DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Здесь есть возможность читать онлайн «DŽEKS LONDONS - STĀSTI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1965, Издательство: LIESMA, Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

STĀSTI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «STĀSTI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

DŽEKS LONDONS
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ

STĀSTI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «STĀSTI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Un, sirsnīgi smiedamies par sava haole virsaiša pē­dējo jociņu, viss pulciņš vīru ar maigi bērnišķīgo prātu, bet stalti vīrišķīgo ārieni devās pie saviem zirgiem, kas viņus gaidīja, palika vienīgi vecais, sarukušais sirm­galvis Kumuhana, kuram bija likts gaidīt.

Veselas piecas minūtes abi sēdēja klusēdami. Tad Hārdmans Pūls lika meitenei pagādāt glāzi džina ar pienu, kuru, kad tā bija atnesta, viņš ar galvas mājienu vēlēja pasniegt Kumuhanam. Glāze neatrāvās no vecā lūpām, kamēr nebija tukša, pēc tam viņš izdvesa skaļu nopūtu: «A-a-ah,» — un nočāpstināja lūpas.

— Daudz ava esmu izdzēris savā laikā, — viņš do­mīgi ieteicās. — Tomēr ava ir vienkārša cilvēka dzē­riens, bet haole■ liķieris ir dzēriens virsaišiem. Ava dzē­rienam nav liķiera karstās pieglaudības, tas nesatrauc jūtas spēji kā spēriens, tā kvēle neliek cilvēkam tik asi izbaudīt patīkamo sajūtu, ka viņš dzīvo, jo ir taču pa­tīkami būt dzīvam.

Hārdmans Pūls pasmaidīja, atzinīgi pamādams ar galvu, un vecais Kumuhana turpināja:

— Liķierī ir siltums. Tas silda vēderu un dvēseli. Tas sasilda sirdi. Pat dvēsele un sirds top aukstas, ja cil­vēks kļuvis vecs.

— Tu esi vecs, — Pūls piekrita. — Gandrīz tikpat vecs kā es.

Kumuhana papurināja galvu un nomurdēja: — Ja vien es nebijis vecāks par tevi, tad gan es varētu būt tikpat jauns kā tu.

— Man ir septiņdesmit viens, — Pūls teica.

— Es neprotu rēķināt vecumu tādā veidā, — skanēja atbilde. — Kas notika tai gadā, kad tu piedzimi?

— Pagudrosim, — Pūls apsvēra. — Tagad ir 1880. gads. Atņemsim septiņdesmit vienu, tad paliks deviņi. Esmu dzimis 1809., tajā pašā gadā, kad mira

Kelīmakai, tajā pašā gadā, kad skots Arčibalds Kemp- bels dzīvoja Honolulu.

— Tad es tik tiešām esmu vecāks par tevi, Kanak Oolea. Es labi atceros šo skotu, jo tolaik jau rotaļājos starp Honolulu stiebru būdām un pat vizinājos uz dēļa pa vahine (sieviešu) bangotni Vaikiki piekrastē. Es tevi vēl tagad varu aizvest uz to vietu, kur stāvēja skota stiebru būda. Tagad uz tā zemes gabaliņa atrodas jūr­nieku misijas nams. Tomēr es zinu, kad esmu dzimis. Mana vecmāmuļa un māte man bieži par to stāstīja. Es piedzimu toreiz, kad uguns dieve jeb vulkānu dieve noskaitās uz Paieas iedzīvotājiem, jo tie nebija ziedo­juši viņai zivis no sava zivju dīķa, un viņa no Hūlalai sūtīja lejup lavas straumi, kas aizbēra šo dīķi. Paieas zivju dīķis ir piedzīts ar zemi uz visiem laikiem. Tas notika toreiz, kad es piedzimu.

— Tas bija 1801. gadā, kad Džeimss Boids būvēja Hilo piekrastē kuģus Kamehameham, — Pūls skaitīja gadus atpakaļ, — tātad iznāk, ka tu esi septiņdesmit deviņus gadus vecs jeb astoņus gadus vecāks par mani. Tu esi ļoti vecs.

— Jā, Kanak OoLea, — Kumuhana murmināja, lep­numā cenzdamies dižīgi izriezt savas iekritušās krūtis.

— Un tu esi ļoti gudrs.

— Jā, Kanak Oolea.

— Un tu zini daudzus noslēpumus, kas zināmi tikai pašiem vecākajiem.

— Jā, Kanak, Oolea. •

— Tātad tu arī zināsi … — Hārdmans Pūls aprāva, lai ar savu izbalējušo zilo acu ciešo skatienu jo iespai­dīgāk ietekmētu un hipnotizētu otro sirmgalvi. — Stāsta: Kahekili kauli esot izņemti no slēptuves un šodien atrodoties Karaliskajā mauzolejā. Esmu dzirdējis čuk­stam, ka no visiem dzīvajiem tu vienīgais vēl zinot, kā tas ir patiesībā.

— Es zinu, — skanēja lepna atbilde. — Es vienīgais zinu.

— Nu, vai tie atrodas mauzolejā? Jā vai nē?

