DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Automašīna apmeta piebrauktuvē loku, no tās izkāpa Martas laulātais draugs un nāca pāri mauram. Rosko

Skandvels, stalts, slaids vīrs ar sirmiem matiem un lokani militāru stāju, bija viens no «Lielā piecnieka» locekļiem, kas, piedalīdamies ikvienā kapitāla ieguldī­jumā, noteica visas Havajas likteni. Būdams tīrasiņu haole, Jaunanglijā dzimis, viņš tomēr pēc īstas hava­jiešu paražas tūdaļ jo sirsnīgi noskūpstīja Bellu, cieši apskāvis to. Vērīgās acis tam vēstīja, ka sievietes te nupat izkratījušas sirdis, tomēr par spīti spēcīgā jūtu satraukuma pazīmēm bija redzams, ka abu māsu dzīves mijkrēšļa gudrība visu atkal rāmi nolīdzinājusi.

— Elsija ar jauniešiem brauc šurp — tikko saņēmu vftiu telegrammu no tvaikoņa, — Rosko paziņoja, kad. bija noskūpstījis arī sievu. — Viņi paliks pie mums vairākas dienas, pirms dosies tālāk uz Maui.

— Es biju domājusi ierādīt tev Rožu istabu, māsiņ Bella, — Marta Skandvela prātodama noteica. — Bet Elsijai ar bērniem, auklēm un visu citu šī istaba vairāk noderēs, tā ka tu dabūsi Karalienes Emmas istabu.

— Es jau tur dzīvoju iepriekšējo reizi, tā man patīk pat labāk, — Bella atbildēja.

Rosko Skandvels, kas pilnībā pazina havajiešu mīlu un mīlestības ceļus, stalts, slaids, cienīgs soļoja starp abām cildeni noaugušajām sievietēm un, aplicis katrai roku ap viduci, vadija tās uz mājas pusi.

Pāri augstajiem Kūlau kalniem šurp atvējoja vieglas pasātu vēsmiņas, tik tikko iekustinādamas milzīgās, bezbārkstainās banānu lapas, iešalkodamās palmās, papurinādamas un klusītiņām sa- čabinādamas algarobas koku lapotnes mežģines. Ik pa brītiņam gaiss it kā elpoja — jo tā jau bija elpošana, tā bija Havajas gurdenās pēcpusdienas dvašošana. Maigo elpas dvesienu starplaikos gaiss, atkal kļuva smags un tvanīgs no puķu smaržam un leknās, dzīvības pilnās augsnes izgarojumiem.

Cilvēku ap zemo, bungalo līdzīgo mājiņu bija daudz,

tomēr tikai viens no tiem atdusējās. Pārējie turējās klusi kā pelītes. Mājas otrā pusē sīkš zīdainītis pīkstošā balstiņā sāka žēloties, ka pārāk ātri atrautā krūts nav to veldzējusi. Viria māte, slaida hapa-haole (pa pusei baltā), tērpusies vaļīgi krokotā holoku no balta muslīna, žigli aizsteidzās starp banānu un papaijas kokiem, aiz- nesdama trokšņaino bērneli tālāk projām. Pārējās sie­vietes, hapa-haole un tīrasiņu iezemietes, nemiera pilnas noraudzījās viņas bēgšanā.

Mājas priekšā zālājā tupēja kādi divdesmit havajieši. Tie visi bija spēcīgi vīri, muskuļoti un platplecaini. Šie brūnādaiņi ar spoži brūnām un melnām acīm, parup­jiem, bet pareiziem sejas pantiem rādījās esam tikpat labsirdīgi, jautri un piemīlīgi cilvēki kā viņu salas kli­mats. Pilnīgs pretstats tam šķita visu šo ļaužu mežonī­gais ietērps. Aiz raupjo ādas apavu stulmiem bija aiz­sprausti gari naži, kuru rokturi rēgojās ārpusē. Pie papēžiem tie valkāja spāņu piešus ar milzīgiem skritu- līšiem. Viņiem bija īsts bandītu izskats, ja nevēro pa­visam nepieskanīgās puķu un smaržīgo maile vītnes, kas apjoza viņu kovboju cepures ar noļukušām malām. Viens no tiem, pievilcīgi un šķelmīgi skaists kā fauns ar fauna acīm, bija koķeti aizspraudis aiz auss liesmainu hibiska ziedu. Pāri tiem, sniedzot paēnu no saules, pletās plašs Ponciana regia baldahīns, pats viens vienīgs ziedu lies- mojums, un ik no zieda viduča raudzījās skarainu pu- tekšnīcu pušķītis. Kaut kur tālāk, attāluma klusināta, bija dzirdama viņu sapīto zirgu dobjā mīņāšanās. Visu acis neatraudamās vērās vienīgajā gulētājā, kas, visā garumā izlaidies, atdusējās uz lauhala paklāja kādas simt pēdas tālāk zem pērtiķpākšu kokiem.

