DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Ai, un ne prātā man nenāca, kam jānotiek. Biju tik aizņemta ar visām sievietēm, ka pat neredzēju Liio- lilo — tikai tā no tālienes, jo viņš liels un stalts slejās pāri citu vīriešu galvām. Bet es nekad nebiju piedalī­jusies šādā ceļojumā. Tiku gan redzējusi, kā tos sagaida Kilohanā un Manā, bet toreiz vēl biju par jaunu, lai mani aicinātu piedalīties, un vēlāk nāca skolas laiks un precības. Es zināju jau, kāds būs ceļojums — tās būs divas nedēļas paradīzē, maz gan, lai atkal varētu izturēt divpadsmit mēnešus Nahalā.

Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai aizdod man zirgu, — tas, protams, nozīmēja veselus trīs zirgus, jo mani va­jadzēja pavadīt kovbojam jāšus un vēl nastu zirgam. Toreiz nebija nekādu ceļu. Nebija automobiļu. Un zirgs, kuru es sev izvēlējos! Tas bija Hilo. Tu to neatceries. Tai laikā tu biji skolā, un, pirms tu nākamajā gadā pārradies mājās, zirgs meža dzīvnieku medībās ar laso Mauna Keas kalnā bija pārlauzis sev muguru un savam jātniekam sprandu. Par viņu gan tu būsi dzirdējusi — nu, to jauno amerikāņu jūras virsnieku.

— Leitnants Bousfīlds,' — Marta pamāja ar galvu.

— Bet Hilo! Es biju pirmā sieviete, kas sēdēja tam mugurā. Tas bija trīs, gandrīz četrus gadus vecs un tikko iejāts. Tik melns un ar tik spožu spalvu, ka lais­tījās vienā sudrabā. Tas bija vislielākais jājamzirgs fermā, cēlies no karaliskā staļļa ērzeļa Spārklingdova un kādas sugas ķēves, nupat pirms divām nedēļām vēl mežonīgs noķerts ar cilpu. Nekad vairs neesmu redzē­jusi tik skaistu zirgu. Tam bija ideāla kalnu ponija samērīgi apaļīgais ķermenis ar spēcīgām krūtīm un platiem pleciem, un tā galva ar kaklu liecināja par vis­tīrāko sugas izlasi — slaida, tomēr pilnīga, ar jaukām, modrām ausīm, ne pārāk mazām, kas piešķirtu tam ļaunprātīgu izskatu, ne pārāk lielām, kas šķistu tiepīgi ēzeliskas. Kājas tam bija tikpat glītas, nevainojami stingras un spēcīgas, ar gariem, atsperīgiem vēzīšiem, kas piešķīra tam apbrīnojami vieglu gaitu zem segliem.

— Atceros, ka dzirdēju reiz princi Lilolilo sakām tēvocim Džonam — tu esot vislabākā jātniece visā Ha­vajā, — Marta piebilda, pārtraukusi stāstītāju. — Tas bi^a pēc diviem gadiem, — es tikko biju atgriezusies no skolas, bet tu vēl"dzīvoji Nahalā.

— Lilolilo to teica! — Bella izsaucās nosarkdama. Viņas garenās, brūnās acis sāka starot, kad atmiņas pāri gadiem meta tiltu uz iemīlēto, kas nu jau pusgad­simtu kā miris un sabiris pīšļos. Bet havajiešu sievie­tēm iedzimtās maigās kautrības dēļ viņa steidza noslēpt pēkšņo sirds atklātību, turpinādama slavas dziesmu par Hilo.

— Ak, kad viņš, nesdams mani mugurā, drāzās gan augšup, gan lejup pa garas zāles klātajām nogāzēm, tā šķita kā maldīšanās sapņu mežos, jo zāle ik pie lēciena pašķīrās, zirgam auļojot kā briedim, kā trusītim vai kā fokstcrjeram, — nu, tu jau zini, kā tie prot lēkšot. Un cik tramīgs, kā dīžādamies slējās uz pakaļkājām! Šis zirgs bija cienīgs nest karavadoni, pat tādu kā Napo­leons vai Kičeners. Un acis — ne ļaunas, bet, ai, tādas šķelmīgas, saprātīgas, un raudzījās viņš tā, it kā arvien gudrotu kādu niķi, gribēdams uzjautrināties vai palaid­ņoties. Un es lūdzu tēvoci Džonu, lai dod man Hilo. Tēvo­cis Džons raudzījās manī, bet es skatījos viņā; un, kaut arī viņš neko neteica, es zināju, ka viņš izjuta: «Mijā Bella,» — un es sapratu — kaut kā to pauda šī viņa raudzīšanās manī, r— ka acu priekšā viņam stāv prin­cese Naomi. Un tēvocis Džons bija ar mieru. Tā, lūk, tas notika.

Bet viņš pieprasīja, lai es pati pārbaudu Hilo, vis­labāk — izmēģinu vienatnē. Zirgs bija untumains, brī­nišķīgi untumains. Tomēr ne jau jauns, ne viltīgs. Es vai ik brīdi zaudēju vadību pār viņu, taču nekad neļāvu viņam to atskārst. Bail man nebija nemaz, un tas man palīdzēja arvien izjust viņu, kālab zirgam likās, ka ne lēcienu nav izdarījis bez manas ziņas.

