DŽEKS LONDONS - STĀSTI

…Vai es biju skaista, māsiņ Marta, kad biju jauna?

Es nezinu. Nezinu. Bet tajā mirklī, kad viņa skaistais un patiesi karaliskais vīrišķīgums mani skāra, iešķelda- rnies pašā sirdī, es pēkšņi jutu skaistumu arī pati sevī — kā lai to pasaka? — it kā viņā mītošā pilnība izstarotu no viņa un ar burvju spēkiem ieplūstu manī.

Ne vārds netika izrunāts. Bet, ai, es zinu, ka pacēlu galvu, lai vaļsirdīgi atbildētu tiem neizrunātajiem vār­diem, ko dzirdēju skanam pērkonu un trompetu balsīm, un, ja pat man draudētu nāve par šo vienu skatienu un šo vienu mirkli, es zinu, ka tomēr nespētu atturēties, ne- atdevusi visu sevi, to skaidri liecināja mana seja, acis un viss mans dziļas elpas šūpotais augums.

Vai es biju skaista,.jVlarta, ļoti skaista, kad man bija deviņpadsmit gadu, gandrīz divdesmit?

Un Marta, ar saviem sešiem desmitiem un vēl četriem gadiem, raudzļjās Bellā, kas skaitīja sesus desmitus un vēl astoņus gadus, un palocīja galvu vispatiesākajā apstiprinājumā, pati klusībā uzņemdama sevī visu, ko šinī mirklī skatīja, — Bellas kaklu, vēl arvien apaļīgu un daili veidotu, garāku nekā parasto Havajas sieviešu kakli, kolonu, kas karaliski balstīja augstas virsaites galvu un seju ar augstiem vaigu kauliem un augstām uzacīm, Bellas matus, augstu uzsukātus, kuplus, gadu sudrabā lāsmojošus, vēl arvien cirtainus un spilgti, asi kontrastējošus ar skaidri izvilktajām, šaurajām, melna­jām uzacīm un tumši brūnajām acīm. Un viss, ko Marta skatīja, bija tik kautri atturīgs, ka spieda arī viņu kautri nolaist acis lejāk — uz māsas krāšņajām krūtīm un izteikti pareizajām auguma līnijām līdz pat zīda zeķēs un augstpapēžu kurpītēs ieautajām kāju pēdām, mazām, apaļīgām, ar nevainojami izliektu pēdas virsu.

— Ja, kad cilvēks ir jauns, vienreiz mūžā jauns! — Bella iesmējās. — Lilolilo bija princis. Es taču iepazinu ikkatru viņa vaibstiņu visdažādākos veidos… vēlāk, mūsu brīnumu dienās un naktīs pie dziedošiem ūde­ņiem, pie miegaini dūcošām bangotnēm un augsto kalnu takās. Es pazinu viņa jaukās, drosmīgās acis ar tais­najām, melnajām uzacīm, degunu, kas neapšaubāmi bija Kamehamehas deguns, un šo mīļo lūpu vispēdējo, vis­sīkāko izliekumu. Nevienam gan, Marta, nav tik skaista mute kā havajiešiem.

Un viņa augums! Viņš bija atlētu karalis, no pat stūr­galvīgajiem, neklausīgajiem matiem līdz bronzēta tē­rauda krāsas kāju potītēm. Nupat nesen man gadījās dzirdēt, ka vienu no Vildera mazdēliem apzīmēja par «Harvardas princi». Apžēlojies! Kādu gan nosaukumu viņi būtu izdomājuši vai varējuši izdomāt manam Lilo­lilo, ja spējuši nostādīt viņu līdzās šim Vildera zēnam ar visu viņa Harvardas komandu!

Bella apklusa un dziļi elpoja, cieši sažņaugusi smal­kās, mazās rokas virs zīda segtajiem ceļiem. Bet rožai­nais daiļums tvīka ādā un sila acīs, kad Bella no jauna pārdzīvoja savas karaliskās dienas.

— Nu — būsi jau uzminējusi? — Bella ieteicās, spītīgi saraudama plecus un tieši ielūkodamās māsai acīs. — Mēs izjājām no līksmās Manas un turpinājām līksmo ceļojumu — lejup pa lavas klinšu stigām uz - Kiholo, lai peldētos un makšķerētu, un dzīrotu, un gu­lētu siltajās smiltīs zem palmām; tad augšup uz Pūvāvā, un atkal meža cūku duršana un medības jāšus ar laso, un meža kazas augstieņu ganībās; un tālāk caur Konu, te mauka (kalnup), te lejup uz karaļa pili Kailuā, un tad uz peldvietu pie Keauhou un wz Kealakekuas līci, un Napoopoo, un Honaunau. Un visur pretī plūda ļaudis ar dāvanām rokās — ar puķēm un augļiem, ar zivīm un sivēniem, bet sirdīs tiem mīlestība un dziesmas, gal­vas noliektas goddevībā pret karaliskās dzimtas piede­rīgajiem, un lūpas sauca apbrīnas kliedzienus un dzies- moja mele no senajām, neaizmirstamajām dienām.