Havajiešu kovboji gan bija liela auguma, taču gulē­tājs vēl lielāks. Kā liecināja sniegbaltie mati un bārda, viņš bija arī daudz vecāks. Pēc roku locītavu resnuma un pirkstu lieluma varēja spriest par spēcīgo augumu, kas slēpās zem platajām rupja audekla biksēm un katūna bezpogu krekla, kurš bija atrauts vaļā no pat jostas vietas līdz kaklam, atsegdams krūtis, kas klātas ar biezu kūlu, tikpat baltu kā bārda un mati. Krūšu platums un augstums, atsperīgā šūpošanās un brīvi atslābusī elas­tīgā muskulatūra lika jaust, kāds smagnējs spēks vēl arvien snauž sirmgalvī. Bez tam saulē iedegusī un vējā appūstā āda nespēja slēpt faktu, ka šis vīrs ir īsts haole — baltais cilvēks.

Tā kā viņš gulēja uz muguras, kuplā, baltā bārda, pret debesīm paslieta un bārdskuvja neskarta, ik ar elpas vilcienu te sabozās, te pieglaudās, kamēr sirmās ūsas, dvašai izplūstot, saslējās stāvus kā dzeloņcūkas sari un atkal nolaidās ieelpošanas brīdī. Meitene gadu četrpa­dsmit, gulētāja mazmeita, ģērbusies vienīgi kreklā jeb muumuu, tupēja tam līdzās un ar spalvu vēdekli gaiņāja nost mušas. Viņas sejā iezīmējās gan bažas, gan satrau­kums, gan godbijība, it kā viņa apkalpotu kādu dievu.

Un tiešām, Hārdmans,Pūls, dusošais bārdainis, viņai, tāpat kā neskaitāmiem citiem, bija dievs — dzīvības avots, barības gādnieks, gudrības kalngals, likumu de­vējs, smaidošā žēlsirdība, bet pērkona bardzība sodot — tātad kungs un saimnieks, kura pēcnācējos skaitījās četrpadsmit dzīvi, jau pieauguši dēli un meitas, bez tam vēl seši mazmazbērni un daudz vairāk mazbērnu, nekā viņš spēja sarēķināt brīžos, kad atmiņa darbojās visspilgtāk.

Pirms piecdesmit viena gada viņš ar nesegtu laivu bija piebraucis Laupahoehoē Havajas pievēja pusē. Sī laiva bija vienīgā, kas palikusi pāri no Ņūbedfordas vaļu mednieku kuģa «Melnais Princis». Dzimis Ņūbed- fordā, divdesmit gadu vecs, viņš sava kūsājošā sparīguma un izveicības pēc bija uzkalpojies par otro stūr­mani uz bojā gājušā vaļu ķērāja. Nonācis Honolulu un apskatījies, ko nu darīt tālāk, viņš vispirms bija appre­cējis Kaļamu Mamaiopili, tad iestājies darbā par loci Honolulu ostā, pēc tam atvēris bāru un pansiju, bet pēdīgi pēc Kaļamas tēva nāves nometies par lopu audzētāju plašajās ganību zemēs, ko sieva mantojusi.

Vairāk nekā pusgadsimtu viņš bija dzīvojis kopā ar havajiešiem, un var teikt, ka viņu valodu Pūls prata la­bāk nekā lielā tiesa havajiešu pašu. Precēdams Kaļamu, viņš bija apprecējis ne vien viņas zemi, bet arī viņas vir­saišu kārtu, un apakšnieku padevība, ko sievai kā augstr dzimušai izrādīja vienkāršie ļautiņi, pienācās arī viņas vīram. Jāpiemetina, ka viņam tiešām no dabas piemita visi virsaiša dotumi: milzīgais stāvs, bezbailība un lepnums, tāpat straujais raksturs, kas nespēja paciest ne bezkaunību, ne apvainojumu, ko pārmākt vai iebiedēt nebija pa spēkam pat ne visvarenākajam divkāju radī­jumam un kas spēja vienkāršajiem ļautiņiem likt viņam kalpot, nevis zemiski kaulēdamies vai pierunādams, bet tikai ar neapjaustu, tomēr pašsaprotamu, žēlīgu no­laišanos no sava dižuma augstumiem. Viņš savus ha­vajiešus pazina gan no iekšpuses, gan ārpuses, pazina labāk nekā viņi paši sevi — polinēziešu liekvārdību, ticējumus, paražas un noslēpumus.

Un tā nu septiņdesmit viena gada vecumā, jau kopš pulksten četriem visu rīta cēlienu pavadījis seglos, ap­jādams ganību platības, viņš gulēja zem pērtiķpākšu kokiem savā ierastajā un svētajā diendusā, ko traucēt neuzdrīkstējās neviens apakšnieks un ko arī neviens no viņa kārtas dižmaņiem nebūtu vis atļāvies pārtraukt. Vienīgi karalim tika piešķirtas šādas tiesības, tomēr karalis jau izsenis bija iegaumējis, ka vienīgais iegu­vums no Hārdmana Pūla diendusas traucēšanas ir tas, ka tiek uzmodināts ļoti īgns un sirdīgs Hārdmans Pūls, kas vis netM-rēs mēli grožos, bet sacīs ļoti netīkamus, taču patiesus vārdus, kādus neviens karalis labprāt ne­grib klausīties.