— Kahekili bija alii (augstais virsaitis). Viņš bija no tās pašas ģints, no kuras cēlusies tava sieva Kaļama. Viņa arī ir aiii. — Vecais apakšnieks apklusa, pārdomās savilkdams plānās lūpas. — Es piederu viņai, tāpat kā visi manējie pirms manis piederējuši viņas ciltij pirms viņas. Viņa vienīgā ir pavēlniece pār maniem lielajiem noslēpumiem. Viņa ir gudra, pat pārāk gudra, tālab ne­liks man izpaust šo noslēpumu. Tev, o Kanak Oolea, es neteikšu jā, es neteikšu nē. Tas ir alii noslēpums, kuru nezina pat paši alii.

— Ļoti labi, Kumuhana, — Hārdmans Pūls viņu uz­teica. — Tomēr tu aizmirsti, ka arī es esmu alii un ka to, ko mana labā Kaļama neuzdrīkstētos vaicāt, es tai pa­vēlēšu vaicāt. Es varu tūdaļ pat aizsūtīt pēc viņas un likt, lai viņa pavēl tev atbildēt. Bet tā būtu muļķība, pie kam tu redzētu, ka esi divkārt apvests ap stūri. Pastāsti man šo noslēpumu, un viņa nekad to neuzzinās. Pār sievietes lūpām arvien izlīst viss, kas viņā pa ausīm ielijis, jo sieviete ir tā radīta. Es esmu vīrietis, bet vī­rietis ir radīts citādi. Kā tu labi zini, manas lūpas cieši piesūcas noslēpumiem, kā astoņkājis piesūcas sāļainai klintij. Ja negribi stāstīt man vienam pašam, tu pa­stāstīsi mums abiem ar Kaļamu, bet viņas lūpas runās, viņas lūpas runās, tā ka vispēdīgais malahini drīz vien zinās to, ko pretējā gadījumā būtu zinājuši tikai tu un es.

Ilgu laiku Kumuhana sēdēja klusu, prātodams par šiem argumentiem, bet neatrazdams iespēju, kā izvairī­ties no to loģiskā spēka.

— Liela ir tava haole gudrība, — viņš beidzot atzina.

— Jā vai nē? — Hārdmans Pūls tēmēja savu zobenu tieši sirdī.

Kumuhana vispirms palūkojās viņā, tad gausi pa­vērsa acis uz meiteni, kas gaiņāja mušas.

— Ej! — Pūls tai uzsauca. — Un nenāc atpakaļ, pirms nedzirdi mani sasitam plaukstas!

Hārdmans Pūls vairs neteica ne vārda arī pēc tam, kad mušu gaiņātāja bija nozudusi mājā; tomēr seja tam izskatījās cieta kā akmens: — Jā vai nē?

Atkal Kumuhana bažīgi pavērās apkārt un pat augšup "pērtiķpākšu koka zaros, it kā baiļodamies slepena klau­sītāja. Lūpas viņam bija ļoti sausas. Ar mēles galiņu viņš tās vairākkārt slapināja. Divreiz viņš raudzīja ierunāties, taču rīkle tā ķērkstēja, ka nekas nebija sa­

protams. Beidzot ar noliektu galvu viņš izčukstēja tik klusu un svinīgi, ka Hārdmanam Pūlam vajadzēja pa­šam pieliekt galvu, lai saklausītu: — Nē.

Pūls sasita plaukstas, un mazā meitene izskrēja no mājas, trauksmīgi steigdamās pie viņa.

— Atnes pienu un džinu vecajam Kumuhanam — 1 tūdaļ! — Pūls pavēlēja, bet Kumuhanam viņš sacīja; — Tagad pastāsti man visu šo notikumu!

— Pagaidi! — tas atteica. — Pagaidi, līdz mazā vahine būs atnākusi un atkal aizgājusi!

Un, kad meitene bija projām, bet džins ar pienu aiz­gājis to ceļu, kāds jau nolemts džinam, kad tas sajaukts ar pienu, Hārdmans Pūls, vairāk neskubinādams, gai­dīja stāsta izklāstu. Kumuhana piespieda roku pie krū­tīm un īsiem starplaikiem dobji iejklepojās, gaidīdams uzmundrinājumu, tomēr galu galā sāka runāt pats no sevis.

— Tas bija šausmīgs notikums senajās dienās, ja nomira kāds lielais alii. Kahekili bija liels alii. Viņš varētu būt karalis, ja palicis dzīvs. Kas gan spēj pa­teikt? Es biju jauns cilvēks, bet vēl neprecējies. Tu zini, Kanak Oolea, kad Kahekili mira, un tu vari man pateikt, cik vecs es tad biju. Viņš nomira, kad gubernators Boki vadīja Blondas viesnīcu šepat Honolulu. Vai esi dzirdējis?

— Tad es vēl uzturējos Havajas pievēja krastos, — Pūls atbildēja. — Tomēr dzirdējis esmu. Boki ierīkoja degvīna tecinātavu un norentēja Manoas zemes, lai audzētu cukuru degvīna dedzināšanai, bet Kāhumanu, kas bija pavaldonis, atcēla rentes līgumu, izrāva cukur­niedres ar visām saknēm un iedēstīja tur kartupeļus. Boki noskaitās un, gatavodamies sākt karu, savāca pie Vaikiki savus karotājus līdz ar divpadsmit dezertieriem no vaļu ķērāju kuģa un pieciem vara sešmārciņu liel­gabaliem …

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «STĀSTI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «STĀSTI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
Džeks Londons - Sniega meita
Džeks Londons
Džeks Londons - Pirms Ādama
Džeks Londons
Отзывы о книге «STĀSTI»

Обсуждение, отзывы о книге «STĀSTI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x