DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Kā Bellas, tā Martas acis valgi staroja, kad vecā apakšniece atkārtoja šo lomi un mele arī Martai, un pa to laiku viņas parunājās ar sirmgalvi senlaiku valodā, uzdodamas sensenos jautājumus par viņas veselību, vecumu un mazmazmazbērniem — viņai, kura bija iz­darījusi tām lomi, kad tās vēl bija mazas meitenītes lielajā Kilohanas mājā, tāpat kā viņas priekšteces bija masējušas abu māsu priekšteces jau pirms neskaitāmām paaudzēm. Kad īsā pieklājības vizīte beidzās, Marta piecēlās un pavadīja veco sievu atpakaļ līdz bungalo, iespieda tai saujā naudu un lika lepni skaistajām japāņu kalponēm pacienāt novārgušo iezemieti ar poi, ko ga­tavo no ūdensliliju saknēm, ar jamaka — jēlu zivi, ar saberztiem kukui riekstiem un ļimu — jūras augu, kas ir mīksts bezzobu smaganām, viegli sagremojams un garšīgs. Tās bija sensenās feodālās saites, vienkāršo * ļaužu uzticība virsaišiem un virsaišu gādība par apakš­niekiem; un Marta, par trim ceturtdaļām būdama haole ar Jaunanglijas anglosakšu asinīm, par visām četrām ceturtdaļām bija havajiete seno dienu jau gandrīz iz­audušo paradumu pieminēšanā un cieņā turēšanā. *

Kad viņa pār mauriņu nāca atpakaļ uz hau koku, Bellas acis kā skaudamas un glāstīdamas kavējās pie Martas kustībām, kas nepārprotami liecināja par viņas izcelšanos un dzimtu. Marta bija mazāka par Bellu, mazu nieciņu, bet par to pašu nieciņu arī mazāk kara­liska savā iznesībā; tomēr skaista viņa bija un saskanīgi veidota, gadi drīzāk bija darījuši maigāku viņas skais­tumu, nevis aizseguši to, un polinēziešu virsaites stāvs kustējās lokani un krāšņi zem prasmīgi pašūtā, plašās krokās plūstošā melnā zīda holoku, kas bija greznots ar melnu mežģini, dārgāku nekā vesels tērps no Parīzes.

Un, kad abas māsas atkal atsāka sarunu, vērotājs tūdaļ pamanītu, cik ļoti līdzīgi viņu skaidrie, stingrie profili, paplatie vaigu kauli, augstās, cēlās pieres, kup­lie, tēraudaini iesirmie mati, maigais lūpu izliekums, ku­ram gadu desmitu tecējums pievilcis tikai stingrāk piln­veidotas lepnuma līnijas, un tāpat viņu piemīlīgi slaidie uzacu loki pār tikpat piemīlīgām, garenām, brūnām

acīm. Abu māsu rokas, kuras vecums gandrīz nebija ne pārmainījis, ne sakrunkojis, modināja apbrīnu ar sa­viem slaidajiem, smailajiem pirkstiem, ko jau no agras bērnības ar mīlestību masējusi un ar mīlestību kopusi kāda veca havajiete, gluži tāda pati kā tā, kas patlaban mielojās ar poi, ar jamaka un ļimu Martas mājā.

— Biju jau gadu tā nodzīvojusi, — Bella atsāka, — un, vai zini, viss sāka pamazām iegrozīties sliedēs. Es sāku pierast pie sava vīra Džordža. Sievietes jau tā ir radītas. Vismaz es biju tāda sieviete. Jo viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņam piemita visi vecie, īstie puritāņu tikumi. Es pieradu pie viņa, viņš man iepatikās, gandrīz varētu teikt — sāku jau viņu pat iemīlēt. Un, ja tēvocis Džons man nebūtu aizdevis zirgu, es zinu, ka būtu viņu patiesi iemīlējusi un visu mūžu ar viņu dzīvojusi laimīgi — protams, lēnīgā laimītē.

Redzi, es jau nezināju neko citu, nepazinu nevienu savādāku, nevienu labāku vīrieti. Es jau sāku ar patiku uzlūkot viņu pār galdu, kamēr viņš lasīja īsajos starp­brīžos starp vakariņām un gulēt iešanu, sāku ar patiku ieklausīties, lai sadzirdētu zirga pakavu klaudzoņu, kad viņš vakarā atgriezās no saviem nebeidzamajiem jājie- niem pa fermu. Un viņa skopās uzslavas tiešām kļuva uzslavas, kas lika man nodrebēt aiz laimes — jā, māsiņ Marta, es sapratu, ko nozīmē notvīkt, dzirdot viņa no­teikto, taisnīgo uzslavu par kaut ko pareizi vai kārtīgi veiktu.

