai apskurbinātos, bet lai sasildītos. Un piens ir ļoti veselīgs.

Tomēr Melaija nesēdās tam līdzās. Es atminos, ka acis viņai mežonīgi zalgoja, bet mati bija atrisuši un plandījās, kad viņa noliecās pār Anapuni un kaut ko iečukstēja tam ausī. Un viņas mati pārklāja to visga­rām un noslēpa manām acīm, kamēr viņa čukstēja, un, to redzot, sirds man dauzījās pret ribām, apstulbinā­dama prātu, līdz es gandrīz neko vairs nevarēju sa­skatīt. Un es saņēmu kopā visu savu gribas spēku, lai spētu doties pāri lokam un notvert viņu, ja viņa pēc īsa mirklīša jau nenāktu pie manis.

Bet-tam nekad nebija lemts notikt. Vai atceries vir­saiti Konukalani? Viņš pats ieradās pie dzīru loka. Seja tam bija melna no dusmām. Viņš sagrāba Me-' laiju — ne aiz rokas, bet aiz matiem — un aizvilka projām, un tad viņu vairs nebija. To visu es pat tagad spēju aptvert tikai pa pusei. Es, kas grasījos nokaut Anapuni Melaijas dēļ, nepacēlu ne roku', ne balsi, lai pretotos, kad Konukalani aiz matiem aizrāva viņu pro­jām, — un Anapuni arī ne. Protams, mēs bijām vien- kārsi ļaudis, bet viņš virsaitis. To es zinu. Bet kālab diviem vienkāršiem vīriem, kas kļuvuši traki aiz alkām pēc sievietes, kad alkas pēc sievietes viņos ir stiprākas nekā alkas pēc dzīvības, jāpieļauj vienam vienīgam virsaitim, kaut tas arī bijis augstākais zemē, aizvilkt šo sievieti projām aiz matiem? Ja viņi alkst pēc tās vairāk nekā pēc dzīvības, kāpēc šiem diviem vīriem jābaidās tūdaļ uz vietas nosist šo vienu pašu virsaiti? Te ir kaut kas stiprāks par dzīvību, stiprāks par sie­vieti, bet kas tas ir? Kāpēc?

— Es tev atbildēšu, — teica Hārdmans Pūls. — Tā tas notiek tāpēc, ka lielākā tiesa cilvēku ir muļķi, un tālab tiem nedaudzajiem cilvēkiem, kas ir gudri, vajag rūpēties par viņiem. Tāds ir virsaitibas noslēpums. Visā pasaulē virsaiši stāv augstāk par cilvēkiem. Visā pasaulē, kamēr tā pastāv, arvien ir bijuši virsaiši, kuriem nākas sacīt daudzajiem muļķa cilvēkiem: «Dariet tā, ne­dariet šitā! Strādājiet — un strādājiet tā, kā mēs jums sakām, citādi jūsu vēderi paliks tukši un jūs iesiet bojā. Klausiet likumiem, kurus mēs jums dodam, vai arī jūs tapsiet par zvēriem un jums nebūs vietas pasaulē. Jūsu nemaz nebūtu, ja jau pirms jums nebijuši virsaiši, kas visu nokārtoja un visu noteica jūsu tēviem. Neviena jūsu atvase nepaliktu pēc jums, ja mēs tagad visu ne­nokārtotu un nenoteiktu jūsu pašu labā. Jums jāpaliek mierā un pazemībā, jūs drīkstat tikai degunu nošņaukt. Vakaros jums agri jābūt gultā, bet rītos agri jāceļas darbā, ja gribat, lai jums ir gultas, kur gulēt, nevis tikai perēklis kokā kā muļķa putniem. Sis ir gadalaiks, kad dēstāms jamss, tāpēc jums tas jādēsta tagad. Mēs sa­kām — tagad un šodien, nevis dzīrot un dejot hula. šo­dien, bet jamsu dēstīt rīt vai kādā citā no tām daudza­jām bezrūpīgajām dienām. Jums nebūs vienam otru nokaut, un jūsu tuvāko sievas jūs nedrīkstat aiztikt. Viss tas ir jūsu pašu dzīvības labad, jo jūs vienā reizē spējat domāt tikai par vienu dienu, kamēr mēs, jūsu virsaiši, jūsu vietā domājam par visām dienām un par tām dienām, kas vēl nāks.»