DŽEKS LONDONS - STĀSTI

Tās bija beigas. Nekad mēs netikām runājuši par to. Tās bija beigas, kas izlemtas nepieminot. Jahta jau gaidīja. Mēs bijām kavējušies daudzas dienas, Honolulu aicināja atpakaļ, un bija pienākušas vēstis, ka karalis v esot kļuvis pavisam pupule (nenormāls), ka katoļu un protestantu misionāri vērpjot intrigas un ka draudot nepatikšanas ar Franciju. Kā viņi bija izkāpuši malā pie Kavaihaes pirms divām nedēļām — ar smiekliem, ziediem un dziesmām, tā viņi arī šķīrās no Hilo. Tā bija jautra atvadīšanās, lītin lija asprātības un līksmi iz­saucieni, tūkstošiem pēdējo novēlējumu, atgādinājumu un joku. Kamēr pacēla enkuru, skanēja atvadu dziesma, ko skandināja Lilolilo dziedātājzēni klāja pakaļgalā, bet mēs, sēdēdami kanu laiviņās un laivās, noskatījā­mies, kā pirmais brīzes brāziens piepūš kuģa buras un atstatums starp mums sāk plesties plašumā.

Visā šajā trauksmīgajā burzmā Lilolilo stāvēja pie reliņa, viņam vajadzēja tik daudziem atbildēt uz pēdē­jiem sveicinājumiem un apmainīties ar pēdējiem jokiem, bet visu laiku viņš raudzījās lejup tieši uz mani. Galvu

tam vainagoja mans ilima lei, ko pati biju nopinuši un tam galvā uzlikusi. Un tie, kas stāvēja uz jahtas, sāka mest uz laivām savus daudzos lei tur palikušajiem mīļa­jiem. Man nevarēja būt nekādu gaidu un cerību! … Un tomēr es loloju cerību, tik klusi vāru cerību, vienīgi tā neizpaudās manos vaibstos, seja man bija tikpat lepna un līksma kā visas pārējās. Bet es jau zināju, ko darīs Lilolilo, jau no paša sākuma biju zinājusi, ko viņš darīs, un viņš darīja to. Aizvien vēl lūkodamies atklāti un godīgi man acīs, viņš noņēma sev no galvas manu skaisto ilima lei un pārrāva to pušu. Es redzēju viņa lūpas veidojam vienu vienīgu vārdiņu pau (beigas), taču nedzirdēju to balsī izrunātu. Nepārtraukti raudzī­damies manī, viņš vēlreiz sarāva abas lei daļas uz pu­sēm un tad aizsvieda šīs saplosītās atliekas — ne jau man svieda, bet lejup pār malu ūdens joslā, kas kļuva arvien platāka. Pau. Viss bija galā …

Ilgu laiku Bellas tukšais skatiens kavējās pie ap­vāršņa jūrā. Marta ne ar vārdiņu neiedrošinājās izpaust to līdzjūtību, kas rasinaja viņas acis.

— Un to pašu dienu es jāju atpakaļ, augšup pa veco, nelāgo taku gar Hamakuas piekrasti, — Bella turpināja, un sākumā balss tai skanēja neparasti sausi un skarbi. — Šī pirmā diena vēl nebija tik grūta. Es biju trula. Viss brīnumainais, kas man nu jāaizmirst, pārāk pil­dīja manu sirdi, lai es spētu aptvert, ka tas jāaizmirst. Nakti es pavadīju Laupahoehoē. Vai zini, es biju gaidī­jusi bezmiega nakti. Bet, gluži otrādi, pārguruši no seglos sēdēšanas, vēl arvien truli apstulbusi, es nogu­lēju visu nakti nāves miegā.

Bet nākamā diena pagāja skarbās beijās un negantās lietus gāzēs! Kā pūta, kā lija! Taka tik tiešām bija ne- izbrienama. Zirgi mums klupa vienā laidā. Sākumā kov­bojs, ko tēvocis Džons bija sūtījis man līdzi kopā ar zirgiem, gan protestēja, bet tik un tā vienaldzīgā pa­devībā sekoja man aiz muguras, galvu purinādams un, es labi zinu, ik brīdi purpinādams, ka es laikam esot pupule. Nastu zirgu- atstājām Kukuihaelē. Gandrīz vai peldus mēs virzījāmies augšup pa dubļu straumi Dubļu gravā. Vaimeā kovbojam vajadzēja apmainīt savu zirgu pret citu. Bet Hilo izturēja līdz galam. No rītausmas

līdz pusnaktij es nosēdēju seglos, līdz beidzot tēvocis Džons Kilohanā pats savām rokām nocēla mani no zirga un ienesa istabā, pietraukdams no gultām sievietes, lai tās izģērbtu mani un izdarītu lomi, kamēr pats neap- kusis dzirdīja mani ar karstu groku un deva visādas zāles, lai es spētu aizmigt un aizmirsties. Es zinu, ka murgos nesakarīgi pļāpāju. Tēvocis Džons, jādomā, visu saprata. Bet ne kādam citam, ne pat man pašai viņš nekad nebilda par to ne vārdiņa. Lai ko viņš bija noskārtis, visu viņš ieslēdza savā princeses Naomi tabu istabā.

