DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Džordžam bija taisnība. Brālis Hels nomira. Princis Lilolilo tāpat. Tomēr Džordžam visur nebija taisnība. Viņš, kurš ne dzēra, ne smēķēja, kurš nekad lieki ne­šķieda savu roku spriegumu skāvienos, kura lūpu skā- riens nekavējās ne sekundi ilgāk par vispaviršāko skūpstu, kurš bez izņēmuma cēlās ik rītu līdz ar gaiļiem un jau krāca, pirms petroleja lampā bija nodegusi par desmito daļu, un kurš nemaz nedomāja par miršanu, tomēr nomira pat ātrāk nekā brālis Hels un princis Li­lolilo.

«Pacieties, Bella!» mēdza man teikt tēvocis Roberts. «Džordžs Kāstners ir nākamības cilvēks. Es tev esmu izmeklējis labu vīru. Jūsu tagadējās grūtības ir tikai grūtības ceļā uz apsolīto zemi. Ne jau mūžam havajieši valdīs Havajā. Gluži tāpat, kā viņi ļāva savai bagātībai* izslīdēt no rokām, tā viņi ļaus izslīdēt arī varai. Poli­tiskā vara un zemes īpašums arvien turas kopā. Notiks lielas pārmaiņas, būs apvērsumi — kas zina, cik daudzi un kādi tie būs, bet beigu beigās kā zeme, tā vara piede­rēs haole ļaudīm. Un tajā dienā tu, iespējams, būsi pirmā lēdija Havajā, tikpat droši kā Džordžs Kāstners var kļūt par Havajas valdnieku. Tā tas ir rakstīts grā­matās. Tā tas notiek visur, kur vien haole saduras ar pakļāvīgākām tautām. Es, tavs tēvocis Roberts, pats pa pusei havajietis, pa pusei haole, zinu, par ko runāju. Pacieties, Bella, pacieties!»

«Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons; un es zināju, ka sirdī viņš mani maigi mīl. Paldies dievam, viņš ne­kad man neieteica pacietību. Viņš saprata. Viņš bija ļoti gudrs. Viņš bija cilvēks ar siltu sirdi un.tālab gudrāks par tēvoci Robertu un Džordžu Kāstneru, kuri meklēja tikai lietu pašu, bet neredzēja tās dvēseli, kuri mīļāk veda norēķinus par ierakstiem kantorgrāmatās nekā par sirdspukstiem, kad krūtis glaužas pie krūtīm, kuri mī­ļāk skaitīja ciparu ailes nekā pieminēja skatienu, vārdu vai skāvienu glāstus. «Mīļā Bella,» mēdza teikt tēvocis Džons. Viņš saprata. Tu jau daudzreiz būsi dzirdējusi, ka viņš taču mīlēja princesi Naomi. Viņš bija uzticīgs mīlētājs. Viņš mīlēja tikai vienreiz mūžā. Pēc princeses nāves runāja, ka viņš esot* savādnieks. Tāds viņš bija. Viņš spēja mīlēt tikai vienu sievieti — vienreiz un uz visiem laikiem. Atceries viņa tabu istabu Kilohanas mā­jas dibentelpās, kurā mēs iegājām tikai pēc viņa nāves un atradām, ka tā ir princeses Naomi piemiņas svētnīca. «Mīļā Bella,» — tas bija viss, ko viņš man jel kad tika teicis, bet es zināju, ka viņš saprot.

Bet man bija deviņpadsmit gadu, un es biju havajiete, karsta kā saule par spīti manām trim ceturtdaļām haole asiņu, un es nepazinu nekā cita kā vien bērnības priekus Kilohanā, mācības Honolulu Karaliskajā augst­maņu skolā un savu pelēko vīru Nahalā ar viņa pelē­kajiem sprediķiem par taupību un atturību, ko viņš pie­rādīja arī darbos, un tad vēl šos abus bezbērnu tēvo­čus — vienu ar tālu vērstu un aukstu apredzi, otru ar salauztu sirdi, uz mūžu sapņos grimušu mirušas princeses mīlētāju.

Padomā vien par to pelēko māju! Es, kas biju radusi tikai pie omulības, līksmības un nemitīgu smieklu ap- šalktām izpriecām gan Kilohanā, gan Pārķēra fermā vecajā Manā, gan Pūvāvā fermā. Tu jau gan atceries. Tajās dienās mēs dzīvojām ar feodāli plašu vērienu. Vai tu vari, vai tu spēj ticēt, Marta, — Nahalā vienīgā šujmašīna, kas man piederēja, bija viena no tām, ko līdzi atveduši pirmie misionāri, — maziņa, niķīga, ar roku griežama!

Roberts un Džoņs katrs bija iedevuši manam vīram Džordžam piecus tūkstošus dolāru uz manām kāzām. Bet viņš bija lūdzis, lai tas paliekot slepenībā. Tikai mēs četri to zinājām. Un, kamēr es šuvu savus lētos holoku ar niķīgo šujmašīnu, viņš par šo naudu pirka zemi — NahaJas augstieņu zemi, zini — ik pa laikam nelielu gabaliņu, katrs pirkums notika ar sīkstu kaulē- šanos, un viņa seja tādās reizēs šķita iemiesotas na­badzības seja. Šodien tikai Nahalas kanāls vien ienes man četrdesmit tūkstošus gadā.