Ko tu būtu darījusi, māsiņ Marta? Tu zini, kādi mēs, havajieši, esam. Tu zini, kādi mēs bijām pirms piec­desmit gadiem. Lilolilo bija apburošs. Es biju nebēdīga. Lilolilo jau nu spēja ikvienu sievieti darīt vieglprātīgu. Es biju divkārt vieglprātīga, jo māni trauktin trauca aukstā, pelēkā Nahala. Es apzinājos visu. Nekādas svār- stīšanās. Nekādu cerību. Par laulības šķiršanu tajos laikos taču pat ne sapņot nevarēja. Džordža Kāstnera sieva nekad nevarētu būt Havajas karaliene, pat arī ja tēvoča Roberta pareģotie apvērsumi aizkavētos un ja Lilolilo tiešām kļūtu karalis. Bet es nekad nedomāju par troni. Viss, ko vēlējos, varētu būt vienīgi karalienes stāvoklis līdzās Lilolilo kā viņa sievai un draugam. Bet

es nekavējos aplamās cerībās. Kas reiz nav iespējams, tas arī nav iespējams, un es nesapņoju mānīgus sapņus.

Viss gaiss bija pārpilns mīlestības. Un Lilolilo bija īsts mīlētājs. Uz mūžiem viņš mani vainagoja ar saviem lei, un viņa izsūtāmie visu garo ceļojuma laiku piegā­dāja man šos lei no Manas rožu dārziem — tu jau at­minies tos; piecdesmit jūdzes pār lavas klintīm un kalnu kraujām nesti, rasaini svaigi kā mirklī, kad plūkti, tie gulēja banānaugu mizu apvalkos kā dārgak­meņi kārbiņās; tie bija jardiem gari, un sīkie, rožainie pumpuriņi virknējās kā Neapoles koraļļu krellītes. Un tad notika luau (dzīrēs), bezgalīgajās un nebeidzamajās luau, mani sēdināja uz Lilolilo makaloa paklāja, uz prinča paklāja, kas pieder tikai viņam vienīgajam un ir tabu ikvienam zemākas kārtas mirstīgajam, ja vien prin­cis pats to laipnīgi neatļauj un neizsaka savu vēlēšanos. Un man vajadzēja mērcēt pirkstus viņa personīgajā pa vai holoi (pirkstu skalojamā kausiņā), kur siltā ūdenī peldēja smaržīgas ziedlapiņas. Jā, un, neliekoties ne zinis, ka visiem redzams šis izcilais pagodinājums, man vajadzēja ņemt no viņa pa paakai sārtās sāls šķipsniņas un ļimu un kukui riekstus, un sarkanos piparus un ņemt no viņa ipu kai (zivs mērces trauka), kurš darināts no kou koka un no kura pats lielais Kamehameha ēdis dau­dzos šādos ceļojumos. Un tāpat notika ar visiem seviš­ķajiem gardumiem, ko pasniedza vienīgi Lilolilo un prin­cesei, — ar nelu un ake, ar palu un alaala. Un viņa kahili tika vēdināti man pār galvu, un viņa kalpi bija manējie, un viņš pats bija mans, un no ziediem vainago­tajiem matiem līdz pat kāju pēdām es biju laimīga, mīlēta sieviete.

Vēlreiz Bellas sīkie zobiņi iespiedās apakšlūpā, kamēr viņa ar tukšu skatienu raudzījās jūrā, līdz pārvarēja pati sevi un savas atmiņas.

— Mēs devāmies aizvien tālāk un tālāk, cauri visai Konai un visai Kau, no Hoopuloas un Kapuas līdz Ho- nuapo un Punalū, tas bija vesels mūžs, kas izdzīvots divās īsās nedēļās. Puķe zied tikai vienreiz. Tas bija mans ziedu laiks — Lilolilo man līdzās, es pati uz sava brīnišķā zirga Hilo jutos kā karaliene — ne jau Ha­vajas, bet Lilolilo un Mīlestības karaliene. Viņš teica, ka es vizot kā daudzkrāsaina dailes lāse uz Leviatāna melnās muguras, ka es līdzinoties vārām rasas pilienam uz lavas straumes kūpošās kores, ka es esot kā vara­vīksne virs pērkona mākoņa …

Bella uz mirkli apklusa.

— Nestāstīšu tev vairāk, ko visu viņš man teica, — viņa nopietni sacīja, — tikai to vēl, ka viss, ko viņš teica, bija mīlestība, kvēle un skaistums un ka viņš sa­cerēja hula man par godu un dziedāja tās tikai man — visu klātbūtnē naktīs zem zvaigznēm, kad mēs gulējām, atlaidušies uz paklājiem pie dzīru mielasta; bet mana vieta bija uz Lilolilo makaloa paklāja.

Un tad jau virzījāmies uz Kilaueu — sapnis .tuvojās beigām; un, protams, aizā, kur apakšā kā jūra bangoja lava, mēs metām Uguns-dievei savas veltes — maile lei un zivis, un sacietinātu poi, kas bija ietīts valgās ti koka lapās. Un tālāk mēs devāmies lejup caur veco Punu un dzīrojām, un dejojām, un dziedājām gan Kohoualeā, gan Kamaili, gan Opihikao, un peldējāmies Kalapanas dzid­rajos saldūdens dīķos. Un galu galā mēs sasniedzām Hilo pie pašas jūras. ^