Un viss būtu bijis labi mūsu turpmākajā kopdzīvē, ja vien viņam nevajadzējis kāpt uz tvaikoņa, lai brauktu uz Honolulu. To prasīja darīšanas. Viņam bija jāaiz­brauc uz divām nedēļām vai pat ilgāk, pirmkārt, Glennu uzdevumā kādās'fermas lietās un, otrkārt, pašam savās darīšanās, lai nokārtotu vēl jaunu zemes gabalu pirk­šanu Nahalas augstienēs. Vai tu vari iedomāties! Viņš uzpirka milzīgas platības vismežonīgākās un kalnai­nākās zemes, kam nebija citas vērtības kā vien ūdens, ieguva pašu ūdens bagātās teritorijas sirdi un visu par tik niecīgu cenu kā pieci dolāri un desmit centi akrā. Viņš arī noskārta, ka man nepieciešama pārmaiņa. Es gribēju braukt viņam līdzi uz Honolulu. Bet viņš, turē­dams prātā izdevumus, nolēma, ka man jādodas uz

Kilohanu. Mana viesošanās vecajās mājās ne tikai ne­maksātu- viņam ne graša, bet vēl ietaupītu arī niecīgo pārtikas daudzumu, ko es būtu apēdusi, palikdama viena Nahalā, un tas atkal nozīmēja iespēju nopirkt vēl kādu akru Nahalas zemes. Bet Kilohanā tēvocis Džons bija ar mieru un aizdeva man zirgu.

O, atgriezusies mājās, es pirmās nedaudzās dienas jutos kā debesīs. No sākuma pat grūti bija ticēt, ka visā pasaulē var būt tik daudz ēdamā. Bezjēdzīgā izšķērdība virtuvē mani taisni pārbiedēja. Es visur saskatīju iz­šķērdēšanu, tik labi Džordžs mani bija iedresējis. Kā nu ne, tur kalpu mitekļos kalpotāju vecie radinieki un nez kādi tīri pasveši piedzīvotāji ēda labāk, nekā mēs ar Džordžu jebkad tikām ēduši. Tu atceries, kā mēs mē­dzām dzīvot Kilohanā, tieši tāpat kā Pārkerā, katrai maltītei kāva barotu vērsi, izsūtāmie piegādāja svaigas zivis no Vaipio un Kiholo dīķiem, galdā nāca vislabākais un retākais, ko vien katrā gadalaikā varēja sadabūt…

Un mīlestība, mūsu ģimenē ierastais sirsnīgums! Tu jau zini, kāds bija tēvocis Džons. Tur dzīvoja arī brālis Volkots, brālis Edvards un visas jaunākās māsas, vie­nīgi jūs ar Salliju bijāt skolā. Paciemoties ieradās arī krustmāte Elizabete un krustmāte Žanete ar savu vīru un visiem saviem bērniem. Ik uz soļa skāvieni un mīļu glāstu bez gala, it viss, kā man bija trūcis šajos smaga­jos divpadsmit mēnešos. Es biju izslāpusi pēc tā. Jutos kā cilvēks, kas pēc avārijas izglābies laiviņā un nu, no­kritis smiltis, kārīgi dzer ūdeni no svaigi burbuļojošiem avotiem pie palmu saknēm.

Un tad ieradās viņi, jādami augšup no Kavaihaes, kur bija izkāpuši no karaliskās jahtas, — visa šī krāšņā kavalkāde, ik pa divi blakām, ziedu vītnēm vainagoti, jauni, laimīgi un nebēdīgi, sēdēdami Pāribera fermas zirgos, veseli trīsdesmit šajā pulkā un vēl kāds simts Pārķēra fermas kovboju un tikpat daudz viņu pašu pa­vadoņu . . . karaliskais ceļojums. Tas bija princeses Lihues ceļojums, kaut gan viņa, kā mēs visi labi zinā­jām, dega un dila no šausmīgās tuberkulozes, bet līdzi viņai nāca brāļadēli — princis Lilolilo, ko visur sumi­nāja kā nākamo karali, un viņa brāļi princis Kahekili un princis Kamalau. Un ar princesi kopā ceļoja arī Ella

Higinsverza, kura ar pilnām tiesībām apgalvoja, ka piedarot pie visaugstākās virsaišu cilts, jo cēlusies no Kauai dzimtas, kas esot dižciltīgāka nekā valdošā ģi­mene, un tad vēl Dora Nailsa un Emīlija Loukrofta, un … ak, kam gan uzskaitīt tos visus! Ar Ellu Higins- verzu mēs savā laikā bijām istabas biedrenes Karalis­kajā augstmaņu skolā.-Viņi apmetās uz garāku atpūtu, uz kādu stundu, viņi neieturēja luau, jo luau viņu gai­dīja Pārķēra fermā, pasniedza tikai alu un stiprākus dzērienus vīriešiem, bet limonādi, apelsīnus, kā arī spirdzinošas ūdensmelones sievietēm.

Mēs sirsnīgi apskāvāmies ar Ellu Higinsverzu, tāpat ar princesi, kura mani vēl atcerējās, un visām citām meitenēm un sievām; Ella parunāja ar princesi, un prin­cese pati mani uzaicināja piedalīties ceļojumā, es varot pievienoties viņiem Manā, no kurienes viņi došoties tālāk pēc divām dienām. Es biju kā bez prāta, gluži kā bez prāta par visu to — es, kas tikko nācu no divpa­dsmit mēnešu cietumniecības pelēkajā Nahalā. Un man vēl arvien bija tikai deviņpadsmit gadu, pēc nedēļas vajadzēja pāriet divdesmitos.