Bet vai tas bija tā vērts? Es salku. Kaut jel vienu vie­nīgu reizīti viņš būtu neprātīgi sažņaudzis mani savās rokās! Ja viņš jel vienreiz būtu pakavējies pie manis, kaut piecas minūtes ziedodams man no tā laika, ko vel­tīja savām darīšanām vai uzticīgai kalpošanai saimnie­kiem! Dažreiz es biju gatava'kliegt vai pat sviest viņam sejā mūžīgo karstas biezputras podu, vai triekt šujma­šīnu pret grīdu un dejot hula pār to, lai tikai piespiestu viņu noskaisties, atmest vienaldzību un kļūt par cilvēku, kļūt par zvēru, kļūt par vīrieti, vienalga, kādu, tikai nebūt par pelēku, sasalušu pusdievu.

Drūmums Bellas sejā izzuda, un viņa vaļsirdīgā, pa­tiesā priekā nosmējās par šīm uzjautrinošajām atmi­ņām.

— Bet, kad es nonācu šādā garastāvoklī, vīrs tikai nopietni aplūkoja mani, nopietni pataustīja pulsu un apskatīja mēli, nopietni izsniedza man porciju rīcineļļas un nopietni nolika mani gultā agri jo agri ar karstiem ķieģeļiem pie kājām, mierinādams, ka rīt jau es jutīšo­ties labāk. Agri iet gulēt! Mūsu visvēlākā naktsdzīve nevilkās ilgāk par pulksten deviņiem. Pulksten asto­ņos bija mūsu parastais gulēt iešanas laiks. Tā ietau­pījās petroleja. Naktsmaltītes mēs Nahalā neieturē­jām … vai atceries lielo galdu Kilohanā, pie kura vakaros mēdzām mieloties? Bet mēs ar vīru Džordžu iebaudījām tikai agrīnas vakariņas. Un tad viņš mēdza apsēsties tuvu pie lampas galda vienā pusē un kādu stundiņu palasīt vecus lienētus žurnālus, kamēr es sē­dēju otrā pusē un lāpīju viņa zeķes un veļu. Viņš ar< vien valkāja tādu lētu, neizturīgu audumu. Un, kad viņš devās gulēt, to darīju arī es. Nedrīkstēja šķiesties ar petroleju, ja tikai viens to izmantoja. Un uz guļu viņš posās allaž tajā pašā veidā — uzgrieza pulksteni, ie­rakstīja dienasgrāmatā pagājušās dienas laika apstāk­ļus, tad noāva kurpes, katrreiz no labās kājas pa priekšu, no kreisās pēc tam, un tāpat arī novietoja tās uz grīdas vienu otrai līdzās gultas kājgalī savā pusē. .

Viņš bija pats tīrīgākais cilvēks, kādu vien esmu re­dzējusi. Viņš nekad neuzvilka to pašu veļu otrreiz. Jā­mazgā bija man. Viņš bija tik tīrīgs, ka mocīja mani nost. Viņš skuvās divreiz dienā. Sava ķermeņa apkopša­nai viņš patērēja daudz vairāk ūdens nekā jebkurš ka- naks. Bet strādāt viņš strādāja Vairāk nekā divi haole. Un viņš saskatīja Nahalas ūdeņu nākotni.

— Un viņš padarīja tevi bagātu, bet nedarīja lai­mīgu, — Marta papildināja.

Bella nopūtās un pamāja ar galvu.

— Kas tad galu galā ir bagātība, māsiņ Marta? Mans jaunais Pierce-Arrow markas automobilis tika at­vests ar to pašu tvaikoni, kurā braucu es pati. Jau tre­šais šajos divos gados. Bet ak, vai var salīdzināt visus šos Pierce-Arrow un visus pasaules ienākumus ar cil­vēku, kas tevi mīl! … Ar to vienīgo mīļāko, vienīgo draugu, ar kuru apprecēties, lai strādātu smagu darbu līdz ar viņu, lai ciestu un priecātos kopā ar viņu, ar to vienīgo vīrieti — ar mīļotu vīru …

Viņas balss izdzisa, un abas māsas sēdēja rāmā klu­sumā, līdz pie tām pār mauriņu piekliboja mūžveca sirmgalve ar spieķi rokā, salikusi, sakrupusi, sakrunko­jusies zem simtgadu dzīles nastas. Viņas acis, saruku­šas par šaurām spraudziņām, tomēr raudzījās spoži kā mangustam, un pie Bellas kājām viņa noslīga vispirms, tīrā havajiešu valodā ar bezzobaino muti murminādama un dziesmodama mele par Bellu un Bellas senčiem, pie­vienojot turpat uz vietas sacerētu apsveikumu par tās atgriešanos Havajā pēc ilga brauciena pāri lielajai jūrai uz Kaliiorniju. Skandinādama savus mele, sirm­galve sažuvušiem pirkstiem izdarīja lomi jeb masāžu Bellas zīda zeķēs tērptajām kājām no potītes līdz lie­lam un no ceļgala līdz augšstilbam.