Mān palikušas vēl tikai dažas pusizdzisušas atmiņas par šo dienu, visas tās — vienīgi salauztas sirds neprāta plosīšanās pretī liktenim … Atceros, kā atrisušo matu slapjās šķipsnas sāpīgi pātagoja mani juku j-ukām ar lietus strūklām, kā nebeidzamas asaru straumes sa­plūda ar lietus gāzmām, kā kaislīgās sāpju lēkmēs es ārdījos pret visu šo ļauno un neganto pasauli, kā dau­zīju rokas pret seglu loku, kā skarbi kliedzu uz savu Kilohanas kovboju, kā cirtu piešus nabaga skaistuļa Hilo sānos, kamējr lūpas man čukstēja lūgšanas, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem, — kaut šie piešu spē­rieni satrakotu lopiņu, lai viņš slienas pakaļkājās, klūp līdz ar mani un sadragā manu ķermeni tā, ka uz mūžu zustu skaistums, kas saista'vīru sirdis, vai lai nogāž mani no stigas un satriec pali (kraujas) piekājē, tā pie­rakstot pau aiz mana vārda, tikpat galīgu kā pau, kas neizteikts nomira uz Lilolilo lūpām, kad viņš sarāva manu ilima lei un iemeta jūrā . ..

Mans vīrs Džordžs bija aizkavējies Honolulu. Kad viņš atgriezās Nahalā, es jau tur gaidīju viņu. Viņš svinīgi apskāva mani, pavirši noskūpstīja uz lūpām, no­pietni aplūkoja manu mēli, nopēla manu izskatu un veselības stāvokli un aizsūtīja mani gulēt, apgādājis ar karstiem ķieģeļiem un rīcineļļu. Tīri kā iekļaudamās pulksteņa mehānismā un kļūdama par vienu no zobi­ņiem vai ritenīšiem, kas nepielūdzami un nejūtīgi grie­žas tikai apkārt un apkārt, tā es no jauna ieslēdzos pelē­kajā Nahalas dzīvē. Mans vīrs Džordžs ik rītu cēlās no gultas pulksten puspiecos, bet piecos izgāja no mājas un uzkāpa zirgā. Tā pati mūžīgā auzu pārslu biezputra

un riebīgā, lētā kafija, svaigā un kaltētā vēršgaļa. Es vārīju un cepu, un berzu. Es griezu niķīgo rokas šujma­šīnu un darināju savus lētos holoku. Vakaru pēc vakara veselus bezgalīgus gadu simteņus, kas ilga vēl divus gadus, es sēdēju pie galda viņam iepretī līdz pulksten astoņiem, lāpīdama viņa lētās zeķes un nodriskāto vēju, kamēr viņš lasīja gadiem vecus aizlienētus žurnālus, jo aiz taupības negribēja pasūtīt tos pats. Un tad bija laiks iet gulēt — petroleju vajadzēja taupīt, — un vīrs uzvilka pulksteni, ierakstīja dienasgrāmatā laika ap­stākļus un noāva kurpes, vispirms no labās kājas, no­vietodams tās tieši tāpat, vienu otrai līdzās pie gultas kājgaļa savā pusē.

Bet pēc tam, kad princese ^Lihue bija uzaicinājusi mani karaliskajā ceļojumā un*tēvocis Džons aizdevis zirgu, es vairs nevarēju pierast pie sava vīra Džordža, kā tas jau bija licies tik iespējams. Redzi, māsiņ Marta, nekas tāds nebūtu noticis, ja vien tēvocis Džons atteicies dot man šo zirgu. Bet nu es biju iepazinusi mīlestību, es biju iepazinusi Lilolilo; un kādas gan izredzes pēc visa tā varēja būt manam vīram Džordžam rast manā sirdī atzinību vai maigumu? Divus gadus Nahalā dzī­voja mirusi sieviete, kas nez kā vēl staigāja un runāja, un cepa, un mazgāja, un lāpīja veļu, un taupīja petro­leju. Ārsti sacīja, ka vainīga bijusi lētā, plānā veļa, kādu viņš valkāja, dzīdamies ziemas vidū lietainajos negaisos pēc Nahalas kalnu augstieņu ūdeņiem.

Kad viņš nomira, es neskumu. Biju skumusi jau pā­rāk ilgi. Es arī nepriecājos. Prieks bija nomiris Hilo krastmalā, kad Lilolilo iemeta jūrā manu ilima lei, un pēc tam es vairs neesmu pazinusi laimi. Lilolilo nomira kādu mēnesi pēc mana vīra Džordža. Kopš šķiršanās Hilo nekad vairs netiku viņu redzējusi. Ai-ja-jā, pre- » cinieku man pēc tam radās diezgan; bet es līdzinājos tēvocim Džonam. Mūža draugu rast es spēju tikai vien­reiz. Tēvocim Džonam Kilohanā bija savs Naomi tem­plis. Man jau piecdesmit gadu ir Lilolilo templis — .manā sirdī. Tu esi pirmā, māsiņ Marta, kurai esmu at­ļāvusi ienākt šajā templī…