Es bieži esmu prātojusi, vai tēvocis Džons maz no­jauta, kas var notikt. To gan zinu, ka pašai man par to nebija ne domiņas, kad todien aizjāju un piebiedro­jos princesei Manā. Nekad vairs nav piedzīvots tāds svētku laiks. Tu jau zini, cik diži vecie Pārķēri mēdza uzņemt viesus. Meža cūku medības un meža dzīvnieku šaušana, zirgu iejāšana un apzīmogošana. Kalpotāju mitekļi bāztin piebāzti. Pārķēra kovboji sapulcējušies fermā no visām malām. Un visas šīs meitenes — gan no Vaimeas, gan no Vaipio un Honokā, un Pāuilo, — es tās kā šodien redzu garās rindās sēžam uz iejādes ap­loka akmens sētas un darinām lei (ziedu vītnes) saviem iemīlētajiem kovbojiem. Un naktis, smaržainās naktis, mele, dziesmošana un hula dejas, un pa lielajiem Manas dārziem zem kokiem ik pa divi klaiņoja mīlētāji.

— Un princis… — Bella apklusa, un labu brīdi, kamēr viņa lūkoja saņemt sevi rokās un savaldīties, ar tukšu skatienu vērdamās tālē pāri zilajam apvārsnim, viņas sīkie, spožie zobi, vēl arvien nevainojami veseli, bija redzami dziļi iecirtušies apakšlūpā. Atguvusies viņa atkal pievērsa acis māsai.

— Viņš bija princis, Marta. Tu jau viņu redzēji Kilo­hanā, pirms . .. pēc tam kad biji atgriezusies no semi­nāra. Viņu uzlūkot bija bauda ikvienas sievietes acīm, jā, un vīrieša tāpat. Divdesmit pieci gadi vecs — pašā krāšņākajā vīra briedumā; dižens un karalisks viņš bija augumā, tikpat dižens un karalisks arī garā. Vienalga, cik pārdroši joki, cik pārgalvīgi traka izprieca, viņš, šķiet, ne mirkli neaizmirsa, ka ir no karaļa cilts un ka visi viņa priekšteči bijuši augsti virsaiši līdz pat tam pirmajam, par kuru vēl dziesmo cilts hronikās un kurš vadījis savas laivas uz Tahiti un Raiateu un atkal at­pakaļ. Viņš bija piemīlīgs, laipns, maigi biedrisks, ār­kārtīgi draudzīgs — un atkal stingrs un bargs, pat skarbs, ja viņu dziļi aizskāra. Grūti paskaidrot, ko es domāju. Viņš bija īsts vīrietis, vīrietis, vīrietis, un viņš bija īsts princis, viņam piemita kaut kas no jautra zē- niskuma un atkal tāda dzelžainība, kas darītu viņu par labu un stingru Havajas karali, būtu viņš uzkāpis tronī.

Es viņu redzu šobrīd tāpat, kā redzēju pašā pirmajā dienā, kad skāru viņa roku, runāju ar viņu … tikai da­žus kautrus vārdus, juzdamās viss kas, tikai ne sieviete, kas jau gadu kā precējusies ar pelēko haole pelēkajā Nahalā. Pirms pusgadsimta notika šī sastapšanās, — atceries, kā tolaik ģērbās mūsu jaunie vīrieši — baltās kurpēs un garās biksēs, baltos zīda kreklos ar greznām, košām spāniešu jostām ap vidu, — un veselu pusgad­simtu manā sirdī nav izbalējis viņa tēls. Viņš stāvēja mauriņā draugu pulciņa vidū, un Ella Higinsverza veda mani turp, lai iepazīstinātu mūs. Šai mirklī princese Lihue ķircinādamās tai ko uzsauca, un Ella bija spiesta apstāties, lai atbildētu, bet es paliku stāvam kādu soli tai priekšā.

Prinča skatiens nejauši skāra mani, kad es tur stā­vēju viena pati, samulsusi, apjukusi. Ai, cik skaidri es viņu redzu! GaTva mazliet atpakaļ atmesta, viņa izturē­šanās stalta, moža, pavēlnieciska un pilnīgi brīva, kāda viņam bija tik raksturīga. Mūsu acis sastapās. Viņš pielieca galvu vai arī pavērsa to pret mani, es pati ne­zinu, kas īsti notika. Vai viņš pavēlēja? Vai es paklau­sīju? Es nezinu. To gan zinu, ka patīkami bija mani uzlūkot — meiteni ar smaržainu maile ap galvu, tēr­pušos princeses Naomi brīnišķīgajā holoku, ko tēvocis Džons man bija aizdevis no savas tabu istabas; un vēl zinu, ka viena pati soļoju viņam pretī pāri Manas mau- rājam un ka viņš panācās nostāk no tiem, kas stāvēja ap viņu, lai satiktu mani pusceļā. Mēs gājām viens pie otra pāri zālājam, neviena nepavadīti, it kā mēs tiektos viens pie otra pāri mūsu dzīvībām.